Priestera Jāņa Svilāna sprediķi izdoti grāmatā

Pateicoties priestera Jāņa Svilāna māsas meitas Annas Raubenas gādībai ir izdota grāmata “Jānis Svilāns. Sprediķi”. Priesteris Jānis Svilāns (15.02.1916.-26.09.1996.) bijis izcils Latvijas katoļu baznīcu un draudžu vēstures pētnieks, savus pētījumus apkopojis grāmatās „Latvijas Romas – katoļu baznīcas un kapelas (1.daļa)”, „Kardināls Julians Vaivods”, „Latvijas Romas katoļu baznīcas un kapelas” (1.daļa), „Latvijas Romas katoļu baznīcas” (2.daļa), kā arī apkopojis daudzus citus vēsturiskus un biogrāfiskus aprakstus.

Svinot priesterības 45 gadu jubileju, priesteris apkopoja savus sprediķos, sadalot tos saskaņā ar baznīcas liturģisko gadu – trijos ciklos: A, B, un C gads, un katrs cikls sākas ar pirmo Adventes svētdienu. Anna Raubena priestera Jāņa Svilāna sagatavotos sprediķus bija iesējusi trīs pašizgatavotās grāmatās.
Izdotā grāmata “Jānis Svilāns. Sprediķi” ir lielisks ceļvedis topošajiem un jaunajiem priesteriem kalpošanas ceļā. Grāmatā ir trīs sadaļas: „Sprediķi „A” gada svētdienās un svētku dienās”, „Sprediķi „B” gada svētdienās un svētku dienās” un „Sprediķi „C” gada svētdienās un svētku dienās”. Grāmata drukāta Latgales kultūras centra izdevniecībā.

Priestera Jāņa Svilāna mūžs ar Ziemeļlatgali bijis saistīts kopš 1945.gada, kad iecēla par Kupravas un Liepnas draudžu prāvestu. Tā kā kara laikā Liepnā bija nodedzināta baznīca un dzīvojamā māja, tad ar priestera gādību 1947.gadā uzcēla koka ēku, kura sadalīja divās daļās: vienā dievnams, otrā dzīvoklis priesterim. Pirmo reizi Kupravas un Liepnas draudzēs kalpoja līdz 1949.gadam, tad no 1953.-1969. gadam atkal atgriezās kalpot Balvu, Kupravas un Liepnas draudzēs. Pēdējā kalpošanas vieta no 1976.gada – Baltinavas draudzē, aprūpējot arī Šķilbēnu draudzi. Prāvests Jānis Svilāns miris 1996. gada 26. septembrī un apbedīts Viļakas pilsētas Miera kapos (Sv. Mateuša kapsētā).
Tuvākajā laikā Viļakā notiks šīs grāmatas prezentācija.

Sprediķa fragments:
„Tie ir mūsdienu cilvēki, kas negrib iet pie bikts, bet aizbildinās, ka nevar izpildīt tik daudz norādījumu, pieprasījumu.. tie ir mūsdienu cilvēki, kas nolaidības un slinkuma dēļ neapmeklē Sv. Misi. Tie ir tie izdziedinātie spitālīgie, kas aizmirst atnākt pie Jēzus pateikties. No Dieva taču mēs saņemam visus labumus – garīgos un materiālos. Bet kur gan mūsu pateicība? Sv. Jānis Hrizostoms saka: „Kā gan mēs no Dieva varam lūgt jaunas lietas, ja par vecajām neesam pateikušies?” Sv. Pāvils saka kolosiešiem: „Esiet pateicīgi!”Kad cilvēks pateicas Dievam, caur viņu pateicas visa radība. Ejot uz baznīcu, lai zinām, mēs ejam Dievu lūgt, nevis uz parādi! Māte nolika bērnam uz galda šokolādi. Tēvs saka: „Ko nu teiksi māmiņai?” „Dod vēl!” atbild bērns. Arī mēs izturamies līdzīgi. „Kungs, dod man vēl mantu, veselību, palīgu!” Bet pateikties par saņemto aizmirstam. .. Pateicība ir skaista un cēla īpašība. Egoists pateicību nepazīst. .. Katru reizi, kad piedalāmies Sv. Misē, to noslēdzam ar vārdiem: „DEO GRATIAS!” – PATEICĪBA DIEVAM par visām žēlastībām un svētībām. Līdzīgi, kad mēs būsim svētīgi nodzīvojuši savu mūžu, tā noslēgumā, lai sakām: „DEO GRATIAS!””

Teksts: Vineta Zeltkalne
Foto: Stella Elksne vāka dizains, no grāmatas