Bez tēmas 

Zīmyssvātku puorsokys

Tyvojūtīs svātkim, pīduovojam LaKuGa.LV skaiteituojim Naaizmērstulis (Rozālejis Tabinis, vaira par jū var paskaiteit: ej.uz/naaizmerstule) Zīmyssvātku puorsokys: Zīmyssvātku teika, Augys skume i Putneņu egleite. Pateikomu skaiteišonu!


Zīmyssvātku teika

Mozs lauku puiseits, buoriņs, bez tāva i muotis īsamaļdeja lelpiļsātā. Jis cerēja te, boguotuos piļsātys īluos nūpeļneit maizi i drēbi, kuo nabadzeigi lauki naspēja jam dūt. Nazkod koleidz tāvs, muote beja dzeivi, lauki jam beja boguoti i pilni prīcys. Ni jam tryuka maizis, ni mīlesteibys saulis storu. Māmeņa tūs kaiseja taipat kai spūdruo sauleite. Tēteits otkon jū apguoduoja ar syltu apgierbu, apavim, syltu ustobeņu. Nuove, pajimdama meiluokūs, pajēme vysu. Borgi cylvāki izdzyna buorini nu tāva sātys.

Nūsaļs, izsaļcs jis kleida pa lelpiļsātys īlom, apsastuoja pi boguotajim skotu lūgim i, nazkaidys bailis dzeits, guoja arvīnu tuoļuok. Garumguojieji ar acim miereja juo augumu, vierteja vacū, izdylušū tāva sveitu i lelūs zuobokus, nu nivīns napasaceja sylta vuorda, nivīns napavaicuoja, kuo puiseits meklej, pēc kuo dzanās. Vysim svešs, nazynoms i nycynoms, jis beiguos nūnoce lelā laukumā. Nūnuoce i apstulba nu breinumim.

Laukums vyss kai nūaudzis eglem! Gleitom, leluokom i mozuokom eglem, taišni kai iz laukim juo tāva mežā! Starpeiba vīn tei, ka tī nav taidu taisnu celeņu i nav tik daudzi cylvāku i bārnu. Tī vysi boguotī , silti sasagārbušī, īt nu vīnys eglis pi ūtrys, apsaver garumu, zoru kuplumu, tiergojās par eglis duorgumu.

„Kū gon jī ar tom eglem dareis?” šuovēs vaicuojums buoriņa golvā. Nūsastuojīs pi pruovys kuplys eglis, jis vāruoja, kai kaida boguota dāma tierguojuos ar eglis puordevēju. Dāmai sūpluok stuovēja skaists puiseits kai reize buoriņa augumā. Jis beja īgārbts syltā kažuceņā kai jau i kunga bārns.

  • Māma, pierksim šytū egleiti, – jis runuoja.
  • Labi, dieleņ, bet kas tū mums aizness? Dāma bažeigi pasavēre apleik. Juos laipnais skots kryta iz lauku puiseiša.
  • Voi tu, puiseit, esi breivs? – jei pavaicuoja.
  • Breivs kai putneņš mežā…
  • Voi tu varātu aiznest maņ šū egleiti? Samoksuošu…

Buorineits nūsaprīcuoja, ka varēs kū nūpeļneit. Pacēlis egleiti, jis lyka tū sev iz placim i devēs dāmai leidza. Pēc napylnys pusstuņdis guojīņa jī vysi, dāma ar sovu dieleņu i buorineits ar egleiti, īguoja boguotā lelpiļsātas muojā. Mozais kundzeņš, nīsvīdis kažuceņu kolpyunis rūkuos, teice buoriņam:

  • Voi pīkusi?
  • Drusku.
  • Siestīs, koleidz īnuoks māma.

Kundzeņš nūsādynuoja buorini meikstā krāslā i vaicuoja:

  • Kur tu dzeivoj?
  • Es? Nikur!
  • Kai nikur? Voi tev nav tāva, muotes?
  • Nav… Jī dabasūs.

Tū teicis, mozais buoriņs, it kai nūsabeidis sovas izziņas, nūlaide acs. Lelys, dzydrys osorys navoldami rypuoja par juo izdylušajim vaigim. Kod jis nūslauceja osorys tāva sveitys pīdurknē i pacēle acs, kundzeņa jau nabeja kluotu.

„Voi es kū ļaunu pasaceju, ka jis aizbāga?” dūmuoja buoriņs. Māmeņa beja jū īmuocejuse piļdeit vysys Dīva bausleibys, beja īmuocejuse mīļuot Dīvu i tyvuokūs. Jei nivīnu reizi jam beja teikuse, ka lobi cylvāki bāg nu tim, kas napylda Dīva bausleibu. Buorineits tagad beja lelā nasaprasšonā. Jam lykuos gon, ka jis nikuo ļauna napasaceja, bet deļ kuo kundzeņš tik pieški nu juo aizbāga?

Kuoleidz buorineits sytuos ar sovom dūmom, īnuoce kundzeņš ar sovu muoti. Otkon pabyra vaicuojumi.

  • Kai tevi sauc, puiseit? – laipni praseja boguotuo dāma.
  • Vincuks, – jis atbiļdēja.
  • Kur tova sāta, Vinceit?
  • Maņ nav sātys, – Jis nagribēja teikt, ka radinīki izdzyna jū nu tāva sātys, ka zemi i sātu pajēme sev it kai par tāva poruodim.
  • Voi piļsātā tev ir pi kuo palikt?
  • Nav… Es atguoju dorba maklātu.

Kundzeņš nazkū īšveikstēja muotei ausī.

  • Redzēsim, jei teice i runuoja buoriņam:
  • Kū tu, Vinceit, prūti?
  • Ganeit, zorus cierst, pogolmu slauceit… iudini atnest…
  • A gruomotā skaiteit prūti?
  • Drusku. Es nabeju skūlā. Manis nalaide.
  • I tu grybātu īt, nui?
  • Ļūti…
  • Varbyut laime tev smaideis… Tagad še tev par eglis atnesšonu. Kundze īlyka buoriņa rūkā sudobra latu i pavēre jam durovys iz uoru.

Vincuks kai nasamaņā izguoja uorā. Tagad jis redzēja, ka trepes īt iz aušku i leju, ka nu trepu lūga var redzēt cytus dzeivūkļus. Trepu telpā beja sylts. Vinceišam nabeja kur steigtīs. Jis te pat nūlēme atsapyust.

Metēs mikrēslis. Varbyut te iz trepem varēs pavadeit nakti? Varbyut juo nadzeis? Reit pi dīnys gon jis sameklēs kaidu dorbu. Kuņdze teice, ka laime jam smaideis… Varbyut? Jei tok lobuok zyna, kam laime smaida i nu kuo bāg. Voi tei jau nav laime, ka juo rūkā guļ sudobra lats? Nu tāva nuovis taida jis nav redzējis. Par šū latu varēs paēst i vēļ puori paliks…

Tai pruotuodams, Vincuks aizmyga. Nūgurums, izsolkums i trepu telpys syltums atjēme jam eistineibys sajāgu. Mīga muote ītyna jū sovā tymsajā sagā i aiznese sapynu vaļstī.

Suokumā Vincukam sapņuojuos plaši, apsnyguši lauki, snīgā teiti egļu meži, sādžys… tod otkon zīdūšys pļovys, ganeibys, pylnas boltu, sprūguotu jiereņu. Goni leli, pīauguši veirīši, pat veči, sasasaukuoja, sadzyna aitys aplūkā, i paši pylnom kulem, cyts ar jiereņu iz placim, dzeivi sasarunuodami, vīnā virzīnī ar rūkom ruodeidami, taisejuos ceļā.

Vincukam ļūti gribējuos zynuot, kur jī īs. Nadrūši pīguojis, jis pavaicuoja.

„Tu laikam, puiseit, gulēji cītā mīgā, ka naredzēji dabasu spūdruma i nadzierdēji engeļu dzīduojuma, – teice vacuokais gons i skaidruoja: – šūnakt Betlemē pīdzyma Pesteituojs. Mes īsim Juo pagūdynuotu.”

Mozais lauku puiseits tik pat nadrūši sekuoja gonim i puordūmuoja, kū stuosteis pīdzymušam Pesteituojam. Bārna vīntīseibā jis nūlēme stuosteit par sovu buorineibu, par gryutū dzeivi i lyugt, lai jam paleidzātu piļsātā dabuot dorbu i maizi. Kod tū dabuos, tod sapeļneis naudu i īs skūluos, muoceisīs par… Paga, par kaidu muoceitīs, lai lobuok patikt Pesteituojam? Dūmuoja Vinceits i nūlēme muoceitīs par bazneickungu.

Dūmuos īgrimis, jis namaneja, ka jau beja pīguojis pi stalleiša. Stalleits beja mozs i nabadzeigs, bet nu stalleiša izstaruoja taids spūdrums kai vosorā nu sauleitis. Spūdrumā Vinceišam apžylba acs, juo sirdi piļdeja breiniškeiga laime.

Laimis izplyudumā jis aizmiersa vysu, kū beja sadūmuojis stuosteit Pesteituojam. Apžylbušom, tūmār gaišom acim, jis redzēja jaunū Bierneņu sileitē; pi sileitis – Bierneņa Muoti Mariju, s. Jezupu i vacūs gonus. Tī vysi, pakrytuši iz celim, pagūdynuoja silē paguļdeitū Pesteituoju – Bierneņu.

Tāņ Vincuks atsagida, ka ari jam byutu juonūlīk kaida duovona pi Bierneņa kuojom. Bet kū jis duovynuos? Te rūceņa jam kai kutēt pakutēja. Tamā pakustēja sudobra lats, kū boguotuo kuņdze īdeve par egles nesšonu. Atdūt tū latu? Bet kas paliks pošam? Byus juocīš bods i soltums… Dīzi, voi ūtru latu tik uotri nūpeļneisi?

Puiseiša sirdī sasacēle ceiņa, eisa, bet nykna. Voi uperēt pādejū Bierneņam, voi gluobt sevi nu boda? „Uperēšu!” Nūteikti, kaut klusu jis teice i, tik pat klusu pīguojis pi sileitis, īmete tamā sovu sudobra latu. Īmetis, gribēja atsaraut, nu Bierneņš tik mīli iz jū pasavēre, ka jis kai pīkolts palyka iz vītas i nanūvērse ocu nu Bērneņa. Pieški… kas tys? Nazkas rupi paruove jū aiz placa i kaids bolss teice:

  • Vinceit, tu vēļ te guli? – Māma, te guļ tys puiseits, kas atnese mums egleiti! runuoja mozais kundzeņš.

Vincuks jū pazyna. Juo sirdi sažņaudze žālums, ka puiseits, lai ari kungu bārns, izmūdynuoja jū nu jaukuo sapyna. Vinceits kai naziņā suoka rauduot.

„Naraudi, Vinceit, teice puiseiša muote, boguotuo kundze. Maņ žāļ, ka es izlaižu tevi nu sovys sātys. Tagad kūpā ar sovu dieleņu Juoneiti guoju tevi meklēt. Nuoc, puiseit, palīc Juoneišam par draugu i bruoli. Es byušu tev muote i muns veirs tovs tāvs. Voi pīkreiti?”

Vinceits, kai nasajāgdams, kū kuņdze runoj, plaši īplāstom acim, skatejuos juos laipnajā vaigā i dūmuoja par jaukū, sapynā radzātū Pesteituoju – Bierneņu.

„Vinceit, tu vēļ sapņoj? Nuoc, īsim ustobā.” Juoneits pajēme jū pi rūkys i īvede gaišā ustobā. Tī sveču gaismā, vizuļu myrdzumā stuovēja juo atnastuo egleite. Skaistūs duovonu vītā pi egleitis rāguojuos izroksts: „Māmeņ, duovynoj maņ Vinceiti par bruoli!”

Pēc nagara laiceņa obi bārni, vīnaidi sagārbti, sēdēja storp vacuokim pi boguoti kluota Zīmyssvātku golda. Tāvs – lauzdams kaladu, nūvēlēja laimi Juoneišam i Dīva syuteitajam audžu dālam.

*

Paguoja godi. Obi puiseiši pīauga godūs. Obi, vīns ūtru puorsteigdami, čakli muocejuos. Obi palyka slovoni uorsti. Juoņs – mīsai uorsts; Vinca, buoriņs, palyka prīsters – dvēseļu uorsts.

AUGYS SKUME

Tyvuojuos Zīmyssvātki. Gondreiž vysi piļsātys bārni prīcuojuos, jo Zīmyssvātkūs bārnus sagaida leli puorsteigumi.

Bārnu vacuoki i sabīdreiba reikoj bārnim egleitis, dola duovonys.

Boguotnīki i daudzmoz puortykuši cylvāki, kotrs sovā saimē pyulejās daudzynuot pēc īspējas skaistuokū egleiti. Sabīdreiba, sovukuort, guodoj par vysā tryuceigim i buorinim.

Mozais Augusteņš voi, kai jū sauce, Auga, beja dīzgon boguota piļsuoņa dāls.

Augam vēļ beja mozuoks bruoleits i muoseņa.

Kaut ari krīzis laiki, tūmār tāvs mēnesi īprīšk suoka dūmuot par egleiti i, kod atguoja Zīmyssvātki, egleite vysā spūžumā stuovēja lelajā zālē i bārnus aicynuoja pi sevis.

Mozuokī prīcuojuos, laksteja. Suokunā ari Auga prīcuojuos, bet pēški jis palyka ļūti skumeigs.

Apskateidams egleitē pakuortuos lītenis, storp cytu jis tī īraudzeja cukra kūrpeiti koruojamēs. „Ai, kūrpeite!” Pēški, tei pazuda nu zāna acim i tuos vītā jis redzēja saplāstūs sova pat skūlys bīdra Juoneiša kadaceņus.

Nedeli pyrma Zīmyssvātkim Juoneits saplāstūs kadaceņūs īdams iz skūlu apsaļdeja kuojis.

  • Voi cyta nikuo tev nav kū kuojuos īaut? – praseja jam Auga.
  • Nav, atteice Juoneits.
  • Nav? Deļ kuo tāvs tev nanūpārk?
  • Maņ tāva nav! – teice Juoneits i aizrauduoja. Auga nadreikstēja tuoļuok jū pratynuot, bet Juoneiša osorys, apsaļdeituos kuojis i saplāstī kadaceni tik dzili īsaspīde zāna sirdī i atmiņā, ka pat Zīmyssvātku prīkus jam traucēja.

Tāvs, pamanejis, ka vacuokais juo dāls palyka skumeigs, praseja:

  • Auga, dieleņ, voi egleite tevi naprīcynoj?
  • Prīcynoj gon, bet…

Auga naīsadrūšynuoja tuoļuokū teikt i apsaruove.

  • Bet? Kū tys „bet” zeimoj? Vai tu naasi vasals? Vai, varbyut kū padareji?
  • Nā, tēteit, maņ nikas nasuop i nikuo naloba naasu padarejis. Maņ taipat…

Otkon zāns nabeidze i tāvs vairuok jū napratynuoja, gaideja, kod Auga pots jam sovu skumi atkluos.

Kad spūžuos sveiceitis izdzysa i muozuokī, bruoleits i muoseņa aizguoja gulātu, Auga nadrūši pīguoja pi tāva i pavaicuoja:

  • Tēteit, pasoki, cik taida egleite duorga?
  • Cik duorga?

Tāvs viereigi pasaskateja dāla acīs, teice:

  • Nu, tev, kai vacuokajam dālam varu pasaceit. Par šytū egleiti es iz tierga samoksuoju 10 latu.
  • Desmit latu! – īsasauce zāns i pībylda: – i kur vēļ pušķuojumi, soldonumi, sveceitis…
  • Nu, kūpā jau byus puori par trejdesmit latim, teice tāvs.
  • Puori par trejdesmit! I tagad tik gryuti laiki…
  • Redzi, dieleņ, tū es pamozom sakruoju, lai jums leluokus prīkus saguoduotu. Vai par tū tu šudiņ skumsti?
  • Nā, tēt, bet pasoki, cik moksoj puors taidu zuobaceņu, kai maņ kuojā?
  • Kas, vai tovi šņūru zuobaceni jau sapleisa? – sovukuort praseja tāvs i taipat gribēja zynuot.
  • Taidi zuobaceni, kai tovi, moksoj demit latu.
  • Desmit latu? Tik pat, cik egleite bez puškuojumim! Tēt, maņ pi tevis ir vīns lels, lels lyugums!
  • Soki, dieleņ, jo vareišu, izpiļdeišu.
  • Tēt, vai navarātu egleiti sataiseit par divdesmit, vai pat par pīcpadsmit latim?
  • Varātu gon, bet tei nabyutu tik skaista. Bet soki, dāls, kū tu gribēji lyugt?
  • Redzi, tēt, jo egleite byutu bejuse par divdesmit latim, tad par tim desmit latim varātu nūpērkt zuobaceņus. Muorys Juoneiša kadaceni vysā sapleisuši i pyrma svātkim jis apsaļdēja kuojis i rauduoja…
  • Taids tovs lyugums? Deļ kuo pyrma svātkim tuo maņ nateici? Tagad, dāls, jau par vālu. Egleitei sakruotuo nauda izlaista i cytys līkuos maņ nav. Varbyut Muorys Juoneišam cytaidi varēs paleidzēt, bet cytu god, dāls, es tev apsūlu taiseit lātuokū egleiti. Par palykušū naudu tad varēsim kaidam buoriņam zuobaceņus nūpierkt.
  • Paļdis, tēt!

Auga klusu nūbučuoja tāva rūku i, nūskaitejis vokora lyugšonu, atsagula.

Ilgi jis navarēja aizmigt. Acīs jam mirdzēja spūžuos egleites boguotnīku sātuos i kluot pi tom rāguojuos nūsolušuos nabadzeigūs bārnu kuojenis. Pruotā jis rēkinuoja, cik taidu kuojeņu varātu apaut, jo kotrs boguotnīks taiseitu lātuoku egleiti.

PUTNEŅU EGLEITE

„Ak egleite, ak egleite,

Cik skaista esi tu!”

skaņ dzīsmeite, bārni smaidūšom acteņom skotuos myrdzūšā egleitē.

Cik tamā skaistu, gordu līteņu! Tur sorkons uobeleits, tur zalta rīksteņš, tur konfekte i vēļ daudz, daudz kuo gorda! Zoru zareņūs dag sveceitis, sorkonys, zalis, zylys, boltys. I kas tys? Ai, zvaigzneitis bērst! Vīns ūtrs grib nūkert zvaigzneiti, bet baist, ka rūcenis nasadag. Nu vīna zareņa nūkryta vasals zvaigzneišu leits.

  • Kas zvaigzneitis bēre? – prosa kaids prīškklasis bārns sūpluok stuovūšam trešuos klasis skūlānam, sovom pat bruoļam.
  • Tur breinumsveceite daga, – atbiļd zāns.
  • Kam jei sadaga? Vai vēļ taida degs?
  • Skotīs!

Nu ūtruo zora pabyra zalta zvaigzneitis i nu trešā, catūrta! Vysa egleite pīmirdzēja vīn, kod nu vērsyunis, nu leluos spūdruos zvaigznis iz vysom pusem suoka bērt mozys, vēļ spūdruokys zvaigzneitis. Leidz kū nūleja zvaigžņu leits, izreizis egleite palyka tymsa. Vysys cytys sveceitis izdaga. Pi egleitis pasaruodeja buols, bolts, kai snīga kupona, veceits. Jam placūs beja lels maiss. Apsveicis skūlas bārnus, veceits nūjēme maisu nu placim i suoka izdaleit duovonys.

Čaklim, ruotnim bārnim jis deve lobys, gordys lītenis, sliņkim pustukšys papeira kuleitis. Vīnam zānam pat žogoru padeve! Oi, rauduoja tys nabadzeņš i sūleja lobuotīs. Boltais veceits beja ļūti žālsirdeigs. Jis zynuoja, ka zāns lobuosīs, deļtuo tyuleit jam pīdeve i duovynuoja pruovu soldonumu kuleiti.

Izdalejis duovonys, boltais veceits saceja bārnim:

  • Iz redzēšonūs, bierneni, leidz cytam godam! Audzit čakli, ruotni, lai cytu god’ es vysim varātu pylnys soldonumu kuleitis nest. Tod pasaklausot, kū vēļ jums grybu teikt: Maņ daudz cytu bierneņu, bet munu duovunu tī nagaida. Vēdereni tim cytaidi kai jums i soldonumu napanas. Kanepis, mīžu gryudeni, lynsāklys, kaltātuos ūgys, maizis drupatenis tim biernenim vairuok garšoj, na kai jums soldani peiredzeni. Vai kurs nu jiusu naatminēs, kas tī par biernenim?
  • Putneni, putneni! nu vysom skūlys zālis pusem atskanēja saucīni.
  • Nui, putneni. Šudiņ jī vysi izsolkuši. Zeme sasoluse, ar snīgu nūkluota, siekleņu tur dabuot navar. Voguleni, kuopureiši, kū putneni lobpruot ād, saleida dzili škērbēs, kryumūs ūgu vairs nav. Jums ir Zīmassvātku prīki, bet naboga putneni bodu i soltumu cīš. Vai nasareikuosit jius jim egleitis?
  • Egleiti? Putnenim? Breinuojuos bārni.
  • Nui, putnenim. Kuri apsūlej?
  • Es, es, es! atsasauce nu vysom pusem.

Reitā bārni izmeklēja meža molā, aizvējē, skaistu, kuplu egleiti: sanese puškojumus i ādamuos lītys i vysu suoka kuort egleitē. Pēc pusstuņdis egleite beja raiba nūkuorta i solmu gradzynu kēdem apveita. Zorūs, radzamuokuos vītuos pakuore maizis, dažs sīra voi lašiņu gabaleņus, kasteitēs ībēre kanepu, cytā lynsāklu, cytā mīžu gryudeņu i pīstyprynuoja pi egletis zorim.

Vysa mīlastei sagatavuojuši bārni pasaslēpe bīzūknī i napacīteigi gaideja spuornuotūs boltuo veceiša bierneņus. Kur gadejīs, kur nā, pyrmais atskrēja zvērbuļs. Nadrūši jis atsasāda egleitis zorā pi maizis ricenis, īknuobe reizi, ūtru i jautri čyvynuodams aizalaide.

Jis varbyut sovus rodus i draugus mīlastē aicynuos! īsarunuoja bārni.

Kai tod! Nacik ilgi napaguoja, zvērbuļs otkon kluot, bet jau na vīns. Ar jū atskrēja vasals zvērbuļu puļceņš. Čyvynuodami, gaļvenis grūzeidami jī lākuoja nu zora zorā, nūgaršuoja vīna, ūtra, treša ādamuo, pamēginuoja papeirā, cysu kēdē īknuobt i, kai nazkuo satraucāti, tryukuos, apliduoja egleiti, sasamete kailajūs bārzu zorūs, pačyvynuoja i otkon liduoja pi egleitis, bet jau labi leluokā pulkā.

Zvērbuļu čāluošona izsauce nu meža cytus putneņus. Saskrēja palākuos i dzaltonkryušainuos zeiletis, stērstis, dadzeiši; zaltgaļveits ar krystgnēzi nūsalaide nu lelūs egļu vērsyunem, kur dzili zorūs jis pereklī slēpēs. Suocēs eistuo putnu balle.

Dejuodami, rūtaļuodami, sovā volūdā sasarunuodami putni mīluojuos ar tū, kas kuram vairuok garšuoja. Vīni aizalaide, ūtri pīskrēja. Tai tys ilga leidz pat vokoram.

Bārni, nūsaprīcuojuši leidz ar putnenim, nūlēme kotru dīnu nest jim šur kanepis, maizis druponys i cytus gryudeņus.

Pīnuoce pavasars. Vysa meža mola, augļu duorzi skanēt skanēja nu putnu dzīsmem. Pateiceigī putneni prīcynuoja bārnus ar sovom dzīsmem, teireja kūkus nu kuopurim i citim kukainim.

Rudinī augļu kūku zori leika zam augļu daudzuma, sakņu duorzūs saauga lelys, soldonys saknis, sasarytynuoja smogys kuopustu golvas. Nivīns kuopurs nadreikstēja duorzā pasaruodeit. Zvērbuļi pulkim vīn nūsalaide i aplaseja vysus lopu āduojus, sakņu maituotuojus. Deļkuo putneni tik čakli struoduoja?