SĒŅU IZSTĀDE ŽĪGUROS

No 18. līdz 20.septembrim Žīguru pamatskolā bija aplūkojama sēņu izstāde – vēl nebijis šāda mēroga pasākums mūspusē. Neskatoties uz šī rudens paknapo sēņu ražu, izstādē bija aplūkojamas vairāk nekā 170 dažādas sēņu sugas, kas ievāktas gan Žīguru, gan tālākos Latvijas mežos (pat Lielvārdes novadā).

Izstāde notika Meža darbinieku dienas pasākumu ietvaros. Tās iniciators – Aivars Vanags – AS „Latvijas valsts meži” Ziemeļlatgales mežsaimniecības Žīguru iecirkņa plānotājs. Viņš uz Žīguriem uzaicināja divus enerģiskus Lielvārdes pensionārus – erudītus sēņu pazinējus un brīnišķīgus cilvēkus – Rūtu un Romualdu Kolužus, kas sevi dēvē par mikologiem-amatieriem (viņi katru gadu rīko plašas sēņu izstādes Lielvārdē un arī citur Latvijā). Un tā – sestdienas vakarā tika iekārtota izstāde arī Žīguros, bet jau svētdien Rūta un Romualds savas neizsmeļamās zināšanas par sēņu pasauli dāsni sniedza pirmajiem izstādes apmeklētājiem.

________________________________________________
Izstādes mērķis bija parādīt sēņu daudzveidību, iepazīstināt ar indīgajām sēnēm (lai nenotiktu saindēšanās), kā arī dot iespēju iepazīt vērtīgas un garšīgas ēdamās sēnes, kam vidusmēra sēņotājs mežā paiet garām. Pie katras sēnes bija etiķete ar nosaukumu latviešu, krievu, latīņu valodā, kā arī kodolīga informācija par sēni.
Izstādē bija apskatāmas vairākas sēņu ģintis, piemēram, tīmeklenes (sila, iedzeltenā, sarkanjoslu, kampara, baltvioletā u.c.); pūkaines (baložu, dzeltenbrūnā u.c.), bērzlapes (mainīgā, okerdzeltenā, purva, dzeltenā, vēlā, veselā, vājsmirdīgā, sīvlapiņu, zilzaļā u.c.); sviestbekas (parastā, graudainā, dobā, govju, priežu (tā sauktais „makaviks”)); piltuvenes (anīsa, apvērstā, biezkāta, dzeltenpelēkā, kas – izrādās – ir ēdamas pēc novārīšanas); dažādas pienaines: cūcenes (ko sēņotāji vāc, bet, izrādās, ka tajās ir atrastas kancerogēnas vielas), bālais un parastais vilnītis, pelēkā, sodrējainā, ceriņu pienaine, kas ir labas ēdamās sēnes, pirms lietošanas jānovāra, sarkandzeltaine ar bezkrāsainu piensulu un kumarīna smaržu, lietojama kaltēta, kā garšviela, rudmiese ar oranžu piensulu, cepama bez novārīšanas. Protams, bija arī baravikas (bērzu un priežu), apšubekas (parastā, dzeltenbrūnā un baltā), bērzubekas (melnā, raibā, parastā). Interesantākās bekas: raganu beka – ļoti krāšņa, mūspusē retāk sastopama (pirms cepšanas iesaka novārīt), rudzupuķu smilšbeka, kas cepot maina krāsu no koši zilas un zeltainu.
Ne visi zin, ka praktiski visas bekas ir cepamas bez iepriekšējas vārīšanas. Izstādē bija apskatāmas trīs sēnes, kas ēdamas svaigas, bez cepšanas: lielā dižsardzene – garšo pēc riekstiem, parastā adatreceklene (jaunatne secināja, ka izskatās pēc želejkonfektēm, tikai bez ķīmiskajām piedevām) ēdama salātos, kā arī parastie zemestauki, ēdami „olas” stadijā.

Tāpat varēja iepazīt tādas sēnes kā cirtainā čigānene un medene jeb pursla, jeb vanadzene, ko vairums sēņotāju nevāc, bet veltīgi, jo abas ir ļoti gardas un vērtīgas sēnes, cepamas bez iepriekšējas novārīšanas. Līdzīgi ēdami, bet, kamēr jauni, izrādās ir arī pūpēži (kārpainais, bumbierveida, zaķpūpēdis, milzu apaļpūpēdis)
Apskatāmas bija arī vairākas piepju sēnes: pati varenākā – parastā sērapiepe (arī ēdama, kamēr jauna); neparastākā – bekupiepe – atgādina beku, baltzobes, sausenes u.c.
Bija aplūkojamas pat divas aizsargājamas sēņu sugas – daivainā čemurene un zeltainā korallene.
Cepamas bez iepriekšējas novārīšanas un garšīgas ir tintenes, gan pelēkā, gan porcelāna (kamēr jaunas un baltas), vien jāatceras, ka kombinācijā ar alkoholu tās ir visai indīgas.
Indīgajām sēnēm tika pievērsta īpaša uzmanība. Visi pazīst sarkano mušmiri, bet izstādē varēja aplūkot arī Latvijas visindīgāko sēni – zaļo mušmiri (tai mikologi šogad piešķīruši Gada sēnes titulu) un mācīties to nesajaukt ar kādu no zaļganas nokrāsas bērzlapēm. Tāpat bija apskatāma otra indīgākā sēne – baltā mušmire (baltas lapiņas), ko varēja salīdzināt ar ļoti līdzīgo, garšīgo ēdamo sēni – dzeltējošo atmateni (rozīgas vai tumšas lapiņas). Vēl bija violetbrūnā, panteru un sarkstošā mušmire, kas esot ēdama, bet ir ļoti līdzīga indīgajai panteru mušmirei (pārbaudīt neieteiktu). Kailo mieteni agrāk cilvēki ir lasījuši lielos daudzumos un sālījuši, bet izrādās, ka tajās esošā inde organismā uzkrājas, noārda aknas, eritrocītus, un cilvēks pēkšņi var nomirt, kaut arī iepriekš šīs sēnes ēdis bez kādām saindēšanās pazīmēm. Tātad – būsim uzmanīgi! Jebkurā gadījumā, ja rodas vismazākās šaubas par kādas sēnes sugas piederību, būs labāk, ja atstāsim to mežā.
Izrādās, ka daudzas sēnes tiek lietotas ārstnieciskos nolūkos. Piemēram, parastās gailenes ir lielisks pretparazītu līdzeklis (ja netiek termiski apstrādātas virs 600C), Eiropā no mūsu vāktajām gailenēm ražo preparātus aknu slimību ārstēšanai. Bet ar sarkanās mušmires, melnās bērza piepes jeb čagas un tintenes preparātiem ārstē pat ļaundabīgos audzējus un vairākas citas slimības.

_________________________________________________
Īpašs eksponāts bija milzu apaļpūpēdis krietnas tējkannas izmēros, kas izaudzis kādā Kupravas dārzā zem peoniju krūma, pēc izskata atgādināja akmeni vai pat galvaskausu.
Viena no visneparastākajām sēnēm izstādē bija parastie zemestauki. Pirmkārt, tā ir mūspusē visai reta, otrkārt – ārkārtīgi vērtīga ārstnieciska sēne. Treškārt, tā sagādāja pamatīgu pārsteigumu: no divām nelielām „olām” burtiski dažu stundu laikā izauga par vismaz sprīdi gariem augļķermeņiem ar spēcīgu aromātu (zināma līdzība ar maitas smaku).
Lūk, ko (un ne tikai) redzēja un uzzināja vairāk nekā 400 izstādes apmeklētāji trīs dienās. Sēnes iepazina Žīguru sēņotāji – gan pieaugušie, gan jaunieši, kā arī interesenti no Medņevas pagasta, no Viļakas, no Viļakas novada domes, no Viduču, Kupravas, Vīksnas pamatskolas, Rekavas vidusskolas, Viļakas un Balvu Valsts ģimnāzijas.

Milzīgs paldies sēņu izstādes rīkotājiem Rūtai un Romualdam Kolužiem, Aivaram Vanagam. Paldies IK „Siltuma enerģija” par atbalstu. Paldies Annai Āzei, Svetlanai Jurjānei un visam Žīguru pamatskolas kolektīvam par palīdzīgu roku izstādes tapšanā. Paldies novada domei un pagastu pārvaldēm par transportu skolu jaunatnes atvizināšanai uz Žīguriem.

Paldies visiem apmeklētājiem par izrādīto interesi un uzmanīgu klausīšanos. Ļoti priecājos, ja zināšanas, ko guvu no tādiem erudītiem sēņu speciālistiem kā Rūta un Romualds Koluži, noderēja arī jums visiem. Kamēr rudens vēl atļauj, dosimies uz mežu un – ne sēnes!

Andra Korņejeva – sēņu izstādes gide pirmdienā un otrdienā.
Foto: R. Kolužs, M. Brokāne.