Aizspriedumi par latgaliešu valodas lietošanu slēpjas sabiedrības attieksmē

Raidījumā „Sajūti Latgali”, uzklausot dažādu speciālistu viedokļus no dažādiem skatu punktiem, skaidrojām latgaliešu valodas statusu Latvijā un valodas lietošanas iespējām un grūtībām, ar kādām jāsaskaras, lai veicinātu valodas saglabāšanu.

Devāmies uz latgaliskāko novadu – Kārsavas novadu. Te ikdienā latgaliski runā vairāk kā 90% iedzīvotāju. Pateicoties aktīvāko jauniešu iniciatīvai, Kārsavas novada pašvaldība īstenoja projektu „Saredzi latgaliešu valodu”, kura ietvaros Kārsavas novada lielākajās apdzīvotajās vietās un pašā Kārsavas pilsētā pirms 2 gadiem tika uzstādītas ielu norādes ar uzrakstiem latgaliešu rakstu valodā un latviešu literārajā valodā.

Kārsavas novada pašvaldības tūrisma darba organizatore, projekta īstenotāju komandas pārstāve Inga Bernāne stāsta, ka uzzinot par Latgales kultūras programmu, kurā bija teikts, ka īpaši tiek atbalstīta latgaliešu valodas saglabāšana, radās ideja apvienot divas lietas, radot infrastruktūru vietējai sabiedrībai un pašvaldībai, bet tajā pašā laikā arī saglabājot latgaliešu valodu, izveidojot un uzstādot 300 ceļa zīmes latgaliešu rakstu valodā.
Tomēr neskatoties uz veiksmīgi realizēto projektu, Kārsavas novada dome saņēma Valsts Valodas centra aizrādījumu, ka ceļa norādes (Jāatzīmē tas, ka pirms diviem gadiem, kad Kārsavā tika uzstādītas šīs ceļazīmes, uzraugošajām iestādēm iebildumu par to neesot bijis) nav uzstādītas pareizi.

Lai noskaidrotu viedokli par šo radušos situāciju, devāmies uz Valsts Valodas centru, kur Valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna izteica viedokli, ka latgaliešu rakstu valoda ir nostiprināta Valsts Valodas likumā un tā ir valsts valodas vēsturiskais paveids. Valodas centrs ir norādījis, ka nav iebildumu par to, ka tiek lietots lietvārds uz ceļa zīmēm latgaliešu rakstu valodā, bet tas papildus ir jālieto arī oficiālajā, literārajā valsts valodā- latviešu valodā.

Valsts Valodas centrā uzzinājām, ka ir izstrādāti 2 valsts izglītības standarti pamatskolām un vidusskolām saistībā ar latgaliešu valodas apguvi un saglabāšanu. Jāpiebilst, ka pašlaik tas ir tikai interešu izglītības līmenī.

Valodnieks un rakstnieks Valentīns Lukaševičs paužot savu viedokli par šo strīdīgo jautājumu par latgaliešu rakstu valodas lietošanu neslēpj savas pārdomas, sakot, ka pēdējos 10-15 gados Latvija ir tāda kā viena aizliegumu valsts, kur likumdevēji ražo tikai aizliegumus, piebilstot, ka, protams nedrīkst arī pieļaut dažādas galējības.
Pēc skaidrojuma no juridiskā viedokļa, kas tad ir latgaliešu valoda – valoda, dialekts, vai izloksne, devāmies pie jurista Agra Bitāna.
„Viss atkarīgs, kā uz to skatās. Pēc likuma tā valoda ir viens no paveidiem, nevis izloksne. Tas vienkārši ir valodas vēsturiskais paveids, kuru drīkst lietot visā Latvijā,” paskaidroja Agris Bitāns.
Pie šī jautājuma strādā valodnieki, kas izstrādā likumus un valodas lietošanas normas. Filoloģijas doktore, profesore Lidija Leikuma apgalvo, ka problēma meklējama pašos cilvēkos, kuri jau pāris paaudzēs nepievērš pietiekoši lielu uzmanību šim jautājumam: „Mēs esam pieraduši, ka mums ir viena vienīgā latviešu valoda, bet mēs nerēķināmies ar to, ka Latgale ienāca Latvijas sastāvā un latgaliešiem nevarēja būt cita latviešu valoda – Kurzemes vai Vidzemes rakstu forma. Latgaliešiem bija sava valoda ar savu rakstu formu, ar savām grāmatām, ar savu kultūras slāni, kas diemžēl nav pieņemts latviešu kultūras vēsturē kopumā. Latgaliešu valoda atbilst valodas pazīmēm – to lieto dažādās funkcijās, tā ir normēta ar saviem pareizrakstības nosacījumiem, tajā attīstās arī literatūra, savukārt lielākā problemātika saistīta ar sabiedrības attieksmi.”

Par latgaliešu valodas juridisko statusu un sadzīvē ar to saistītām lietām, pārsteigts ir arī Vladislava Lōča Latgaļu rakstniecības muzeja vadītājs Pēteris Locis, kurš uzsver, ka dažādās iestādēs Latgalē nav iespējams iesniegt dokumentus latgaliešu rakstu valodā. Viņš nebaidās uzsvērt, ka latgaliešu valoda tiek ignorēta.
Uzklausot visus viedokļus, nonākam pie secinājuma, ka latgaliešu valodas lietošanai publiskā telpā nav juridisku šķēršļu. To brīvi var lietot oficiālajā saziņā un dokumentos. Tikai mūsu pašu rokās ir tas, vai veicināsim valodas nostiprināšanos ikdienas dzīvē. Runāt latgaliski vispirms nozīmē runāt latviski. Latgaliešiem nevajadzētu kautrēties lietot savu valodu, lai arī tā ir savādāka, bet ne mazāk latviska. Latgaliešu valodas lietošana nešķeļ sabiedrību, tā nostiprina un kulturāli bagātina mūsu Latviju.

Studija „3KM”