Laimīga māmiņa un leļļu meistare

Daugavpilietei Violetai Ozunai ir savs stāsts, kā būt laimīgai. Viņa ir četru bērnu māmiņa un leļļu meistare, un viņa uzskata, ka gan cilvēkiem, gan lellēm, ir sapņi, kurus var piepildīt apkārtējie ar nosacījumu, ka dzīvi dzīvo, nevis izkaisa kā smiltis vējā.

Violeta Ozuna darbojas Baltijas Autorleļļu un rotaļlietu meistaru ģildē, un pēc tās uzaicinājuma viņa šovasar Rīgā rīkos savu leļļu personālizstādi. Tur būs skatāmi gan jauni darbi, gan tie, kas šobrīd atrodas personīgajās kolekcijās. Violeta plāno šo izstādi parādīt arī daugavpiliešiem.
Pirmā Violetas lelle tapusi dāvanai vecākiem. “Pēkšņi manī dzima vēlēšanās šādu dāvanu radīt ar savām rokām. Tobrīd nebiju iedomājusies, ka internets ir bagāts ar svarīgu informāciju, tāpēc pati “izgudroju savu velosipēdu”. Man sanāca meitenīte, ietērpta kažociņā. Viņa ragavās bija apsēdinājusi savu plīša lāci, taču vienā rokā nebija cimdiņa. Sejā iezagušās skumjas, jo rociņa taču bez cimda salst.”
Violeta par vissvarīgāko uzskata mātes un sievas misiju, taču viņai pietiekot laika arī lellēm. Tās top brīžos, kad vīrs un bērni ir skolā, pusdienu maltīte kūp katlos un dzīvoklis ir brīvs no putekļiem.
Viņa, izmantojot lupu un speciālus instrumentus, lelles darina pēc fotogrāfijām, turklāt tā tiek aizvadītas daudzas stundas, kamēr seja iegūst Vitnijas Hjūstones vai pasaku prinča vaibstus.
Arī tērpus viņa izpēta pamatīgi, lai apģērbs sakristu ar to vēsturisko laiku, ko pārstāv lelle. Galva, rokas, kājas top no plastikas, karkass – no stieplēm, tās savukārt tiek aptītas ar sinteponu, diegiem vai lentu, ko izmanto logu siltināšanai ziemā.
Violeta nāk no Sanktpēterburgas, ko viņa joprojām sauc par savu pilsētu. “Man laimējās piedzimt brīnišķīgu, strādīgu vecāku ģimenē. Laikam Dievam ir svarīgs ne tikai cilvēks, bet arī tā vieta, kur cilvēks sākas. Šķiet, jau toreiz biju meitene ar mākslinieces acīm un sirdi. Vecākajās klasēs parādījās vēlēšanās un spējas radīt, lai gan vislabāk padevās eksaktie priekšmeti, sevišķi matemātika. Vispirms ieguvu elektroakustikas (ultraskaņas) speciālistes diplomu un kādu laiku nostrādāju rūpnīcā, kas tajos laikos tika uzskatīta par slepenu. Man bija uzticēta neliela iekārta, ar kuras palīdzību vajadzēja noteikt bojājumus metāla konstrukcijās,” atminējās Violeta. Tomēr, ja esi uzticīgs sapņiem un ilgām, tad tie kā gājputni atgriežas, lai kļūtu par realitāti. Arī Violeta ļāvās mākslinieces aicinājumam. Rūpnīcā bija mākslinieku noformētāju nodaļa, kur Violeta zīmēja afišas un plakātus.
Violeta piepildīja vēl vienu sapni – izveidoja savu ģimeni. 1980. gada vasarā viņa ekskursijā apmeklēja Daugavpili, bet jau rudenī Sanktpēterburgā iepazinās ar daugavpilieti Igoru Ozunu. Abi apprecējās 1983. gadā. Sanktpēterburgā piedzima viņu pirmdzimtais Timurs. Kopš dzimšanas zēns dzīvojis it kā solīti priekšā saviem vienaudžiem un laikam, uzskata mamma. Šobrīd Timurs ar sievu dzīvo Londonā, kur strādā kā datorspeciālists.
Violetas dzīvesbiedrs ir Daugavpilī pazīstams mūziķis, vijolnieks, Stīgu instrumentu nodaļas vadītājs Daugavpils Mūzikas vidusskolā. Trīs jaunākie bērni ir dzimuši Daugavpilī. “Daugavpils, tāpat kā Sanktpēterburga, ir manas mājas un radošo meklējumu pilsēta. Esmu datorgrafikas bakalaure, manas etiķetes joprojām rotā dažu uzņēmumu produkciju. Kādu laiku veidoju reklāmas avīzei. Tomēr mana dvēsele bija izslāpusi pēc citas mākslas. Visam pa vidu dzima bērni. Vecākā meita Alīna mācās 11. klasē, viņai patīk bioloģija. Viņa mums ir pats nopietnākais bērns. Mācībās, olimpiādēs un citās jomās sev uzliek visaugstākās latiņas, bieži arī uzvar. Jaunākā meita Margarita ir 7. klases audzēkne, turklāt mācās kora klasē mūzikas skolā. Meitā saskatu arī mākslinieces talanta dzirksti, taču viņa sapņo par arheologa gaitām. Pastarītim Armandam, kuram ir tikai 5 gadi, patīk jautāt, lai zinātu visu. Esmu pateicīga vīram Igoram. Mums gadi aizskrien, esot kopā gan priekos, gan bēdās, un apejot dzīves asākos stūrus.”
Māksliniece saka, ka katrai lellei ir jāizstāsta savs stāsts: “Vitnija Hjūstone uz skatuves izstaroja tādu gaišumu, prieku. To centos ietvert arī lellē.”
Savukārt dāma ar lilijām ir veltījums izcilajai Krievijas lielkņazi, pareizticīgā Martas-Marijas Žēlsirdības klostera dibinātājai un svēto kārtā ieceltajai Jeļizavetai Fjodorovnai. Leļļu meistare pastāstīja: “Dzīvojot Krievijā, viņa pieņēma pareizticību, apprecoties ar Krievijas cara Nikolaja II onkuli, ar vīru dzīvoja kā brālis un māsa, saglabādama bērnībā doto šķīstības solījumu. Kad abi svētceļojumā apmeklēja Svēto zemi, Jeļizaveta Fjodorovna pauda vēlēšanos būt apbedītai vietā, kur staigājis Jēzus Kristus. Kad 1905. gada revolūcijā terorists uzspridzināja viņas vīru, lielkņazi atteicās no pasaulīgās dzīves, pārdeva savas dārglietas, nopirka īpašumu un nodibināja klosteri.”
Violetai šī svētā šķiet radniecīga arī dvēseliski, tāpēc viņa pārdzīvo par pēdējām traģiskās dzīves minūtēm, ko svētā aizvadījusi Sibīrijā, šahtā, kur boļševiki viņu iemeta kopā ar klostera māsām un citiem Krievijas cara ģimenes piederīgajiem. “Vēlāk piederīgie brīnumainā kārtā viņas šķirstu nogādāja Svētajā Zemē, un 1991. gadā viņu pasludināja par svēto,” saka meistare.
Violeta ir radījusi arī leļļu ciklu, ko bija pasūtījusi ģimene, proti, mātei, divām meitām un vīramātei ir katrai pa lellei.
Māksliniece pagājušajā gadā ar divām lellēm “Gulbju kanāls” un “Ņevas kanāls” izcīnīja trešo vietu konkursā “Sanktpēterburgas kanālu un upju dzīvais ūdens”.
Leļļu meistarei ir arī jaunas ieceres, piemēram, tiks atveidoti cilvēki, kas dzīvoja pagājušā gadsimta 50. gados, un ir aizsākts leļļu cikls, veltīts visu laiku izcilākajām sievietēm. Ar šiem darbiem Violeta Ozuna vēlas uzsvērt, ka Dievs sievietei rokās ir ielicis dzīvības un mīlestības ziedus, un tie ir viskrāšņākie.

Egita Terēze Jonāne, Latgales Laiks