Latgales grafikas simpozijs

Priecāsimies jūs redzēt Latgales grafikas simpozija atklāšanā 2012.gada 10.oktobrī plkst. 17.00 Daugavpils novada kultūras namā, Dobeles ielā 30, atverot izstādi „Mans ir tavs” un prezentējot izstādes katalogu!

Latgales grafikas simpozijs Daugavpilī notiks pirmo reizi un tajā piedalīsies 15
radošas personības: Lāsma Pujāte (Rīga), Ieva Nagliņa (Rīga), Ilze Lībiete
(Rīga),Mārīte Kluša (Ventspils), Diāna Apele (Rēzekne), Digna Sircova (Rīga), Elita
Teilāne (Balvi), Aivars Bulis (Daugavpils, Ludza), Ieva Stočka (Daugavpils,
Cesvaine), Māris Čačka (Daugavpils), Vaidotas Janulis (Šauļi), Laura Guoke (Šauļi),
Ilgnese Avotiņa (Rīga), Inguna Krolle – Irbe (Rīga) un Mairita Folkmane
(Daugavpils).

Simpoziju organizē biedrība „Mākslu pedagogu apvienība” sadarbībā partneriem un ar
Latgales reģiona attīstības aģentūras un VKKF finansiālu atbalstu.

Māris Čačka
Projekta autors un simpozija kurators
Biedrība Mākslu pedagogu apvienība

Gaisma, kas tradicionāli tiek saistīta ar gara simboliku un dievišķo, šajā darbā
šķiet esam tumsas valstības/tumšo krāsu laukumu varā, taču tās gaisīgums ir tik
spēcīgi vibrējošs un dziļš, ka neviļus rosina iztēli saskatīt aiz plīvura noslēpumu
pilnu pasauli, kuru paver Diāna Apele.

Ilgneses Avotiņas tehnikas daba… tehnika un daba – mūžam konfrontējošas, tomēr
radošas cilvēku dzīves un filosofijas dimensijas – šajā darbā tiek izgaismotas
daudzšķautņaini: maigums, jūtīgums un dabiskums tiek pretstatīts brutālam,
nesavaldāmam spēkam, turklāt abu “pretpolu” stihiskā varenība, ko pastiprina
kompozīcijas dramatiski ekspresīvās līnijas, slēpj nežēlību savstarpējās attiecībās.

Ģenētiku nereti mēdz salīdzināt ar metaforas fenomenu mākslas un lingvistikas jomās,
jo metafora ir paradigmas dzīvīgais gars, zināšanas, kas apvieno jau pastāvošas
koncepcijas ar topošām priekšstatu sistēmām; arī šajā darbā var saskatīt sarežģīto
“ģenētiskās nastas” veidoto nākotnes struktūru, kas mijas ar atmiņās sakņojošos
šamanisma tradīciju Aivara Buļa redzējumā.

Pavasara dārzs, kas acu skatienam paveras caur aprasojušu logu ir tikpat neskaidrs
un izplūdis kā rudens lietainās dienas atspulgs uz sienas; M. Čačkas radītā pasaule
šeit ir tikpat noslēpumaina – gribas saskatīt kaut ko vairāk, bet neizdodas!

Lai gan skaitlis 21, ko veido Mairitas Folkmanes „3 x 7” nereti ir apgrūtināts ar
simbolisko nozīmi, kas norāda uz kosmisko uguni, viedumu ebreju kultūras tradīcijā
vai alķīmijā ir vienāds ar dienu skaitu, kas nepieciešams, lai pārvērstu metālu
sudrabā, šeit tas ir lakoniskā kompozīcijā ritmiski kārtotās ģeometriskās figūras,
kas rada tīru, improvizācijai brīvu telpu pārdomām.

Lauras Guokes niansētais monohromo krāsu plūdums, tikko jaušams cilvēka ķermeņa
fragmentārais ieskicējums, kā arī kompozīcija ļauj pilnvērtīgi baudīt darba
gaistošo, taču dziļo telpu, vieglo kustību un gandrīz netveramo formu.

Laika siets – gandrīz vai fiziski tverams noslēpums Ingunas Krolles – Irbes darbā,
kas vieno un šķir cilvēku un telpu; laika ritējuma veidotie robi ir veids, kā
izgaist mūžība un dzīve tiek ierauta „ātrlaikā”, par kuru savos darbos runā latviešu
filosofe M. Kūle.

Mārītes Klušas darbā redzamais vieglums, maigums, siltums un mīlestība robežojas ar
smagnējību, bailēm un tukšumu, kas tādējādi arī norāda uz „Tu spēka…” duālo dabu.

Tradicionāli ligzda tiek saistīta ar ģimeni un patvērumu, ko tā spēj nodrošināt;
Ilzes Lībietes „Jaunās Ligzdas” ekspresija neapšaubāmi nodrošina trausluma mūžīgo
pastāvēšanu un Erosa nebeidzamo atdzimšanu.

Ievas Nagliņas ainavas askētisms un tai pašā laikā arī simbolisms ir rosinošs avots
nebeidzamām laiktelpas interpretācijām.

Dinamisks un daudzslāņains pelējums/krāsu laukumu pārklājums, kas negaidīti, taču
neatlaidīgi uzglūn atmiņām un realitātes apziņas tēliem, atgādina bezķermenisku
sapņu tīmekli; šis tīmeklis rosina virzīties pretī mistiskajam galamērķim un
saskatīt līdzības ar „buržuāzijas diskrēto šarmu” Vaidota Januļa kompozīcijā.

Tīmeklis ir allaž bijis iemīļots fenomens, kurā smelties iedvesmu un kuru bezgalīgi
interpretēt, un, lai gan laikmetīgajā telpā tīmekļa jēdziens kļūst arvien plašāks un
izvērstāks, ietverot sevī gan arhetipiskās bailes, gan komplicēto progresīvo sistēmu
modeļus, Lāsmas Pujātes „Tīmekļa” izteiksmīgo krāsu laukumu un ekspresīvo līniju
klājumu mijas atgādina pirmatnēju, mežonīgu prieku un nepārvaramu, nepārtrauktu
dzīves apliecinājumu.

Ievas Stočkas simboliskais kosmoss runā par kompozīcijā izvirzītajiem veselā un daļu
metafiziskajiem uzdevumiem.

Dignas Sircovas „vieglais” oforts „Mans ir Tavs” ir visiem labi atpazīstamas tēmas
kārtējā interpretācija, kurā, protams, neiztrūkst roku satvēruma poētikai
raksturīgās īpašības.

Elitas Teilānes radītā fantastiskā, pasakainā pasaule ir pilna ar iztēles un
mitoloģijas radītajiem tēliem, turklāt kompozīcijas dinamika un sižets ļauj ikvienam
skatītājam gremdēties mākslinieces radītajā pasaulē, tajā pašā laikā radot savu
iedomu un fantāziju ielejas.

Valentīns Petjko
Mākslinieks, mākslas teorētiķis