Latvijai nepieciešama efektīva, atbildīga un ilgtspējīga sociālā uzņēmējdarbība

Sociālā uzņēmējdarbība ir salīdzinoši jauna un vēl ne tik labi pazīstama. Pirmā izpratne par sociālo uzņēmējdarbību kā īpašu sociālo problēmu risināšanas metodi radās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Itālijā, kad sabiedrībai bija jāmeklē risinājumi neparasti liela bezdarba problēmai.

Šobrīd sociālie uzņēmumi rada darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti, drukā grāmatas un iestudē teātri, kā arī piedāvā iespējas no atkarībām sirgstošiem jauniešiem iegūt profesiju vai papildināt zināšanas. Vienkāršāk sakot, sociālā uzņēmējdarbība ļauj risināt sociālās problēmas ar biznesa instrumentiem – uzņēmums ražo preces vai sniedz pakalpojumus kā tradicionālajā uzņēmējdarbībā, tikai ar mērķi risināt sociālo problēmu, nevis ar mērķi gūt finansiālu labumu uzņēmuma īpašniekiem. Šādi tiek panākts, ka gan kvantitatīvi tiek risinātas vairāk sabiedrības sociālo problēmu, gan paplašinās arī iesaistīto personu – ieguvēju skaits.

Sociālās uzņēmējdarbības jomas un to radītā ietekme ir ļoti atšķirīga, bet primāri tieši atkarīga no vispārējā sociālās un ekonomiskās situācijas, pieejamās izglītības un veselības aprūpes, vides faktoriem un citiem būtiskiem aspektiem konkrētā reģionā, valstī vai pilsētā. Šādu uzņēmumu darbības jomas Eiropā galvenokārt koncentrējas sociālo pakalpojumu, nodarbinātības, tirdzniecības, vides, izglītības un sabiedrības attīstības sfērās. Tomēr jāsaka, ka šajā uzņēmējdarbības formā joprojām ir daudz brīvu nišu. Pasaulē ir atzīts, ka ne vienmēr valstīm ir kapacitāte atrisināt visas sociālā sektora problēmas pašām, kamēr privātais sektors, finansiālā neizdevīguma dēļ, ar to nenodarbojas.

Kāda tad ir sociālo uzņēmumu tiesiskā prakse Latvijā? Sociālās uzņēmējdarbības veicēji patlaban vai nu reģistrējas komersanta statusā, ko regulē Komerclikums, vai, ja naudas plūsmas apjoms nav lielāks, nekā to regulē Biedrību un nodibinājumu likums – nevalstiskas organizācijas (NVO) statusā. Lai gan Latvijā pastāv abas šīs jau minētās juridiskās formas, tomēr neviena no tām nav piemērota ilgtspējīgas sociālās uzņēmējdarbības vides attīstībai. Jo, veicot sociālo uzņēmējdarbību kā NVO, komercdarbība nevar būt pamatdarbība, bet, esot komersanta statusā, nav īsti definēts, kā tas ir, kad peļņa jāiegulda statūtos noteiktā sociālā mērķa sasniegšanā. Tāpat esošais tiesiskais regulējums neatrunā kritērijus un kārtību, kādā tiek iegūts sociālā uzņēmuma statuss, kā arī nav noteikta institucionālā atbildība un paredzēti valsts vai pašvaldību atbalsta mehānismi.

Arī pirms kāda laika Ministru kabineta apstiprinātajā koncepcijā ir konstatēts, ka būtiskākie šķēršļi sociālo uzņēmumu darbībai un attīstībai, ir tiesiskā ietvara trūkums, grūtības pieejā finansējumam darbības uzsākšanai vai attīstīšanai, kā arī efektīvas un pielāgotas atbalsta sistēmas trūkums, kā dēļ sociālo uzņēmumu ilgtspējīga pastāvēšana ir apgrūtināta.

Tādēļ ir nepieciešama jauna platforma sociālajai uzņēmējdarbībai. Saeimā top jauns likums par sociālo uzņēmējdarbību, tiek realizēts Eiropas Sociālā fonda projekts “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai”. Projekta ietvaros tiek veidota sociālo uzņēmumu atbalsta sistēma un kārtība sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, izstrādāti atbalsta mehānismi – gan tiem uzņēmumiem, kas tikai veidosies, gan tiem, kas jau darbojas vai plāno paplašināties. Projekts ļaus noteikt efektīvākās valsts atbalsta formas sociālo uzņēmumu attīstībai, lai tiktu veidoti jauni uzņēmumi un radītas darba vietas, kur mērķgrupas būtu ilgstošie bezdarbnieki, gados vecāki bezdarbnieki, bezdarbnieki, kuriem ir apgādājamie, personas ar invaliditāti, personas ar garīga rakstura traucējumiem. Vienkāršāk sakot, projekta īstenošana ļaus testa režīmā ieviest jaunas un efektīvas pieejas sociālu problēmu risināšanā mūsu valstī.

Veidojamās atbalsta sistēmas ietvaros Labklājības ministrijā tiks izveidots sociālās uzņēmējdarbības veicēju reģistrs un uzsākts pats reģistrācijas process. 2017. gadā šajā reģistrā varēs reģistrēties komersanti, biedrības un nodibinājumi, ja tie atbildīs noteiktiem kritērijiem. Projekta ietvaros tiek organizēti arī informatīvi pasākumi – reģionālie semināri, lai veidotu izpratni par sociālo uzņēmējdarbību kā instrumentu, kas var palīdzēt risināt sabiedrībai nozīmīgas problēmas.

Protams, sociālā uzņēmējdarbība nevar atrisināt visas ikdienas problēmas, tai arī nav jāpilda sociālās palīdzības funkcija un jākonkurē ar pabalstiem un citu palīdzību, kuru sniedz valsts un pašvaldības. Bet šādi uzņēmumi veido jaunas darbavietas, palīdz bezdarbniekiem attīstīt jaunas prasmes un atgriezties darba tirgū, sekmē izkļūšanu no nabadzības. Turklāt sociālie uzņēmumi, sniedzot atbalstu cilvēkiem un iesaistoties mazaizsargāto sabiedrības grupu dzīves kvalitātes uzlabošanā, sniedz gan savu ieguldījumu, gan arī iespēju pārējiem sabiedrības locekļiem būt tieši līdzdalīgiem sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanā, dažādu sociālo grupu nevienlīdzības un atstumtības mazināšanā.

Imants Lipskis, Labklājības ministrijas darba tirgus politikas
departamenta direktors