Rēzeknes novada Zelta pāri Lūznavas muižā atzīmē Mīlestības svētkus
Pavasarīgajā 13. maija piektdienā Lūznavas muižā pulcējās Rēzeknes novada Zelta ģimenes – pāri, kuri saskanīgā, mīlestības un cieņas pilnā laulībā nodzīvojuši 50 gadus. Starptautiskās Ģimenes dienas priekšvakarā piecdesmito gadskārtu kopš ģimenes dibināšanas svinēja septiņi Zelta pāri no Silmalas, Lūznavas, Maltas, Audriņu, Feimaņu, Pušas un Nagļu pagasta.
Kā pastāstīja Rēzeknes novada pašvaldības Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas p.i. Marija Deksne, Zelta pāru godināšana Rēzeknes novadā nav jauna tradīcija, taču šādā veidolā tā notika pirmoreiz: “Jau vairākus gadus Zelta pārus suminājām Rēzeknes Novada svētkos jūlija vidū, taču pieredze rādīja, ka tajā drūzmā un lielo pasākumu jūklī Zelta pāru godināšana bija sasteigta un pazuda sirsnības sajūta, tāpēc nolēmām radīt atsevišķus Mīlestības svētkus tieši pāriem, kuru kopdzīves gadu skaits ir iemirdzējies zeltā.”
Sveicot Zelta pārus, Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs vēlēja, lai ģimenes pavada laimes sajūta, lai ir veselība un lai ir prieks, ko sniedz bērni, mazbērni un mazmazbērni. “Matemātikā 50 gadi nav daudz – paņem un saskaiti. Bet kas tad slēpjas aiz šiem 50 gadiem? Tās ir sajūtas, rūpes, prieks, piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Protams, šajā garajā dzīves ceļā ne katru dienu bijis saulains laiks – netrūka rūpes un pārdzīvojumu, tāpat ir bijis daudz jāmācās – pateikt pareizos vārdus, pareizā skanējumā. Arī paklusēt īstajā brīdī ir liela māksla, lai varētu uzklausīt un sadzirdēt, ko saka dzīvesdraugs. Mēs esam lepni par jūsu stiprajām ģimenēm! Esam lepni, ka pa šiem 50 gadiem neesat aizmirsuši to pirmo – pirmo tikšanos, pirmos sirdspukstus straujākā ritmā, “Jā” vārdu, kas aizsāka jūsu kopējo dzīves ceļu. Paskatoties viens otram acīs, jūs redzat to pašu tuvo cilvēku, ko satikāt un iemīlējāt pirms 50 gadiem. Lai jūs šī sajūta pavada ik dienu un mīlestība vieno arī turpmāk!”
Rēzeknes novada Zelta pāri
Anna un Boļeslavs Laizāni uz mūžu atcerēsies 1966. gada 25. oktobri – dienu, kad tika dibināta viņu ģimene. Annas un Boļeslava dzīves ceļš saistās ar Silmalas pagastu, jo abi iepazinās, dzīvo un strādā šajā pagastā. Annas un Boļeslava mīlestība un lepnums ir viņu divi dēli un meita, kā arī astoņu mazbērnu pulciņš, kuriem vecmāmiņa ziemas vakaros mīļuprāt ada zeķītes un cimdiņus, lai mazajiem ķipariem ziemā nesalst.
Georgijs un Jeļena Ivanovi “Jā” vārdu viens otram teica 1966. gada 12. februārī Rēzeknes rajona Dzimtsarakstu nodaļā. Puisis no Preiļu puses noskatīja un uz mūžu iemīlēja skaisto meiteni no Lūznavas. Jeļena visus darba gadus strādāja sanatorijā “Rāzna” par medmāsu, savukārt Georgijs – turpat Lūznavas pagastā.
Vitālijs un Veronika Romuļi no Maltas pagasta vienmēr blakus, kopā priekos un bēdās ir jau pusgadsimtu. Veronika, kā jau visi jaunieši, reizēm apmeklēja vietējo klubiņu, kur varēja izdejoties. Kādā reizē viņu uz deju uzlūdza svešs puisis, kurš bija tikko atgriezies no dienesta – tā viņi sadejojās, līdz 1966. gada 31. decembrī Rozentavas baznīcā pāris viens otram teica “Jā” vārdu. Jaunā ģimene sāka saimniekot vecāku mājās Maltas pagastā, bet visu mūžu nostrādāja sovhozā “Garkalni”. Par labi padarītu darbu Verai pat tika piešķirts brauciens uz Čehoslovākiju, kas Padomju gados bija liels retums. Romuļu ģimeni Dievs svētījis ar trim bērniem – Valēriju, Anitu un Ivetu, ir sagaidītas trīs mazmeitas un mazdēliņš Kristaps, kurš, kā vislielākā dāvana, piedzima tieši vectēva dzimšanas dienā.
Jeļana un Andrejs Gudkovi iepazinās uz ceļa – Jeļena mēroja ceļu uz skolu, kad tikko no armijas pārnākušais Andrejs pieteicās palīdzēt nest jaunās meitenes somu. Abi sākuši runāt, līdz Andrejs pateicis, ka meklē sievu. Jeļena vien nosmējusi, taču šie vārdi izrādījās liktenīgi, jo 1966. gada 4. novembrī Rēzeknes pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā abu savienība tika noslēgta uz mūžu. Ģimenē ir izauklēti trīs bērni – dēls Aleksandrs, meitas Antonida un Taisija. Ir 11 mazbērni, un vecmāmiņu un vectētiņu priecē jau trīs mazmazbērniņi. Jeļanas un Andreja lauku mājas atrodas Ilzeskalna pagastā, kur Zelta pāris kopj zemi, klausās, kā agrās rīta stundās pogo lakstīgalas un kūko dzeguzes un rod iedvesmu ikdienas darbiem un mīlestībai.
Valentīna un Vasīlijs Gruznovi iepazinās 1963. gadā Feimaņu pusē, kur Valentīna strādāja fermā, bet Vasīlija tētis pieveda gotiņām barību. Kā jau izpalīdzīgs dēls, Vasīlijs gāja palīgā tētim. Fermā viņš pamanīja burvīgu, mīļu meiteni, un viņu acu skatieni satikās, lai paliktu kopā uz mūžu. Pēc trīs gadu draudzības, 1966. gada 7. oktobrī Rēzeknes rajona Dzimtsarakstu nodaļā notika laulības reģistrācija. Mīlestībā un saskanīgā ģimenē ir izauklētas un izlolotas divas meitenes, kuras savu ligzdiņu novijušas Rīgā. Lielu prieku Valentīnai un Vasīlijam dāvā divas mīļās mazmeitiņas, kuras allaž tiek gaidītas ciemos.
Leontīna un Vladislavs Poplavski savu mūža derību slēdza ziemas skaistākajos svētkos – Ziemassvētkos. Pāris mājvietu savai ģimenes ligzdiņai raduši Pušas pagastā. Ģimenē izauklēti pieci bērniņi, Zelta pāri priecē 12 mazbērni, un jau ir sagaidīti divi mazmazbērni – vai tā nav vislielākā bagātība, ko dzīves laikā var iekrāt?!
Elza Zepa nāk no Nagļu puses. Studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, pēc tam darba gaitas uzsākusi Viļānu Selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Arvīds – stalts jaunietis no Viļāniem pamanīja meiteni no Nagļiem – tad arī sākās abu skaistais draudzības laiks. Mīlošās sirdis sasildīja vissiltākie saules stari, kad 1966. gada 16. jūlijā Viļānu kultūras namā notika laulības reģistrācija. Kāzas, kā jau tolaik ierasts, notikušas “uz diviem galiem”. Jautrības netrūcis, un dancošana bijusi tāda, ka vēl nākamajā gadā pagalmā zāle neaugusi. Elzai un Arvīdam ir ko atcerēties, bet noteikti visjaukākais notikums viņu dzīvē bijis meitas un dēla nākšana pasaulē. Elzas un Arvīda Zepa ģimenē nu jau aug arī trīs mazmeitiņas un viens mazdēliņš, kurus vienmēr uzmundrina vecmāmiņas glāsti un vectētiņa sirds siltums.
Diemžēl veselības problēmu dēļ uz pasākumu nevarēja ierasties vēl viens izvirzītais Zelta pāris – Anatolijs un Antonina Piterāni. Viņi abi ir dzimuši Ludzas pusē, iepazinušies Ludzas rajona Istalsnā un 1966. gada 4. decembrī svinēja savas mīlestības svētkus – kāzu dienu. Drīz pēc tam jaunā ģimene no Ludzas pārcēlās uz Ozolmuižas pagastu, kur dzīvo un strādā visu savu mūžu. Anatoliju un Antoninu priecē viņu mīļais mazdēliņš, kuram vecvecāki dāvā savu mīlestību, sirds siltumu un dzīves gudrību.
