Mūsdienu latgaliešu literatūra: autori bez lasītājiem

Jau kopš 20.gs. 20.-30.gadiem ir vērojama latviešu valodas, izrietoši arī literatūras dominantes veidošanās Latvijas izglītības sistēmā un informācijas telpā. Latviešu literārajā valodā rakstītā literatūra tiek regulāri izdota, tā tiek iekļauta skolu programmās un nonāk kultūras apritē un bibliotēkās, savukārt latgaliešu literatūra pakāpeniski zaudē savas pozīcijas un nonāk perifērijā. Mūsdienu latgaliešu autori lielākoties raksta abās latviešu rakstu tradīcijās: gan latviešu literārajā valodā, gan latgaliešu rakstu valodā.

Būtiskākā problēma, kas kavē latgaliešu literatūras attīstību un potenciāli apdraud tās pastāvēšanu, ir lasītāju auditorijas trūkums. To nosaka vairāki faktori: pirmkārt, zemā Latvijas sabiedrības prasme lasīt un rakstīt latgaliski, izrietoši – neinformētība par latgaliešu autoriem un tekstiem, otrkārt, ilgstošie rakstības tradīcijas pārrāvumi latgaliešu literatūrā, kas nosaka ļoti atšķirīgas kvalitātes un stila tekstu pastāvēšanu līdzās, treškārt, pamatā lasītāju vecākās paaudzes nevēlēšanās atzīt literāros eksperimentus un jauno autoru mēģinājumus distancēties no latgaliešu literatūras kanona.

Lai runātu par mūsdienu latgaliešu literatūru, ir jādefinē tās robežas. Vispirms, vai tā ir latgaliešu rakstītā literatūra vai arī latgaliski rakstītā literatūra. Ja pirmajā gadījumā tie ir teksti, kuru autoriem ir latgaliešu etniskā identitāte vai arī viņi ir dzīvojuši vai turpina dzīvot Latgalē, tātad viņu teksti var būt rakstīti latviski, krieviski, poliski vai citās valodās, tad otrajā gadījumā var runāt tikai par latgaliešu rakstu valodā tapušajiem (arī lokalizētajiem un tulkotajiem) literārajiem tekstiem. Otrkārt, robežas jānosaka arī hronoloģiski: vai mūsdienu latgaliešu literatūra ir pēdējās desmitgadēs pēc Latvijas Atmodas sākuma rakstītā literatūra, pēckara literatūra, ietverot arī trimdas literatūru, vai varbūt visa 20.-21.gs. literatūra.

Kopš 3.Atmodas un latgaliešu literatūras tradīcijas atjaunošanās Latvijā ir pagājis jau teju divdesmit gadu, un var runāt par vienam literatūras periodam kopīgām iezīmēm, kaut nebūt nav iespējams norobežoties no iepriekšējo periodu literatūras un tās problēmām. Latgaliešu drukas un rakstības aizliegumiem, kas nozīmē arī latgaliskās kultūras un identitātes nonākšanu perifērijā, vienmēr sekojuši latgaliešu kultūras un literatūras uzplaukumi, ko atkal pārtraukuši jauni aizliegumi un noklusējums, tāpēc latgaliešu literatūra hronoloģiski ir piedzīvojusi daudz īsāku attīstības gaitu, nekā faktiski tas šķiet, turklāt ikreiz tas ir nozīmējis tradīcijas pārrāvumu un vēlākos centienus literatūru iedibināt neapgūtā teritorijā bez secīga jau esošā turpinājuma un pakāpeniskas autoru un lasītāju nonākšanas jaunajā situācijā.

Šie pārrāvumi un autoru vēlme latgaliešu literatūru parādīt līdzvērtīgu pasaules literatūrai, radīt pārrāvuma laikā neuzrakstītos tekstus un ienest jaunas vēsmas, ir pamats atšķirīgu rakstības tradīciju vienlaicīgai pastāvēšanai, kā arī lasītāju auditorijas nesagatavotībai ne vien lasīt latgaliski rakstītu tekstu, bet jo vairāk – pieņemt tā citādību, neatbilstību līdzšinējai latgaliešu literatūras tradīcijai, rakstības stila novitāti. Latgaliešu literatūrai lielākoties ir raksturīga pieturēšanās pie kanona – neviens no tās uzplaukuma periodiem nav bijis gana ilgs, lai rastos jaunas autoru paaudzes, kas ir ne vien gatavas lauzt un lauž iepriekšējās rakstības kanonu, bet arī spēj nostiprināt jauno rakstības veidu un iegūt savu lasītāju auditoriju. Pieturēšanās pie kanona ir veids, kā apdraudētā situācijā, kad lasītāju skaits nav liels, tomēr saglabāt auditoriju. Turklāt pārrāvumi literatūras procesa gaitā, drukas aizliegumi, grāmatu nepublicēšana nenodrošina procesa ilgstamību, katrai paaudzei šķietami jāsāk jaunā vietā, veidojot savu tradīciju, nevis laužot esošo, zināmo, stereoptipisko.

Latgaliešu mūsdienu literatūra pamatā gan var tikt uztverta kā pēcpadomju periodā tapusī literatūra, tomēr nevar apgalvot, ka tā būtu atraujama no pēdējā gadsimta laikā tapušās literatūras par spīti literārā procesa sadrumstalotībai. Šāda norobežošanās nav auglīga galvenokārt tāpēc, ka latgaliešu literatūras vēstures gaitā vērojamo nopietno tradīcijas pārrāvumu dēļ daudzas mūsdienu aktualitātes: tekstu mākslinieciskās kvalitātes noteikšanas un to izdošanas grūtības, jaunu latgaliešu autoru ienākšana literatūrā un rakstīšanas latgaliski problēma, kā arī zinošas lasītāju auditorijas veidošanās un nostiprināšanās (pieradināšanas lasīt latgaliski un dažādu rakstības veidu tekstus) problēma ir radniecīga arī 20.gs. sākuma latgaliešu literatūrai, tāpēc salīdzinošā aspektā atklāj daudzas kopīgas tendences un parādības.

Plašāku vēsturisko un literatūrvēsturisko kontekstu arī mūsdienu literatūras aspektā pieprasa šī brīža literārajā procesā pastāvošā paralēlo tendenču un rakstības tradīciju aktualitāte. Vienlaikus ir jāakcentē vecākās paaudzes autoriem raksturīgā tieksme sekot jau nostabilizētajam literārajam kanonam, rakstīt kolektīvajā atmiņā pozitīvu auru ieguvušajam iepriekšējam vēsturiskajam periodam (šai gadījumā 20.gs. 20.-30.gadiem) un tā literārajai tradīcijai piederīgus tekstus, kas idealizē pirmskara periodu un pievēršas kolektīvajai traumai – paradīzes zaudējumam izceļošanas no Latvijas un padomju okupācijas dēļ. Turklāt, kas ir vienlīdz būtiski, lielākajai daļai lasītāju, kam ir latgaliešu rakstu valodas lasīšanas pieredze, tiecoties tādus lasīt, tas ir, tikai šādus tekstus atzīstot par normāliem, uztveramiem, saprotamiem un sev saistošiem. Vienlaikus uzmanības vērta ir arī jaunākās paaudzes autoriem raksturīgā vēlme kā sašūpot šo kanonu, tā arī latgaliešu literatūrā iekļaut mūsdienu kultūrai un literatūrai raksturīgos fenomenus, parādības, tiecoties sekot latviešu un pasaules literatūru novitātēm, likvidēt šī pārrāvuma sekas un radīt tekstus, kas latgaliski vēstītu par mūsdienu cilvēka sadrumstaloto un postmoderni nenoteikto pasaules uzskatu.

Ja pirmā veida latgaliešu mūsdienu literatūra ir kanonam un līdzšinējai didaktiskajai un uz lasītāju vērstā teksta radīšanas tradīcijai atbilstoša, tad otrā tiecas noārdīt šo kanonu un tradīciju (te jāakcentē Oskara Seiksta ambiciozā vēlme pārrakstīt latgaliešu literatūras vēsturi, aktualizējot tos autorus un tekstus, kas viņam ir subjektīvi svarīgi, tas ir, „kas dieļ mane ir latgalīšu literatura”1) vai vienkārši ignorēt, radot „literatūru literatūras dēļ” – bez vēlmes iegūt plašu lasītāju auditoriju. Protams, ka lasītāji ir sašutuši un distancējas no šīs literatūras, jo nav pieraduši (un, iespējams, nemaz nevēlas) latgaliski lasīt par autora subjektīvajām izjūtām un zināšanām par mūsdienu pasauli un kultūru, par viņa sevī atklāto eksistenciālo Kamī svešinieku un postmoderno sadrumstalotību, par autora sev definēto postmodernismu.

20.gs. 90.gadu debitantu un viņu radīto literāro tekstu primārais mērķis nav izglītot lasītāju (ja vien kāds, kas izlasa tekstus, tāpēc nemaina savus uzskatus, taču tā nav autora, bet gan lasītāja atbildība), bet gan vēstīt par savām subjektīvajām izjūtām, pasaules uzskatu un zināšanām – tekstā atklāt savu redzējumu, runāt ar sevi, reizē būt autoram un sava teksta lasītājam. Rakstīt par Heidegeru, Kamī un Sartu latgaliski, nevis latgaliešu lasītājam vēstīt par Heidegeru, Kamī un Sartu.

Tradicionāli latgaliešu literatūra primāri tiek izprasta kā latgaliešu rakstu valodā vai latgaliskajās izloksnēs sarakstītā literatūra, tāpēc valoda ir nozīmīgs, faktiski – pats nozīmīgākais kritērijs, kas nosaka teksta piederību latgaliešu literatūrai. Iespējams, var runāt par pretēju paradoksu – latgaliešu izcelsmes autoru teksti, kas ir radīti latviešu literārajā valodā, tiek uzskatīti par latviešu literatūras daļu, tāpēc arī to autors tiek uztverts kā latviešu literāts, teksti nonāk kritikas un laikabiedru uzmanības lokā un izrietoši iegūst savu vietu latviešu literatūras vēsturē un skolu programmās.

Jāuzsver, ka teksta valoda ir būtiskākais kritērijs, kas nosaka tā potenci iekļauties sava laika literārajā procesā. Šajā kontekstā aktualizējas, pirmkārt, latgaliešu literatūras lasītāju auditorijas šaurība – tā kā latgaliešu rakstu valoda kopš 1934.gada netiek mācīta skolā, lasītpratēju ir maz, vēl mazāk ir tādu latgaliešu rakstu valodas pratēju, kas spēj uztvert citādu: nereālistisku, neromantisku un nesentimentālu tekstu. Otrs būtisks kritērijs, kas nosaka latgaliešu literatūras attīstību un pastāvēšanu, izriet no pirmā, un tā ir latgaliešu autoru vēlme par spīti lasītāju auditorijas šaurībai, pat trūkumam rakstīt latgaliski.

Anna Rancāne savā literārajā mēnešrakstā “Karogs” publicētajā rakstā par latgaliešu literatūras problemātiku “Eņģelis ar trim spārniem Latgalē” latgaliešu autora izjūtu definē šādi: „Runāt par latgaliešu rakstību latviešu literatūrā nav viegli. Nav viegli arī būt latviešu rakstniekam, kas raksta vienlaikus abās latviešu literārās valodas formās, viena no kurām ir oficiāli pieņemta, nu jau arī valsts valoda, bet otra – bijusi ilgāku laiku aizliegta, zināmā mērā slepena, neoficiāla, piedzīvojusi trīs drukas aizliegumus.”2

Neapšaubāmi tādi autori kā Jānis Klīdzējs, Rainis un Laima Muktupāvela, kas rakstījuši latviešu literārajā valodā, vidējam latvietim būs daudz atpazīstamāki nekā Francis Trasuns, Marija Andžāne un Oskars Seiksts. Tajā pašā laikā kopš Latgales pievienošanās Vidzemei un Kurzemei, nacionālas Latvijas valsts izveidošanās, un vienotas latviešu nācijas veidošanās ir vērojama latgaliešu tiekšanās iekļauties vienotā latviešu kultūras telpā – bieži gan pašiem latgaliešiem atsakoties no latgaliski latviskā un pārējiem latviešiem neinteresējoties par citādo latviskumu. Tā ir normāla parādība, kas raksturo apvienošanās procesu un, iespējams, sava laika kultūru – tiecoties pēc viena un vienojoša, nevis aktualizējot atšķirīgo un perifēro. Tāpēc ir pietiekoši latgaliešu izcelsmes autoru, kas ir rakstījuši un raksta abās rakstu tradīcijās: latgaliešu rakstu valodā un latviešu literārajā valodā vai arī tikai pēdējā. 20.gs. pirmajā pusē: J. Klīdzējs, Alberts Sprūdžs un citi, 20.gs. beigās: A. Rancāne, Andris Vējāns, Antons Kūkojs, Pēteris Jurciņš un citi.

Mūsdienās, kad aktuāla kļuvusi postmodernās rakstības tradīcija, kas noārda daudzus literārā teksta tapšanas un uztveres pamatprincipus un uzmanības lokā ietver līdz tam perifērijā esošas parādības, šķietami noārdījies arī šis dalījums, jo mūsdienu latviešu autoru tekstos nereti ir iekļauti fragmenti latgaliski. Šai gadījumā šeit apzināti izvairos no apzīmējuma „latgaliešu rakstu valodā”, jo ne, piemēram, L. Muktupāvelas3, ne Noras Ikstenas4 tekstos, kuros ienāk atsevišķas frāzes un izteicieni latgaliski, tie nav atveidoti atbilstoši latgaliešu rakstu valodas ortogrāfijas principiem, drīzāk rakstītājas, viņas konsultanta vai korektora izloksnē. To uzdevums ir raksturot darbības vidi un darbojošās personas vai vēstītāja attieksmi pret notiekošo – atsevišķu spontāni izlauzušos frāžu, izsaucienu iespraušana L. Muktupāvelas romānā atklāj galvenās varones izcelsmi un viņas pozīciju pret notiekošo. Līdzīgā veidā valodas atšķirības tiek izmantotas tulkojumos – lai atklātu kāda personāža valodas un izcelsmes īpatnības5.

Līdz ar to dalījums atbilstoši teksta rašanās vai pirmizdevuma valodai nav korekts, jo tas no latgaliešu literatūras procesa izslēdz tos autorus un tekstus, kas ir publicējušies latviski un vienlaikus ir ietekmējuši citu latgaliešu un latviešu autoru tekstu rašanos. Šāds princips rada priekšnoteikumus literārā procesa hermētiskumam un pašierobežošanai. To sevišķi spilgti var redzēt trimdas literatūras vēsturē – nonākot vienā telpā, bieži vienās nometnēs un pilsētās, nelielā latgaliešu diaspora pakāpeniski izšķīst un saplūst ar latviešu diasporu. Šādā situācijā trimdas perioda latgaliešu literatūras izdevēju un lasītāju vēršanās pret autoriem, kas lasītāju auditorijas meklējumos sāk rakstīt latviešu literārajā valodā un publicēt šos tekstus, nozīmē vai nu autora norobežošanos no latgaliešu rakstības un auditorijas (J. Klīdzējs), vai arī apklušanu, turpināšanu rakstīt un tekstu neizdošanu (M. Andžāne).

Turklāt tekstu un procesa izpētē šāds šķīrums liedz iegūt plašāku kontekstu, sevišķi pētot tādu autoru, kas raksta abās rakstu tradīcijās, devumu – pētot latgaliešu literatūru, gandrīz netiek runāts par latviešu literārajā valodā rakstītajiem tekstiem un otrādi. No otras puses, šāds dalījums gan ir neizbēgams, tomēr tas rada priekšnoteikumus arī turpmākam latgaliešu un latviešu literatūru nošķīrumam un arī turpmākai latgaliešu literatūras nobīdīšanai perifērijā.

Latgaliešu literatūras vēsture un literārais process nav aplūkojami nošķirti no latviešu literatūras vēstures un tās tapšanas procesa, lai arī tos ir ietekmējuši atšķirīgi faktori. Šos faktorus tomēr nevar neņemt vērā, pretējā gadījumā nav iespējams adekvāti izprast daudzas parādības, kas ir raksturīgas mūsdienu latgaliešu literatūrai un, pavirši uzlūkojot tikai latviešu literatūras un literārās tradīcijas kontekstā, to atklāj kā mazattīstītu, vāju un provinciālu. Šādā pašā aspektā taču var uzlūkot arī latviešu literatūru – Eiropas literatūru kontekstā tai ir nesena literārā tradīcija un daudzas parādības un virzieni ir pārņemtas mākslīgi, nevis attīstījušies tās ietvaros. Nevar neņemt vērā, ka, piemēram, 19.-20.gs. mijā, kad latviešu literatūrā bija vērojams aktīvs literārais process, latgaliešu rakstu valodā drukas aizlieguma pēc neiznāca neviena oriģinālliteratūras grāmata, pastāvēja tikai lokālas nozīmes rokraksta literatūra, kas nesasniedza plašu auditoriju. Šādiem pārrāvumiem nevar nebūt seku.

Vai vispār ir iemesls runāt par divām atšķirīgām latviešu literatūrām, ja netiek runāts par divām dažādām latviešu valodām un diviem latviešu etnosiem? Ja latgaliešu rakstu valoda, atbilstoši Valsts Valodas likuma 3.panta 4.apakšpantam, ir „vēsturisks latviešu valodas paveids”6, kāpēc lai latgaliešu literatūra nebūtu vēsturisks latviešu literatūras paveids? Tomēr jāuzsver, ka latviešu un latgaliešu literatūru nošķīrums ir diskutabls. Tas reizē gan veicina, gan kavē latgaliešu literatūras vēstures izpēti un literāro procesu.

Vēl joprojām nav uzrakstīta akadēmiska mūsdienu latgaliešu literatūras vēsture, kurā pārskata veidā būtu gūstama informācija par galvenajiem latgaliešu literatūras posmiem un parādībām, par tās problemātiku, kā arī raksturīgākajām tendencēm un aktualitātēm latgaliešu literatūras procesa gaitā, kas ir noteikušas literāro tekstu rašanās apstākļus. Tāpat faktiski nav pētījumu, kas aplūkotu latgaliešu un latviešu literatūru kontaktus un savstarpējo mijiedarbi – vai nu tādā veidā atklājot šādas mijiedarbes neesamību, vai arī latviešu literatūrzinātnieku neieinteresētību pētīt latgaliešu literatūru latviešu literatūras kontekstā.

Pētījumi un apskati, kas aplūko latgaliešu literatūras vai atsevišķu tās žanru vēsturi, pamatā ir koncentrēti uz šīs literatūras iekšējiem procesiem un nemeklē saiknes ar citām literatūrām, tātad trūkst salīdzinošā aspekta. Vai nu tāpēc, ka tekstu mākslinieciskā kvalitāte nepieļauj šāda salīdzinājuma iespējamību, vai arī latgaliešu literatūras tapšanas un izpētes process ir gana hermētisks un cenšas norobežoties no literārajā telpā apkārt esošā viena iemesla pēc – jo, piemēram, literatūrzinātnieki, kas pēta latviešu literatūru, nepēta un neapraksta latgaliešu literatūru, tātad tiem, kas savukārt pēta latgaliešu literatūru, ir misija pētīt tikai latgaliešu literatūru.

Neapšaubāmi tās ir Latvijas izglītības sistēmas sekas. Arī mūsdienu vispārizglītojošās skolas absolvents, kas skolā ir apguvis latviešu valodu un literatūru, neprot ne lasīt, ne rakstīt latgaliešu rakstu valodā. Mācību grāmatās, ko ir apstiprinājusi Izglītības ministrija, nav prasības iekļaut latgaliešu literatūras faktus un autorus, tāpat tiem nav jābūt skolās apstiprinātajās mācību programmās, ko pārbauda mācību programmu metodiskās komisijas skolu akreditācijas laikā. Par latgaliešu literatūru Latvijas skolā var runāt un runā tikai atsevišķi skolotāji, kas, iekļaujoties noteiktajā latviešu valodas un literatūras stundu skaitā, savas iniciatīvas dēļ vēlas informēt arī par otru rakstības tradīciju un citu latviešu literatūru.

Tomēr jāuzsver, ka šāda iespēja ir mazticama – ne vien šādas iniciatīvas trūkuma vai skolotāju un skolēnu noslogotības dēļ. Galvenais faktors ir sistematizētas informācijas, metodisko un mācību materiālu par latgaliešu literatūru trūkums. Kā arī lielākās daļas pedagogu vājās zināšanas par latgaliešu literatūru. Ja par latviešu literatūras speciālistu un literatūrzinātnieku var kļūt pat tāds cilvēks, kas nekad mūžā nav izlasījis nevienu tekstu latgaliski, kāpēc lai to būtu darījis topošais latviešu valodas un literatūras skolotājs.

Pozitīvi, bez šaubām, ka latgaliešu literatūra ir atzīta kā uzmanības vērts fenomens. Tomēr viens no galvenajiem avotiem, kas atklāj latgaliešu literatūras vēstures gaitu un svarīgākās tās parādības, ir iepriekšējo periodu literatūras vēstures: Miķeļa Bukša „Latgaļu literatūras vēsture”7 un 2007.gadā atkārtoti izdotā 1935.gada Meikula Apeļa „Latgalīšu literatūras vēsture”8, kuras ievadā viņš saka paradoksālā kārtā latviešu (Baltijas latviešu) un latgaliešu literatūru izpētes un mācīšanas kontekstā arī mūsdienās aktuālus vārdus: „Tūmār juokonstatej, ka latvīšu literaturys pieteišona iznuokuse stypri napiļneiga: un prūti: tymā laikā, kod iznuokuši klajā školu vajadzeibom pīmāruoti izsmeļūši dorbi par Baltejis latvīšu literaturu, tryukst vyselementaruokū zynomā kuorteibā sistematizeitū ziņu par latgalīšu rakstnīceibu. Latvīšu literaturys viesturis un latgalīšu izlūksnis pasnīdziejim pamatškolā un vydsškolā šuos ziņas juovuoc laikrokstu slejuos un pošim savuoktū materialu juosistematizej, kas saisteits ar napuorvaramom gryuteibom.9”

Postpadomju periodā tiek sagatavoti un publicēti literatūrvēstures oriģinālpētījumi un esejas par latgaliešu literatūras procesu un tās vēsturi: Andra Vējāna „Latgales rakstu gaisma”10, Janīnas Kursītes un Annas Stafeckas „Latgale: valoda, literatūra, folklora”11 un citi. Tiek izdotas latgaliešu literatūras antoloģijas12 (savā ziņā antoloģijas funkcijas pilda arī J. Kursītes un A. Stafeckas grāmata), kas apkopo katra laikmeta svarīgākos tekstus un šādā aspektā pilda literatūras vēstures funkcijas. Tiek veikti un izdoti pētījumi par atsevišķiem literatūras žanriem: Vitolda Valeiņa „Latgaliešu lirikas vēsture”13 par dzeju, Ilonas Salcevičas „Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904-2004”14 par prozu un dramaturģiju, kas gan pamatā ir skrupulozi faktoloģiskā materiāla apkopojumi un literāro tekstu satura atstāsti, bet neieskicē būtiskākos literatūras vēstures periodus ārpus viena žanra robežām, nesniedz pārskatu par visiem žanriem raksturīgo.

Šāda sistemātiska pārskata, periodu aktuālo tendenču uzsvēruma visu žanru ietvaros trūkst arī antoloģijās un tām pievienotajos literatūrpētnieciskajos tekstos, bet, tā kā tās nereti pilda arī literatūras vēstures izdevuma un mācību grāmatas funkcija, to būtiskākais trūkums ir, no vienas puses, ievietoto tekstu vērtējuma neesamība, no otras puses, bieži mākslinieciski vāju, bet literatūrvēsturiski aktuālu tekstu iekļaušana, kas liedz antoloģiju uztvert kā mūsdienu lasītājam saistošu.

Lai arī abu literatūru attīstības gaita vēsturiski ir atšķirīga un nereti tās ietekmējuši atšķirīgi faktori un procesi, šādam pretstatījumam diemžēl ir arī negatīvas sekas. Dažādu apstākļu dēļ tas kavē latgaliešu literatūras izpēti un neveicina tās attīstību. Piemēram, izdevuma „Latviešu literatūras vēsture”, ko 20.gs. un 21.gs. mijā sagatavojis Latvijas Universitātes Latviešu literatūras institūts un kas pretendē būt aptveroša akadēmiska un mūsdienu skatījumā, tātad bez ideoloģiskiem aizspriedumiem, rakstīta literatūras vēsture, 3. sējumā, gan ir ievietota atsevišķa literatūrzinātnieka Valda Zepa latgaliešu trimdas literatūrai veltīta nodaļa15, kas aplūko latgaliešu literatūras procesu pēc 2. Pasaules kara ārpus Latvijas teritorijas, tomēr arī šeit atklājas ļoti raksturīga tendence – latgaliešu literatūru skatīt nošķirti no latviešu literatūras.

Šāds nošķīrums sekmē latgaliešu literatūras kā atšķirīgas, sekundāras un mazāk kvalitatīvas literatūras atzīšanu – tādas literatūras, kas uzrakstīta valodā, ko neviens latvietis tāpat nesaprot un kas ir mazāk svarīga, jo attiecas uz šauru sabiedrības daļu, tikai uz latgaliešiem. Turklāt tiem latgaliešiem, kas lasa latgaliski.

Ne velti izdevums, kas pretendē būt aptverošs Latvijas kultūras vēstures apskats no aizlaikiem līdz mūsdienām, autoru kolektīva uzrakstītā „Latvijas kultūras vēsture“16, var iztikt bez faktiem, kas attiecas uz Latgales kultūras vēsturi un latgaliešu kultūru – it kā Latvijā nebūtu ne šādas teritorijas, ne kultūras. Grāmatā nav pieminēts neviens latgaliešu rakstnieks, kas ir publicējies pamatā tikai latgaliešu rakstu valodā, ne arī kāds sabiedriskais, politiskais vai kultūras darbinieks. Piemēram, latviešu tautas atmodas laikmets (19.gs.b. – 1918.g.) ir noticis pārējā Latvijā, bet nekādā gadījumā ne Latgalē – pēc šīs „Latvijas“ kultūras vēstures izrādās, ka nekad nav bijis ne latgaliešu drukas aizlieguma atcēluma 1904.gadā, pēc tā beigām nav iznākusi neviena latgaliešu avīze (1905.gads un laikraksts „Drywa“), neviens žurnāls, kalendārs vai grāmata latgaliski, latgalieši ne Pēterburgā, ne Latgalē nekad nav veidojuši nacionālās biedrības, nekad nav spēlējuši teātri vai dziedājuši, nekad nav izdevuši grāmatas un rakstījuši literatūrzinātniskus rakstus, latgalieši nekad nav tikuši ievēlēti Saeimā un pauduši savu politisko gribu (piemēram, 1917.gadā pievienoties Vidzemei un Kurzemei), latgaliešiem nekad nav bijis savas ortogrāfijas (piemēram, 1908.gada Franča Kempa gramatikas, 1929.gada Pītera Stroda, 1996.gada Antona Breidaka un 2007.gada A. Stafeckas ortogrāfijas komisiju). Respektīvi – pēc Latvijas kultūrvēsturnieku domām, nav ne Latgales, ne latgaliešu, ne latgaliešu kultūras un literatūras.

Arī Gunta Bereļa „Latviešu literatūras vēsturē“17, kas pretendē vēstīt par autoram subjektīvi svarīgām parādībām, autoriem un tekstiem, turklāt viens no šīs atlases kritērijiem ir tuvība postmodernajam laikmetam un vēstījumam, nav neviena latgaliešu autora, kas ir publicējies latgaliski, vai latgaliski rakstīta teksta pieminēšanas un analīzes. Tajā skaitā arī O. Seiksta un Valentīna Lukaševiča romāna „Valerjana dzeive i redzīni“18, kas ir viens no latgaliešu literatūras postmodernisma galvenajiem tekstiem. Varētu šķist – autors dara, kā grib un izvēlas sev svarīgo, tā taču nav akadēmiska literatūras vēsture, bet sava veida literārs teksts par literāriem tekstiem, iekļaujot tajā faktus un savu vērtējumu. Bet vai šoreiz noteicošā ir bijusi autora brīvība aplūkot konkrētus tekstus un parādības vai arī autora ierobežotība nezināt par citu, citādo latviešu literatūru.

Protams, tam ir iemesls, jo trīssimts gadu garumā tagadējās Latgales teritorija politiski un vēsturiski ir atradusies citas valsts teritorijā, tāpēc šai laikā izveidojušās etniskās identitātes atšķirības nosaka šo informācijas un intereses iegūt informāciju plaisu. Šādā aspektā latgaliešu literatūra var tikt atzīta par reģionālo literatūru, tātad – Latgalē tapušo. Nav šaubu, ka reģionālā literatūra gan ir “lielās literatūras” daļa un pret to mūsdienu lojālajā pilsoniskajā un demokrātiskajā sabiedrībā ir jāizturas ar pietāti un cieņu, tomēr tā taču nevar būt mākslinieciski konkurētspējīga un nonākt vienā informācijas telpā. Ja nu īslaicīgi – 2007.gada Dzejas dienu laikā Rīgā tika sarīkoti latgaliešu autoru tekstu lasījumi, kas notika atsevišķā laikā atsevišķā telpā un pulcēja interesentus, kas vēlējās gūt priekšstatu par mūsdienu latgaliešu dzeju.

Savukārt Dzejas dienu balvu par izcilu devumu reģionālajā literatūrā 2007.gadā saņēma Ontons Slišāns (dzejas krājums „Tītupats”). Par laimi, dzejnieks dzīvo Šķilbānos, pašā Krievijas pierobežā, tāpēc reģionalitāti viņam būtu grēks pārmest. Bet vai šādu balvu saņemtu arī latgaliešu dzejnieks, kas, piemēram, pēdējos trīsdesmit gadus dzīvotu Vecrīgā un joprojām rakstītu tikai latgaliski?

20.gs. 90.gadu sākumā Latvijā tika pārtraukts latgaliešu rakstības klusums, jau trešais latgaliešu drukas aizliegums viena gadsimta laikā, kultūras telpā aktualizējās līdz tam noklusētā rakstības tradīcija, atgriezās iepriekšējo periodu mantojums un ienāca trimdas literatūra, kā arī tika izveidota Latgales Kultūras centra izdevniecība (tā sauktā „Elkšņa izdevniecība”, jo tās vadītājs ir Juoņs Elksnis), kas kopš šī laika ir izdevusi vairākus simtus dažādu nosaukumu grāmatu, tajā skaitā vairākus desmitus oriģināldarbu latgaliešu rakstu valodā19. Līdzīgi vācu okupācijas laikā dibinātajai „Lōča izdevnīcībai”, kas sekmēja kvantitatīvu un kvalitatīvu latgaliešu literatūras uzplaukumu Latvijā un pēc tam trimdā, arī šīs izdevniecības darbība ir būtiski veicinājusi latgaliski izdotās literatūras pieaugumu un izrietoši latgaliešu literatūras procesa aktivizēšanos – publicējot ne vien mūsdienu autoru tekstus, bet arī atkārtoti izdodot iepriekšējo periodu, sevišķi 20. gs. pirmās puses un trimdas perioda grāmatas.

Postpadomju periodā tas nozīmē trīs aktuālas tendences: centienus atgriezties 20.gs. 20.-30.gadu situācijā, apgūt trimdas literāro mantojumu un latgaliešu literatūrā radīt postmodernus tekstus, kas to darītu iederīgu mūsdienu literatūras ainā. Vienlaikus literārās tradīcijas pārrāvums, latgaliešu rakstu valodas prasmes zemais līmenis Latvijas sabiedrībā un latgaliešu literatūras lasītāju auditorijas šaurība rada priekšnoteikumus latgaliešu literatūras attīstībai un turpmākai pastāvēšanai. V. Valeinis, rakstot par latgaliešu dzejas vietu latviešu literatūrā, uzsver padomju un postpadomju laika opozīciju, pēdējo raksturo kā latgaliešu literatūrai labvēlīgi: “Vispār, salīdzinot ar padomju laiku, kad valdītāji latgaliešu valodu bija atzinuši par nevēlamu (..), tagad tiek atzīts, ka nācijas kultūras dārzā latgaliešu valoda, literatūra, folklora nav nekāda nezāle , no kā būtu jāatbrīvojas, bet taisni otrādi – tā ir zieds, kas latvisko dārzu dara bagātāku, krāšņāku un tāpēc prasa arī kopšanu”20.

Sekojot vēlmei novērst padomju perioda radīto tradīcijas pārrāvumu, 20.gs. 90.gados Latvijā tika izdoti trimdas autoru darbi, tajā skaitā arī nepublicētie. I. Salceviča, raksturojot mūsdienu latgaliešu literatūras procesu, nosauc izdevumus, kuros joprojām regulāri tiek publicēti latgaliešu autoru darbi: literārais almanahs „Olūts”, kalendārs „Tāvu Zemes Kalendars” un vienīgais joprojām iznākošais regulārais preses izdevums, kas publicē tekstus latgaliešu rakstu valodā, „Katōļu Dzeive”. Nobeigumā viņa rezumē: “Par pilnībā apsīkušu literāro dzīvi uzskatīt nevar.21”

Tomēr jāuzsver, ka visos šajos izdevumos pārsvarā tiek publicēti tradicionālās literārās tradīcijas teksti, kas ir rakstīti un rediģēti atbilstoši 1929. gadā pieņemtajai ortogrāfijai un kuros pamatā izmantota tā sauktā „trešā izloksne” – atbilstoši latgaliešu izloksnēm fonētiski atveidoti latviešu valodas vārdi (piemēram, „vīnmār” no vārda „vienmēr”, nevis latgaliskais „vysod”). Turklāt šajos izdevumos dominē vēlme norobežoties no mūsdienu literatūras tendencēm, jaunajiem autoriem raksturīgās „jaunlatgaliskās” rakstības ar letonismu vietā ieviestiem latgaliešu vecvārdiem un okazionālismiem, ko O. Seiksts jauno autoru kopkrājumā „Pagrauda”22, kas sabiedrībā izraisa plašu rezonansi un ļoti pretrunīgu, brīžam klaji naidīgu vērtējumu, programmatiski attiecina uz visu autoru paaudzi un skaidro ar postmoderno rakstības manieri un vēlmi atgūt valodas pirmreizīgumu – rakstīt vārdus, kam nav citas nozīmes, tikai poētiskā. Tāpat vērojama tendence cenzēt publicējamos tekstus, piemērojot tos pareizas literatūras kanonam – piemēram, Oskara Orlova (pseidonīms Raibais Suņs) tekstos rediģēta nenormētā leksika, kas, protams, izraisītu vecākās lasītāju paaudzes sašutumu un neizpratni.

Lasītājiem nebija un joprojām nav pieņemami teksti, kas neapstiprināja viņu gaidas – ko vajadzētu paust labai latgaliešu literatūrai un kādā veidā. Jaunie autori publicējās tā sauktajā jaunajā ortogrāfijā, ko, turpinot P. Stroda ortogrāfijas komisijas cerībā īstenot vēlāk savulaik atliktās rakstības reformu ieceres, izveidoja ortogrāfijas komisija valodnieka A. Breidaka vadībā, tāpēc nepatika pret šiem tekstiem tika pārnesta arī uz jauno ortogrāfiju.

Latgaliešu literatūras tapšanas procesa kontekstā neapšaubāmi ir svarīgi drukas aizlieguma periodi, kas izraisījuši literārās tradīcijas apsīkumu, pārrāvumu. Būtiskākie no tiem ir trīs: rusifikācijas izraisītais latīņu drukas aizliegums no 1865. līdz 1904.gadam cariskajā Krievijā, latviešu literārās valodas dominantes noteikšana pēc 1934.gada Ulmaņa apvērsuma Latvijas Republikā un latgaliešu rakstības neesamība Padomju Latvijā. Tas ir būtiski kavējis kā tekstu rašanos, tā arī to nonākšanu pie lasītāja un vienlaikus veicinājis latgaliešu identitātes, kultūras, valodas un tātad arī literatūras zemo prestižu Latvijas sabiedrībā.

Kopš 1917.gada 1. Latgales kongresa, kam bija sevišķa nozīme Latgales un visas Latvijas turpmākajā liktenī, jo tika pieņemts vēsturiskais lēmums par apvienošanos ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, un kopš Latvijas valsts veidošanās un sevišķi kopš tās nostiprināšanās 20.gs. 20.gadu sākumā ir iezīmējusies raksturīga tendence, kas lielā mērā ir noteikusi latgaliešu identitātes, kultūras, valodas un literatūras attīstību – latviešu etnosa integrāciju, latviskās identitātes veidošanos, kas vienlaikus nozīmē reģionālo identitāšu pakāpenisku izzušanu.

Nostiprinoties Latvijas valstiskuma idejai, sabiedrība un valsts iekļaujas sociāli politiskajos procesos, kas dominē sava laika Eiropā. Nacionālās valstis ir veidojušās, tiecoties nodrošināt pamatā viena etnosa vajadzības pēc politiskās un ekonomiskās neatkarības un drošības, kas veicina iekļaujošas sabiedrības attīstību23 – nostiprinot latviešu valodas pozīcijas, ir jāizzūd līdz tam pastāvējušajai divvalodībai, latviešu un latgaliešu literāro valodu paralelitātei Latgales reģionā. Pēc 1934.gada, tāpat kā visā Latvijā, arī Latgales skolās mācības notiek latviešu literārajā valodā, kā arī tiek kavēta vai pārtraukta preses un grāmatu izdošana un no bibliotēkām tiek izņemtas grāmatas latgaliešu rakstu valodā. Līdz ar to pakāpeniski vājinās latgaliešu rakstu valodas lingvistiskais statuss un līdz ar to – latgaliešu literatūras spējas attīstīties, piesaistīt jaunus autorus un lasītājus.

Latviešu literatūras vēstures pētījumos, literārā perioda pārskatos tiek iekļauti arī fakti par latgaliešu literatūru, tātad ir pamats uzskatīt, ka latgaliešu literatūra un kultūra ir daļa no latviešu literatūras un kultūras. Vienlaikus prasība mācīt latgaliešu rakstu valodu un latgaliešu literatūru nav iekļauta vispārējās izglītības standartā, kas nosaka mērķi sekmēt personības attīstību. Apgūstot latviešu literatūras vēsturi vispārizglītojošās skolās un vēlāk arī augstskolās, ar latgaliešu literatūru nav jāiepazīstas – latgaliešu rakstu valodā tapušie teksti nav iekļauti obligātās literatūras apjomā. Apšaubu, vai šajā gadījumā atlases kritērijs ir tekstu literārā kvalitāte, drīzāk iesakņojusies tradīcija latgalisko uztvert kā ārpus normas esošo.

Arī mūsdienās latviešu literatūras vēsturi apgūst un tekstus lasa visi Latvijas skolēni un filoloģijas studenti, bet latgaliešu literatūras vēsturi un tekstus – tikai Latgales skolās kā reģionālās kultūras izpausmi un, protams, atsevišķi interesenti. Rezultātā latgaliešu literatūras vēstures fakti, autori un teksti netiek pietiekoši integrēti Latvijas kultūras un informācijas telpā un turpina būt perifēra parādība, kas nav aktuāla un uzmanības vērta.

Uzmanību saista arī tendence, ka Rīgā iznākošā prese latgaliešu autoru tekstus publicē kampaņveidīgi – sagatavojot numuru, kas veltīts latgaliešu valodai un literatūrai, tātad redaktoram vai tā padomdevējam veicot sevi latgaliešu vidē jau apliecinājušu autoru atlasi, nevis regulāri publicējot tekstus arī latgaliski un dodot latgaliešu jaunajiem autoriem izaugsmes iespēju.

Varētu domāt, ka tā ir pašu autoru vaina – kvalitatīvu tekstu un pašiniciatīvas trūkums. Tomēr, kā liecina privātas sarunas ar latgaliešu autoriem, tekstu iesūtīšana tādiem izdevumiem kā „Karogs” vai „Kultūras Forums” nav auglīga, jo visbiežāk tiek saņemts atteikums. Turklāt svarīgi, ka šis atteikums tiek pamatots ar nespēju adekvāti novērtēt iesūtītā teksta literāro kvalitāti, jo literārā izdevuma redaktors nemaz neprot lasīt latgaliski. Anekdotiski, bet tiek minēts pat gadījums, kad iesūtītā dzeja pēc formas šķitusi publicējama, jo vizuāli izskatījusies mūsdienīga, atbilstoša modernās dzejas formālajam kanonam, tomēr nezināmā un neuzzināmā satura dēļ tā arī nav tikusi publicēta.

Diemžēl arī šobrīd latviešu literatūra ir latviski, nevis latviski un latgaliski rakstītā literatūra. Tāpat jau tradicionāli latviešu literatūras vēsture ir latviski, tātad vidzemnieku, kurzemnieku un zemgaliešu rakstītās literatūras vēsture, jo vispārējās izglītības programmās mācību priekšmeta “Latviešu valoda” standartā ir iekļauta tikai latviešu literārās valodas rakstības apguve, ignorējot latgaliešu rakstu valodas pastāvēšanas faktu. Atbilstoši tam skolā joprojām tiek runāts par latviešu valodas dialektiem un augšzemnieku dialekta latgaliskajām izloksnēm, nevis divām paralēlām latviešu valodas rakstu tradīcijām – latviešu literāro valodu un latgaliešu rakstu valodu.

Lai arī latgaliešu rakstība pastāv kopš 1753.gada, kad ir nodrukāts pirmais līdz mūsu dienām saglabājies latgaliešu rakstu piemineklis24, un tiek normēta, izstrādājot ortogrāfijas pamatprincipus25, šobrīd latgaliešu literatūras lasītājs ir autodidakts, kas latgaliešu rakstu valodu ir iemācījies pašmācības ceļā, labākajā gadījumā – apguvis fakultatīvi skolā atsevišķu skolotāju entuziasma dēļ vai studiju kursā augstskolā Baltu filoloģijas studiju ietvaros. Latgaliski lasošās auditorijas trūkums neveicina latgaliešu literatūras attīstību, jaunu autoru ienākšanu literatūrā un tekstu rašanos latgaliski.

Aktualizējot mūsdienu latgaliešu literatūras procesā aktuālo autora un lasītāja problēmu, jāuzsver vairāki faktori, kas nosaka šīs attiecības, kā arī tekstu radīšanas un uztveršanas grūtības. Būtiskākās problēmas, kas kavē latgaliešu literatūras attīstību un potenciāli apdraud tās pastāvēšanu, pirmkārt, ir zemā Latvijas sabiedrības prasme lasīt un rakstīt latgaliski, izrietoši – neinformētība par latgaliešu literatūras tekstiem, autoriem, procesu un mazā interese par to, otrkārt, ilgstošie literārās tradīcijas pārrāvumi latgaliešu literatūrā, kas nosaka ļoti atšķirīgas kvalitātes un stila tekstu pastāvēšanu līdzās un jauno latgaliešu autoru grūtības ienākt latviešu literatūrā un publicēties ne tikai reģionālajos izdevumos.

Vai latviešiem būtu Rainis, ja Jānis Pliekšāns savus literāros darbus būtu rakstījis un publicējis latgaliešu rakstu valodā?