Dzīvību glābj katru dienu

Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) Latgales reģionālā centra Daugavpils brigāžu ārsti Alīna Žunda un Jurijs Proskurins 17. janvārī saņēma NMP dienesta Pateicības rakstu. Viņi atdzīvināja 29 gadus vecu sievieti, kam bija iestājusies klīniskā nāve. “Latgales Laikam” ārsti pauda pārliecību, ka katrs viņu kolēģis ir pelnījis apbalvojumu, jo viņi vismaz reizi dienā glābj kādu dzīvību

Jurijs Proskurins atcerējās, ka brauciens pie jaunās sievietes toreiz šķita nopietns jau izsaukuma brīdī. Atbraucot pie pacientes, ārsts iepazinās ar retu iedzimtu slimību, kuras dēļ sievietei bija iestājusies klīniskā nāve. Ārsts izsauca palīgā otru brigādi, zinot, ka vairāk roku spēs palīdzēt ātrāk un labāk – kamēr viens strādā ar elektrošoku, otrs medikamentus ievada vēnā utt. Tobrīd sekundes šķita kā mūžība. Un, lai gan pacientes sirds sāka atbildēt uz katru elektrošoku, tomēr pēc 40 sekundēm sirds atkal apstājās. Tad piebrauca Alīnas Žundas brigāde un iesaistījās pacientes dzīvības glābšanā. Tobrīd sievietes sirds jau atmodās un darbojās 2 minūtes. Daktere A. Žunda atceras: “Mēs atbraucām brīdī, kad daktera J. Proskurina brigāde uz saviem pleciem iznesa lielāko nastu – veica septiņus elektrošokus. Mēs veicām tikai divus elektrošokus. Paldies Dievam, sievietei atgriezās normāls sirds ritms, viņa sāka elpot vienmērīgi. Tobrīd aizmirsti par visu, laikam pieredze, pat intuīcija ļauj strādāt ātri, koncentrējoties tikai uz pacientu.”

Ārstiem šķita, ka viņi šajās 15 – 20 minūtēs, kas aizsteidzās, glābjot dzīvību, bija nodzīvojuši veselu dzīvi. Nākošajā dienā dakteris J. Proskurins aizbrauca uz slimnīcu, un, ieraudzīdams, ka izglābtā sieviete sēž gultā un lasa žurnālu, sajuta pilnīgu mieru.
“Tādi gadījumi, kad tu uzvari nāvi, paliek atmiņā uz mūžu. Tu saproti, ka tu esi izglābis ne tikai ķermeni, tu esi izglābis visu. Diemžēl, reanimācijā dakteris ar sirdi var sarunāt visu, bet dvēseli var atgriezt vienīgi Dievs,” atzīst J. Proskurins.

Arī Alīna Žunda uzskata, ka nav bijis veltīgs neviens izsaukums, protams, ir pacienti, kas izsauc “ātros”, lai vienkārši parunātos, un, kaut arī tādus izsaukumus sauc par nepamatotiem, tomēr ārstam arī šajos gadījumos ir jāprot uzklausīt, stiprināt. “Neatliekamo medicīniski palīdzību ir jāizsauc tad, kad cilvēks jūt, ka viņam ir vajadzīga palīdzība,” atgādināja J. Proskurins.
Ārstam ir jāmīl savs darbs
Jurijs Proskurins neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā ir atgriezies pagājušajā gadā pēc 25 gadu pārtraukuma. Vēl studēdams Medicīnas institūtā, viņš “ātrajos” strādāja kā sanitārs, tad – kā feldšeris. Vēlāk, nu jau ar terapeita diplomu, kļuva par iecirkņa ārstu Preiļos, tad Dvietes lauku ambulancē un Ilūkstes slimnīcā, pēcāk strādāja par terapeitu Daugavpils slimnīcā, tad viņu pierunāja strādāt kardioloģijas nodaļā.

“Atgriezos “ātrajos”, jo šeit darbs ir dinamiskāks, šeit ir lielāka atbildība. Pateicoties mūsu brigāžu darbam, pacienti slimnīcā bieži vien nonāk jau stabilā stāvoklī. Mums nav tādas dežūras, kad nebūtu jāpiedalās dzīvības un nāves cīņā. Braucot pie pacienta, tu nezini, kāds būs iznākums, un, protams, ir uzvaras un ir zaudējumi, tomēr ar to visu ārstam jāprot sadzīvot, pretējā gadījumā viņš ātri sadegs. Es mīlu savu darbu. Protu arī atpūsties, staigājot kājām, ceļojot un nodarbojoties ar daivingu,” pastāstīja J. Proskurins.

Viņa kolēģe Alīna Žunda medicīnu bija izvēlējusies nejauši, tomēr pēc Daugavpils medicīnas skolas un Medicīnas institūta absolvēšanas Daugavpils neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ir viņas pirmā un vienīgā darba vieta nu jau 31 gadu. Dežūras ilgst 24 stundas, jābrauc desmit un vairāk izsaukumos, tie ir grūti un viegli, bet tik un tā atmiņās paliek tikai priecīgākie mirkļi, skaistākais brīdis piedzīvots tad, kad, viņai turpat “ātro” mašīnā bija jāpieņem dzemdības. Turot rokās mazo meitenīti, sirds palecās no prieka.

Jāpiebilst, ka J. Proskurina un A. Žundas ģimenēs viņu aizsākto mediķu tradīciju turpina bērni – šobrīd Rīgas J.Stradiņa universitātē studē Jurija abas meitas, bet Alīnas meita jau ir rezidentūrā.

Tiem jauniešiem, kas vēlas kļūt par ārstiem, J. Prokurins novēlēja cilvēku uzlūkot ne tikai kā bioloģisku, bet arī kā garīgu būtni, nezaudēt pacietību un darba mīlestību. “Un mediķa darbs ir aizraujošs tieši ar to, ka tu palīdzi cilvēkiem,” atzina A. Žunda.

Latgales Laiks, Egita Terēze Jonāne