Aglonas maize garšo labi par spīti krīzei

Spītējot konkurencei un ierēdņu izdomātiem šķēršļiem, Aglonas uzņēmēja Vija Kudiņa jau 14 gadus turas pie sava biznesa – maizes cepšanas. “Esmu šajos gados rūdīta, vienmēr atradīšu izeju no jebkuras situācijas. Grūtāk ir jaunajiem uzņēmējiem, kuriem nav nekādas dzīves pieredzes,” saka maizniece.

Reklamē jebkuru ceptuvi

Gan Maizes muzejā, gan ceptuvē aktīvā sezona iet uz beigām. Vasarā te ekskursijas iegriežas ik dienu, turklāt Vija ne tikai atraktīvi izstāsta visu par maizes cepšanas tradīcijām, bet arī klāj viesiem galdu ar mielastu latgaliešu gaumē. Uzņēmēja stāsta, ka nesen piedzīvojusi kārtējo ierēdņu muļķību – viņai gribējuši aizliegt likt galdā vietējo keramiķu darinātos māla traukus, jo ierēdņi uzgājuši direktīvas, ka šādiem traukiem jātaisa analīzes un jāpārbauda to kaitīgums. Vija ir neizpratnē, vai tiešām no Ķīnas ievestie trauki esot veselīgāki par pašu Latgales māliem. Nevienam neesot daļas, ka, iegādājoties traukus, viņa dod darbu arī vietējam amatniekam.

Maizes cepšana un kulinārais tūrisms ir V.Kudiņas uzņēmējdarbības pamats. Darbības sākumā lielie maiznieki Viju uztvēruši kā konkurenti, lai arī viņas gada apgrozījums bijis pavisam niecīgs. Taču tagad sapratuši, ka viņa ar savu maizi reklamē jebkuru maizes ceptuvi, stāsta Vija. Maizes muzeju apciemojuši “Hanzas maiznīcas” un “Rīgas dzirnavnieka” kolektīvi, šovasar iegriezās divas ekskursijas no uzņēmuma “Fazer maiznīca”, smelties pieredzi bija atbraukuši arī “Lāču maiznīcas” darbinieki.

Aglonas maizei noiets ir, neskatoties uz konkurentu piedāvāto lētāko produkciju. Gan maize, gan smalkmaizītes un cepumi te top pēc senām receptēm no dabiskiem produktiem bez jebkādām E piedevām. Protams, cena mazliet augstāka nekā rūpnīcās ceptajai maizei, taču, ja kāds reiz nogaršojis Aglonas maizi, atgriežas vēl un vēl.

“Esam palikuši pie vecā sortimenta – Jumīša maize, Aglonas saldskābā, rudzu plaucētā, maize ar speķi vai žāvētiem augļiem u.c. Mēģinājām cept sēklu maizi, taču atteicāmies, jo citiem labāk sanāk, tāpat arī ar ķiploku maizi. Ne vienmēr vajag citiem pakaļ skriet, labāk palikt pie tā, ko pats labāk prot,” ir pārliecināta uzņēmēja.

Viņa pacienā ar smilšu cepumiem, kuru recepti uzgājusi kādā 1934. gada latgaliešu pavārgrāmatā. Cepumu mīklā irdinātāja vietā izmantota vietējā šmakovka, kas cepumus padara īpaši trauslus un garšīgus. šmakovku viesi var nobaudīt muzejā, bet līdzi ņemt nevar, jo pagaidām birokrātija neļauj uzņēmējai iegūt licenci tirdzniecībai.

Jau gadus piecus Vija neesot paaugstinājusi maizes cenu, jo nevarot atļauties zaudēt pircējus. Pāreja uz eiro liks tikai noapaļot cenu, taču augstāka tā nebūšot.

Aktīvā sezona un tukšie mēneši

Ceptuve strādā ar pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu krāsnīm, kurās pēc uzņēmējas domām iznākot daudz gardāka maize. Kamēr krāsnis uzsilst, tajās cepas smalkmaizītes un picas, tad pa dienas vidu cep rudzu un saldskābo maizi, kam vajadzīga visaugstākā temperatūra. Aktīvajā sezonā ceptuvē strādā 8–9 cilvēki, brīvdienu gandrīz nav. Darbs notiek tikai dienas maiņā, jo pati Vija kādreiz strādājusi par konditoru nakts maiņās un zina, cik tas ir smagi. Turklāt, tūristi vēlas arī redzēt maizes tapšanas procesu, paši labprāt iesaistās cepšanā. Ziemā ceptuvē darbs esot tikai uz pusslodzi, jo nav tāda apgrozījuma. Līdz novembrim vēl ražošana būs intensīva. Vistukšākie mēneši esot janvāris, februāris un marts: apkures sezonā cilvēki skaita katru santīmu, ja maizi vēl ēd, tad ekskursiju tikpat kā nav.

Produkciju tirgo Maizes muzejā, dodas izbraukuma tirdzniecībā, piedāvā vietējiem veikaliem. Nerealizēto maizi ņem mājās pašu darbinieki. Vija atzīst, ka bijusi spiesta sākt audzēt vistas un trušus, lai pārpalikusī maize neietu zudumā.