Par dzejnieces vārdu nosarkstu. Intervija ar Annu Rancāni

Latgales Studentu centrs izdevis dzejnieces un žurnālistes Annas Rancānes dzejoļu krājumu Pylni kārmani dabasu… Bezdelīgu pasts. Tā divās daļās ietverta līdz šim plašākā dzejnieces latgaliski rakstīto dzejoļu kopa, kā arī jaunākie teksti.

Krājumā dzeja ir latviski un latgaliski. Kādēļ tā?

Pēdējā laikā vairāk ir sanācis rakstīt latgaliski. Acīmredzot tāpēc, ka dzeja ir kļuvusi par iekšējo dialogu, un, tā kā es domāju latgaliski, tā arī sanāk rakstīt. Kaut gan – tā nedrīkst teikt! Arī latgaliski nozīmē latviski! Tas ir vēsturiski uzspiests nosaukums Latgales latviešu valodai, jo līdz 1917. gadam viņpus un šaipus Aiviekstes latvieši runāja latviski. Tikai tad, kad apvienojās, vienai pusei – kādreizējiem Vitebskas guberņas latviešiem – pēkšņi nācās uzzināt, ka viņu latviešu valoda ir nepareiza. Šī rēta smeldz joprojām. Negribu noniecināt ne vienu, ne otru latviešu valodas paveidu.

Kāda izdevās jūsu septītā grāmata?

Šī tiešām ir septītā grāmata, ja neskaita krieviski tulkoto, kas bija kā Maskavas Literatūras institūta diplomdarbs. Vienu brīdi likās, ka pietiek. Manī nav godkāres izdot grāmatas par katru cenu, par dzejnieces vārdu joprojām nosarkstu un negribu, ka mani tā sauc. Dzejnieks ir Dievs, mēs visi tikai pierakstām to, ko Viņš mums pasaka priekšā. Bet paldies Latgales jauniešiem, kuri iesniedza projektu, – varbūt tas liecina, ka vēl neesmu mūžsena.

Ko krājums stāsta par jums – par būšanu šeit un tagad, izaugsmi?

Šis krājums ir tapis grūtā laikā un grūti. Tagad mani vairāk velk uz dramaturģiju, dialogiem, varbūt arī dzejoļus es varētu nosaukt par tādiem iekšējiem dialogiem pašai ar sevi un vēl kādu. Biju aizgājusi no literārās vides, gan garīgi, gan ģeogrāfiskā ziņā, nebraucu uz Rakstnieku savienības kopsapulcēm – no Rēzeknes tālu un dārgi. Iespējams, ar šo grāmatu gribētu atgriezties, ja vien nav par vēlu. Šķita, ka man pietiek ar reģionālo vidi. Šobrīd vairs ne, jo reģionos literatūra zināmā mērā ir iegrimusi savā pašpietiekamības sulā.

Krājumu pirmie ieraudzīja Norvēģijas latvieši. Kad savu dzeju lasīsiet vietējai publikai?

Dzejas vakars Norvēģijas latviešu biedrībā, pateicoties turienes latviešiem Daigai un Arvilam Mežakiem, bija sarunāts jau pirms tam, bet tipogrāfija pasteidzās nodrukāt. Vietējai publikai – noteikti Rīgā Raiņa un Aspazijas mājā, iespējams, maija vidū. Kad būs baltās narcises.

Grāmata: Anna Rancāne. Pylni kārmani dabasu… Bezdelīgu pasts. Grāmatu tirdzniecības vietās Latvijā.

Diena.lv