Divreiz nogāztais un trīsreiz atjaunotais Latgales Māras piemineklis
Pieminekļa “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māras” stāsts ir dramatisma pilns, tajā atspoguļojas Latvijas vēstures pagrieziena punkti. Divreiz nogāzta un trīsreiz atgriezusies savā vietā Rēzeknes sirdī, Latgales Māra parāda Latvijas tautas vienotību un spēku. Šoreiz par Latgales Māras likteni okupācijas gados.
Pieminekli atklāja Eiropai sarežģītā un trauksmainā laikā – vien dažas dienas pēc Otrā pasaules kara sākuma. 1940. gadā sekoja Latvijas okupācija, padomju vara nesaudzēja arī neatkarīgās Latvijas brīvības simbolu. Sākotnēji no Latgales Māras rokas pazuda pret debesīm vērstais krusts, to atzina par neatbilstošu padomju ideoloģijai, pēcāk no pieminekļa postamenta dzēsa uzrakstu “Vienoti Latvijai”. Dažus mēnešus pēc okupācijas pieminekli nogāž. Galvenajam tēlam – brīvajai Latgalei nolauž rokas, kādam citam tēlam – galvu, bronzas figūras aizved uz Rēzeknes lopkautuvi.
Te sāka piepildīties kādas rēzeknietes izteiktais pareģojumus pieminekļa atklāšanas dienā. Šo nostāstu no savas vecmāmiņas, kura bijusi klāt atklāšanā, dzirdējis arī Daugavpils Universitātes lektors un Latgales vēstures pētnieks Valentīns Lukaševičs: “Parosti skaituos, ka pīminekļam loba ir dzeive, kod prīkškars tai smuki nūpleist, atsataisuos. Tys boltīs paladzeņš voi iz kristeņa, voi kur turiejīs. Tai saguojs, ka gondreiž ar varu daguojs jū plēst. Un tei nav bejuse loba zeime. Tymā laikā tautā izaplatejuos zabobons. Iz pīminekļa atkluošonu atguojuse vīna cīši vaca nanūsokomys tauteibys sīvīte. Jei siediejuse, vārusēs, vārusēs i sacejuse – ar tū pīminekli byus tai, ka jū sešys reizis nūjauks i tikai septeitajā reizē pastateis.”
Tā arī notika. Trīs gadus pēc nogāšanas, kad Latgale atradās nacistu varā, piemineklis atgriezās savā vietā.
“Vaicuojums deļ kam? Vīna nu atbiļdem ir taida, ka 1943. goda suokumā nacistiskuos Vuocejis karaspāks cīš vīnu nu sovom pyrmajom leluokajom sakuovem Staliningradā. Prūtams, grybādami teiri nu propagandys vīdūkļa giut atbolstu vītejā sabīdreibā, atļaun pīminekli atjaunuot,”l abvēlīgo attieksmi, brīvības simbolu atjaunojot, komentē Latgales kultūrvēstures muzeja vēsturnieks Kaspars Strods.
Uz lopkautuvi aizvestajam piemineklim atjaunoja zudušās daļas, līdzekļus ziedo latgalieši. Līdzīgi kā 1939. gadā, arī 1943. gadā pieminekli atklāja svinīgā pasākumā.
Atjaunotais piemineklis savā vietā nostāvēja līdz 1950. gadam, to neskāra pat 1944. gada Rēzeknes asiņainā bombardēšana, kuras laikā padomju aviācija pilsētu gandrīz pilnībā iznīcināja.
“1950. godā piec vītejū naapmīrynuotū īdzeivuotuoju vīdūklim pīminekli demontej. Tys pazyu bez pādim. 15 godus itymā vītā nav nikuo, ir stobs ar ruporu. 1965. godā teik atkluots Lenina pīmineklis”, par tālāko Latgales Māras likteni stāsta vēsturnieks Kaspars Strods.
Ļeņina piemineklis Atbrīvošanas alejas viducī atradās līdz 1990. gadu sākumam, pēcāk to demontēja. Jau 80. gadu beigās bija uzsākta akcija Latgales atbrīvošanas simbola, pieminekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanai.
Atmodas laikā politiskā gaisotne bija kļuvis brīvāka, tomēr lietas ne vienmēr varēja saukt īstajos vārdos. Tāpēc arī pieminekli dēvēja par “Latgales Māru”. Šis nosaukums ir iegājies tautā. Kāpēc tieši šāds, to skaidri uzzināt nevarēs. Iespējams, no pieminekļa meta nosaukuma “Māras zeme”.
Mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks, kurš bija uzņēmies rūpes pieminekli atjaunot, par nosaukumu saka:” Tauta jū puorsauce par Latgolys Māru, prūtams, ka jiedzīns Latgolys Māra, kas simbolizej Latgali cauri vysim laikim, ir daudz ītilpeiguoks, daudz nūzeimeiguoks i ari pīminekļam atbylstūšuoks.”
Oriģinālais piemineklis bija zudis, to neizdevās atrast, Latgales Māra tapa no jauna.
