Kopu svātki. 1. daļa

Nabeja nimoz tik gryuts īsajaukt ļaudīs. Vēļ pošā pādeigā šaļtī dūmuoju pasagrīzt atpakaļ, izmest kaidu riņči car Kīšazara krostu, pastaiguot kur nabejs pa Mežaparku i laist atpakaļ iz centru. Atsapyustu kai cylvākam pīsakluoj – voi ta nabeja šmuka rudiņa dīna i voi ta es nabeju peļniejs.
Cik tī ilgi, dreiž pavysam rudiņs apsalaiss, saulis grybādams vaira navareisi izalyugt – vysleidza palāks i palāks caurom dīnom. Nūbrauktu ar tramvaju da centra, īītu kur nabejs puorēst pušdīņu i varātu dūmuot tuoļuok. Dzeivuotu tik nūst, nadūmojūt ni par tū, kas bejs, ni tū, kas vēļ byus.

Kuojis pošys nese prūm. Gondreiž byutu paguojs gar vuortim, a cylvāku straumis plyude kopu vierzīnī, kai rautin paruove leidza. Ļaužu bori olkonai sasaveja murdūšā augumu komulī, kusteigā murskulī, kam nabeja ni suoku, ni gola. Jī vysi guoja iz vīnu pusi kai sarunuojuši. Kai iz nazkuo pasūleita.
Pluovuoju pa kopim i vierūs pīminekļu. Kaidu tik te nabeja. I muotei nu dāla, i liduotuojam nu kaida tī pulka, rakstinīkam taidam i itaidam, komponistam, školuotuojai, dzejneicai. Siereigi aizlauztys vuorpys, aizleikuši ūzuli, oruoji i zvejnīki, zvaigznis i krysti. Sirsneibā nu skumstūšuos sīvys, muosys, muotis.
Tu aizguojs esi, zeme klus, viņ līpu lopuos sovaids gurdums dus. Dzeive tik eisa, vyss zuds. Ni bolsa tova, vyss ir kluss. Iz tova kopa pārnuo zuole veist, munā sirdī dziļuo rāna nasadzeist.
Vasalom ryndom vuordu: Polikarps i Afrozine, Girtauts i Magdalena, Marfa, Zelma i Vilibalds. Jī vysi nazkod ir bejuši dzeivi, nazkū dariejuši i koč kur volkuojušīs. Jī ir ļūbiejuši, īneiduši, rauduoši, prīcuojušīs, slymuojuši, myruši. Kotrs nu jim kaidam cytam kū nabejs ir nūzeimuojs. Voi ta cytaiž byutu pastateiti itaidi glauni pīminekli.

Ļaužu palyka vys vaira i vaira. Viejeņā čabēja smylgys, šveikstēja sīvīšu lyndraki, saulē treisuļuoja agrajuos solnuos apsorkušuos pundurkūceņu lopys. Par pīmineklim, grabneicom i beņčeišim vylkuos glīmieži, atstuodami slapnis i glumys slīdis, kas saulē sakolta i speidēja boltys.
Nazkur augšā rēce sasamīguojuse i aizkaitynuota vuorna. Jei laikam nabeja patics tik daudz ļaužu, partū cīši lomuojuos, klīdze aizavylkdama i klanējēs. Beiguos vystik nūsaspļuove i laide prūm, ar spuornim syzdama pa zorim. Kū tī, ka nav mīra, to nabyus. Jai pakaļ aizpludurēja vēļ nazcik malnu putynu, kas kluseņom beja siediejuši prīdēs tepat natuoli.

Saulis spaiti kryta par vysu, siļdēja, dzierkstēja, laistējēs. Pasauļs suluoja nu rudiņa gaismu i kruosu, a vysi ļauds beja saguojuši kopūs pīminēt vīnu vīneigu nabašnīku. Cytam myužā tik pazeistamūs nabeja bejs, cik ite vīnuos bērēs.
Tiuļuok kopu lelajim vuortim vasalim borim stuovēja murdūši stuovi, meicējēs nu kuojis iz kuoju, rūkuos turādami pučis.
Jī nabeja biedeigi, jī eistyn nabeja nikaidi. Jī gaidēja nabašnīka i kavēja laiku eisuos sarunuos par laiku i vaļdeibu, pazeistamim cylvākim, bērem i krystabom.

Div veči beja atsasāduši pi nazkaida Polikarpa Matuseviča kopa ar pusnūsolušom begonejom, kas knapi vylka dzeiveibu. Sēdēja pi palākuo pīminekļa i tolkavuoja. Beņčs až īleics nu jūs svora i drupeit leiguojuos, kod strupuokais nu jūs puormete kuoju par kuoju.
– Kas par breineigū sareikuojumu beja Latvīšu bīdreibys nomā! – jis saceja, sakuortuodams bikšu storu. Iz golvys jam jau metēs plyks plešs, tok buorda kai lelam veiram, drusku až skrullējēs. Pravda sierma, nu navar jau vysi maļavuot sev buordu i ūsys ar bļaka kruosom. Nūsiermuot ari ir muoksla i lela drūsme. Jis patryna buordu sauvē, lai lobuok stuov.
– Nudi, nudi! – izkoltušais prīceigs atsasauce. – Beja tok atguojs pats kardinals i runuoja par latgalīšu evangelejim. – Nudi, nudi, vysaiduoku pasuocīņu bejs i radzāts, jis pi seve padūmuoja. – Navar tok saceit, ka drukys atceļšona nabyutu pīmynāta.
– Beja i lelajuos avīzēs pa kaidam nalelam raksteņam, – strupais prīceigs dabolsuoja. – Vysus izgrīžu, salepieju mapēs. Ka ni pošam, to unukim – lai stuov.
– Nui, nui, skraidēja vysaidi korespondenti. – tīvais pīkryta. – Strods Siermais ar mikrafonu i Sprydzāns ar nazkaidu diktafonu voi kas jam tī beja. Vysi tik važni, tik važni.
Strupais vecs ar buordu až podlēce nu prīcys. Beja tok taida dzela.
– Oi, a tu pīmini, kai tī korespondenti pīsalyka pi golda? – strupajam až acs īsasprikstēja. Ir tok i žurnālisti cylvāki, ād i dzer. I bess jūs naraun.
Garais pasavēre stuņdinīkā. Jau itik laika, a nikas ni kust, ni ir. Jis attyna nu papeira sovys ružovuos astris, nūkratēja nūbyrušuos lopys nu kuotu. Sīva jau sacēja – jem astris, tuos taidys rudiņa pučis, byus lātuokys. Peipem jau nasaguoja, vys tei vecine kū nūšmauce, a taipat sova kapeika īsataupēja.
– Taipat i Jurceņa bēris beja labi izadavušys, – jis saceja, astris sakužynuodams i salykdams šmukuokā puškī. Vysā naizaver, ka cik lātys. Ir jau taidys apvozuotys, tok Latvejā audzeitys. – A cik tūreiz breineiga gūdasardze beja – vysi formuos, kai nūlaseiti. Kai taidam ministram!
– I kur vēļ kūrs, kas tai šmukai “Vuolyudzeiti” nūdzīduoja! – ari buordainais zynuoja dalikt kaidu vuordu.
– A kab vēļ latgaliski bejs, vyspuor dvēseli izrauduot varātu…- garais nūsaceja.
– A latgalīšu dīna Nacionalajā bibliotekā ar daņčim i dzīduošonu? – buorda zynuoja nūsaukt vēļ vīnu šmuku latgalīšu pasuokumu. Jis īt iz vysim – saukts voi nasaukts. Ka tu esi rikteigs latgalīts, vyss ir juozyna, vysur ir juobyut. Tys nav vīglys dorbs, tok voi ta vīgluma vaicoj.
– Voi otkon vysys tuos Latgolys pietnīceibys institūta konfereņcis? – garais zynuoja ari par taidim pasuokumim, jis beja nu augstuoka šnita. Strupajam ite mēle apsaruove, jam nu taidu lītu nabeja saprasšonys, kū jī tī gudrejās tamuos konferencēs. – I bali piec jūs. Taidi bali piec konferenču! – garais nūbraucēja biksis, nūkratēja astru lapenis. Jis niu beja atrads eistū temu. Kū tys smuts zyna nu zynuotnis, knapi tehnikumu beidzs! A vot jis ir sabīdriskais darbinīks, vysa kuo zyna i muok. – Koč voi Rēzeknē maja mienesī, ar dasom, olu i dzīduošonu.
– Kū tī. Latgalīši muok i prīcuotīs, i bāduot. – strupais jau beja vysā sirdeigs. Līlejās te ar sovom konferencem. Kas tī ir nu tuos zynuotnis, pīsadzer i tod gudrejās vysi pi golda. Cik taidu konferenču voi gudrinīku nav radzāts. Pravda, byutu labi kod nūbraukt. Tik ka tī laikam nazkas juorunoj. Kas jū taidu sprostu laiss aiz golda runuot.
– Atguodoj, kai tūreiz ar Hareju Līpeņu ari šmuki beja? – garais sirdī nabeja ļauns. Vysi tok taipat zyna, ka jam tuo pruota vaira, jam ir i sīva, i bārni, dreiž jau unuki byus. – Cik ļaužu, cik ļaužu tūreiz beja… – Jis aizadūmuoja i nūvylka kai pats pi seve, vārdamīs tuolīnē.
– Nazyn gon, voi šudiņ gadīnī nasaīs vaira? – strupais jau beja sasamīriejs i dabolsuoja. Knybynuoja nu buordys nazkaidu vabali. I kur zmirkai juoskraida rudiņa laikā!
– Čiuļu jau pravda vaira cylvāku, nu tok latgalīši otkon turīs kūpā kai zuodža zori – i nūzuodžēs ūtru, i juo bērēs samagona izraus i sadzīduos, – garais nūsaceja pats pi seve i izstīpe koklu, až kai dzērve. – Dzie, voi tī jau nasuoce ļauds kustēt? Mož jau vad?

– I tūreiz, ka roka Pīteri Pītersonu, – sarunā gribēja īsaspraust kuņdzeite ar nūšmukušu bobuļa capuri. Jei stuovēja tīpat sūpluok pi celeņa i napacīteibā jau nazkurū reizi beja raudziejuse īsabuozt sarunā. Tik ka navarēja atrast eistuos temys.
Veči, padzierduši taidu runu, izaslēja taišņok, sataisēja šmukuokys mutis Nui, nui, Pīteri Pītersonu! Jī guoja iz vysim pasuokumim, čiuļu ar nasmuodēja. Cylvāki jau vīn ir, tik taidi padziki.
I tod jau saruna aizguoja tuoļuok, kai nu kolna rypynuoja. Kuņdzeitei až acs īsadzirkstēja i byudi izaleidzynuoja. Kai nazkod stuoviejuši ryndā piec teatra biletim. Kai dzīduojuši.
Veči īguoduoja, kai, ekur, vacajā kabakā dzāruši i nūkaviejuši orkestra mieginuojumu. Kai dirigents devs suta – padūmu cylvākam juozyna sovi pīnuokumi.
Par tū kuņdzeitei nikas nabeja sokoms – sīvītis pa kabakim nasavolkoj. Tok jai nazkod beja blats filharmonejā, blonduo Siļva nu Feimaņu.
– Ak Siļva? – strupajam īsadaga iz mēlis. Tū Siļvu jis zynuoja, pyrmajai bryutei draudzine, beja tai kai aci izlykuse.
– Nui, nui, Siļva! – kuņdzeite až dasaspīde tiuļuok pi dzeivžūga.

Dzierdieju pīsaucam Brežņeva i Andropova laikus, dasu i gruomotu blatus. Kai vysi dubļonkuos i krimplenūs staiguojuši i iz lelu svātku izsvīstajūs neilona kraklūs.
Jim trejim kluot pa tam beja daguojs mozs veirīteits ar rūtainu biņdziuku, jis vycynuoja rūkys i meicējēs pa smiļktim.
– Krīva laikā nabeja breiveibys! Nikuo že navarēja. Da i bess, kaida to tī i olga!
Īguoduojs, ka kairuo pīdurkne pazusē caura, jis apryma, apsaruove. Tok puorejī veči spļaudējēs leidza – ni besa tuos olgys nabeja. Jau mož kai iz ostoņdasmytūs suokom suoce ļauds lobuok peļnēt. Tok ar ni besa. I kur vēļ nikuo dabuot navajadzēja.
– Syudam nabeja nikuo i nabyus, a maņ krīva laikā beja nauda! – kuņdzeite pa mudrumam pasaceja i nūsorka. Vysi treis veirīši izalyka, ka nikuo nav bejs.
Rūtainais veirīteits, kam otkon beja sokams nazkas svareigs, aizmiersa par vysu caurumu pazusē, platējēs nu vysa spāka. Ūderis audums beja labai nūnosuots i pleisuma vītā sasabuorkšuojs. Sīvys taids laikam nabeja redziejs ni acī.
Kuņdzeite beja pavysam īkorsuse i pacēle bolsu:
– Krīva, krīva laiki! Kas nabeja dzāruoji i lupotys, dzeivuot varēja! Vysim beja dorbs i maize. A kas niule – uboga pensejis, da i tuos pošys vēļ nav gona, kab iz kaidu teatri nūītu. Kū tī vaira dūmuot da rodu iz dzerauni nūbraukt voi kū.
– Nū, teatri… – garai nūvylka buordaiņs. Symtu godu jam tuo teatra navajag. Garais nasaceja nikuo – sīvai abonements iz dramys teatri, pa cik reižu godā juosavalk iz tīni i juosaver, kai ļauds mūkuos.

Radzādama, ka veči juos nasaklausa, sīvīte apsacierta i aizguoja. Kū ar taidim lubrakim!
Nūnosuotūs tupeļu papīži mitrajā smiļktī pamete dūbeitis, kas pagaisa storp cytim pādim.
Večim juos saceitīs napatyka. Kaidim dzāruojim, kur jei te dzāruojus redz? Garais vyspuor saimis cylvāks, a buorda mož puors reižu godā tik īdzer pa kaidai čarkai. Da i nikod vaira par nedeļu.
Veirīteits rūtainajā biņdzjukā až gryudēs viersā sādātuojim, runuoja nazkaidys glupuosts par teatrim – mudrai i saškaļdeitai. Tī obeji pasaruove molā, dūmuodami, kas jis gryb sēdēt iz beņča. Strupais nūrause sīkolys nu pīris i byudu, kū runuodams pa gaisu škīde rūtainais, pasavēre iz juo, koč nikuo nasaceja.
Rūtainais beja gotovs sādātuojs. Paprīšku saruovs iz augšu biksis, sāda kluot. Pasaruodēja tīvys kuojis ar ryžom spolvom i palāki nūbrukušu zeču stuļpeni. Sasāduši iz beņča, veči tārgavuoja tuoļuok.
Ni jau tai dzāruši, ni kuo. Kū tuos buobys zyna. Tod koč šņabs beja kai šņabs, navys ituos krutkys, kas niule. Sasadzer sazyn kaidu māslu i tod jiukst pruotā, apsyt vīns ūtra ar ciervi pa dzārumam. Ogruok dzēre i dzēre, a itaidu breinumu, kai niule avīzēs var skaiteit, gon nabeja. Pasaver, niu pat “Latvejis Avīzē” apraksteits, kai tāvs apsyta sovus dālus ar ciervi i pats pasakuore iz čardaka. Vo ta tai ogruok itai beja? Voi ta beja avīzē koč vīna taida ziņa? Niu škir, kū gribi – slapkaunis da maniaki. Lobu ļaužu i nadzierd!
Rūtainais pīminēja sausū lykumu, i uobeļs juo reiklē nūstaiguoja nu nūnusuotuo krakla apaklis da ratom spolvom apaugušuos i buordys dzanamuo aparata saskombuotuos pakaklis. Rūkā jis turēja ružovu gerberu, zīds leiguojous jāli salatzaļā i drupeit spolvainā kuotā. Puče kai puče, šmuka kai izzeimāta – taišni kai nu biļdis.
Strupuokais, tys ar tū opolū dagunu, nu ozuts izvylka pudeli, mudri apsavēre apleik i pīduovuoja salīt. Garais pa tam nu kārmyna beja jau izzvejuojs gluozi. Izslaucēja taipat ar pierstu, tok jau taids glups īrodums nu tūs orķestra laiku – lai nav kaidi sīna smolkumi vydā voi blakts.
Pasaviers pret gaismu, jis naatroda gluozei nikaidys vainis i pyrmais pazagšus nu ļaužu izruove sovu čarku. Pa kuortai jī lēje i dzēre madaini dzaltonu škidrumu. Tys beja kai naraksteits rituals, kai bruoleiba, kas sasatykuse pavysam naseņ, a jau atroduse kūpeigū.

Puors metru tuoļuok opola sīvīte sorkoni pumpainā suknē ar gruobekli kasēja smiļkts, lūceidamuos pi malnu pīminekļu ar zeļteitim burtim. Tī beja aprokti Švidrovski – Anna i Roberts Švidrovskis. Ari poša jei laikam beja nu Švidrovskūs saimis – pīdzymuse voi īsapreciejuse. Voi sajāmuse kaidu montuojumu i niule gribēja atsapierkt, sakūpt kopus. Koč nā. Par daudz labi tī beja sastateits i salykts – tik daudz puču nanastu lai kaidam bagaturam, kas atstuojs koč sazyn cik tyukstūšu. Te beja kas vaira – ak jau meita.
Jei leikuojuos, pacaldama te kaidu zuoli voi lopu, te nūlyuzušu zoru, brauce ar gruobekli, žvīg, iz prīšku, žvāgs, atpakaļ, žvīgs, žvīgs, žvāgs, vēļ krystom puori, vēļ i vēļ reizi. Jai īsanīzēja mugura, kasēja ar lelu okuoti. Puori mugurai stīpēs slapņu svīdru slīde.
Lai na korsts, tok pasylts beja gon. Kai jau pa rudiņam nabeja zynoms, cik syltai apsaviļkt – te sylts, te jau i vāsme valk. Koč oktobra suokys, kūkim vēļ ir lopys i laiks pavysam mīreigs, a runoj, ka pa dzeraunem ļauds vēļ losūški i sieņs. Opoluo sīvīte iz bērem beja atgujuse mietelī, niu nūlykuse iz beņča. Tok vysleidza svīdri lējēs – cik tī vajag taidam patuklam cylvākam.

Guoju iz prīšku. Kū tiuļuok pi izejis, tū ļaužu palyka vys vai vaira, gaiss sarecēja i sasastuoja stuovēt. Iz īlys pi kopu beja eista burzma, taida būrzavuošanuos viņ saguoja, na īšona. Ļauds snaikstējēs cyts caur cytu, raudzēja īsavērt kuo vaira, kuorstējēs puori statiņam, cytu ļaužu placim i vērēs iz īlys, koč vēļ nikuo nasaruodēje.
Dreiž jau gon vajadzēja byut, bolsi mūrdēja vys skaļuok i skaļuok. I pareizi. Pa centralū aleju jau varēja redzēt atejūt bierinīku kolonu, jī lānā sūlī vylkuos pakaļ bogotai sasagtam i četru bryunu zyrgu vylktam katafalkam.
Koč zyrgi guoja lānai, pokovi vysleidza kloudzēja i roti krateidamīs reibēja. Puori vysam vīnā saneišonā šveikstēja guojieju drēbis i kluodzēja kūrpis, kluseņom mūrdēja sarunys.
Guojīņa prīškys gols gon guoja kluss. Deputati, bīdreibu i organizaceju veiri i sīvys. Jī guoja ar steivom mutem i nūdūrtom acim. Cyts vērēs tik sev iz prīšku, cyts zemē.
Nu molys izavēre cīši važnai. Naizalikšu, ka maņ až palyka na sevī. Vaļdeibys sārys tok ir kas vaira nakai vīnkuorša nabašnīka aizvesšona da kopu i paklusa nūrakšona rodu i draugu puļceņā ar bazneickungu, kas i nasagaida dūbis aizbieršonu i vaiņuku salikšonu, puormat krystu ar svieteita iudiņa piņdzeleiti i aizskrīn, sutanai sytūtīs pi kuoju, iz kaidom kuozom voi krystobom.
Ļauds beja sasastuojuši gar alejis molom bīzom ryndom, pasagrīzuši pret grobu i vērēs nakusteigom i svineigom sejom. Beja labi radzams, ka iz ceļa akmiņu roti stypri krotuos i grobs iz jūs malnuos platformys loksta par daudz cīši. Tys vysā naīsaderēja cytaiž breineigajuos bērēs.
Grobs izavēre aizdūmeigai vīglys, buobenis šveikstēja cyta cytai ausī – nikuo daudz jau nu tuo naboga ciļvieceņa nav palics puori. Kaida nūsapyute, kaida puormete krystu. Itaidu smierti, itaidu smierti – tik jaunūs godūs.
Plota ļaužu straume niu plyude garom vīnā plyusšonā, kai dzeraunis kopusvātkūs – vīns gols jau pi cytys nūstuošonys, a itam golam vēļ pyrmais leikums nav izjimts i juodūmoj – īt goldam ar svecem i mūku apleik voi raudzēt izleist pa taisnū pa kopim.
Stuovātuoji, kab ryndā napalyktu beidzamī, raudzēja dasalikt guojiejim. Tī cīš napasadeve, tok kur tu liksīs – daguoja īlaist sovā vydā i svešūs.
Jau nu poša Reigys centra ļaužu pyuli beja izastīpuši garā tymsai apsamaukušūs cylvāku dasā i guoja pakaļ zyrgim, kas laikam beja palīneiti nu kaidys zyrgaudzātovys i labi īsaderēja breineigi īcarātajā ceremonejā ar atvodom Reigys Latvīšu bīdreibā, lelgobolu zaļvem krostmolā i policejis orkestri Esplanadē.
Par tū vysu nu reita runuoja pa radeju, nabeja īmesļa naticēt. Par tū runuoja i ļauds tepat iz vītys kopūs. Prezideņte sacejuse tik šmuku runu, ka až da osoru. A ļaužu kolona bejuse nu Breiveibys pīminekļa da pošys Vacuos Gertrudis bazneicys. I guoja tok vēļ kluot i kluot. Koč kolona i vītom izastīpuse i čut ni puortryukuse, aste jei bejuse tuoli, tuoli. Kas zyna, cik ļaužu tī beja saguojs. I cik vēļ gaidēja tepat kopūs.

Dīna da vokora sūlējēs byut vysā sylta. Gaiss beja labai īsiļs, tymsai apsavylkušī ļauds suoce nūmaukt bīzuokuos drēbis. Jī naizruodēja nikaida nūguruma, koč ceremonejis beja suokušuos jau desmit stuņdēs nu reita, a niu stuņdinīks ruodēja jau pušdīnis. Kluseņom runuodomi, jī guoja ailem cyta aiz cyta. Pa laikam kolona puortryuka, ka kaids grībēja izaspraukt jei cauri, pa laikam kaids nūpierka pučis nu cioceišu alejis moluos. Tuos kai zynuodamys beja sanasušys astis i samtinis. Kurai jau solna duorzu beja nūkūduse, tei tierguoja saļmiņu i skuju vaiņuceņus.
Iz pagrīzīņa zyrgi speiteigai gribēja īt taišni, tok frakā apsamaucs seiks veireņs ar speideigu golvys viersu jūs savaļdēja i pagrīze kopūs, guojīņs tuoļuok guoja pa naleidzonū smiļkšu ceļu. Smoga bieru i kopu smoka vylkuos leidza, veita skujis i pučis, drupeit ūde piec sasastuoviejušūs gūda driebu i odekolona. Roti aizklykstynuoja tuoļuok, aizrypuoja pa meikstū smiļkti i klusumā otkon cēlēs ļaužu bolsy – seiki, seikseiceni, spieceiguoki, rupi i smolki.

Kuņdzeite ar peitu solmu capuri i trejom paveitušom rūzeitem ļumeigajuos rūkuos žieleigai nūsapyute, juos obys ar draudzini beja izciertušys mugurā zylys gūda suknis. Kuņdzeitei kostims beja nu gaiši zyla jauneibys dīnu krimplena, kas veilēs grumbuojuos i suonūs pat beja palaists valeiguoks. Redzēt jau daudz nikuo navarēja, tik tamuos vītuos audums beja drupeiten zyluoks nakai cytur. Tok, ka cīši nasavēre iz tūs veiļu, vēļ niule jei beja šmuka i labi kūpta buoba – blondi moti, sorkonys lyupys. Daguns to kai ogūrcs, a kas tī par gobolu redz. Kur lai vysim byutu tik smolki daguni, kab pi driebu dapasātu. Kaids beja, ar taidu i juodzeivoj. Ar tū pošu vīneigū dagunu jei beja nūdzeivuojuse lobu i kulturalu dzeivi – ka jau pat pi vacuma vēļ interesēja kulturys pasuocīni i izīšona ļaudīs.
Draudzinei, kas mīsuos beja mozuok opola i lobuma nabeja ni prīškā, ni pakalē, kleiteņa beja taida pasprostuoka – zyluos pučeitis jimā beja kai nūsamaļdejušys. Pyrms godu divdesmit tys byutu i nikuo, a niule styurainuo pakale spīdēs cauri i nu šmukuma tī nabeja ni valna. Tai viņ gribējēs ar aci īlikt tamā suknē iz pusis jaunuoku sīvīti – tod i pučis atsadzeivuotu, i varbyut suoktu skanēt ostoņdasmytūs godu suoku muzyka. Raimonds Pauls i tai. Rūzeit muna ņuotru duorzā, voi vēļ ilgi rūze byusi?
Juos obejis beja boltuos siksneņkūrpēs, koč lopys piec pyrmūs nakšu soltuma jau metēs raibys. Jūs draudzeibā nabeja vuodiejs nikaids soltums jau godu treisdesmit voi vaira. Tī varēja byut kūpeigi aprokti veiri i kūpeigi izputiejuši ministreju departamenti, kūpeji veikalu guojīni i kūpeja īšona tautys manifestacejuos.
Jau par gobolu saūžu taidu kai teatra kopejneicys smuordu. Drupeit piec ryugtu smaržu – varbyut tepat “Dzintars”, varbyut īsastuoviejs vacs skaps.
Juos obejis bažeigai sasačukstēja par naboga rakstinīka biedeigū golu – itai jimt i pieški sadegt ar vysim manuskriptim. Tei nūteikti beja ļaunpruoteiga dadzynuošona, varbyut pat slapkaveiba, voi mozums dzierdāts.
Nikaids bagaturs jau jis nav bejs, tok vys sova kapeika turējēs – cik seņ Vylcāns dabuoja tū uorzemu premeju, taipat vysi tī tulkuojumi. Voi ta uorzemēs par autortīseibom moz moksoj! Pi myusu jau nā, kū ta pi myusu – uboga grašus. Prīceigs, ka atmat kaidu kapeiku nu pyrmuo metīņa. Īgryuž puors gruomatenis padalēt radinīkim i cauri. Voi ta itai var izasist kur ļaudīs.
A Vylcānu tok tulkuoja vysi, kam nabeja slinkums. Nazkaidi japuoni beja atbraukuši, tūreiz braukalēja pa Latgolu, vērēs īdvasmys objektus i fotografēja – romanam kluot taisēja nazkaidus bukletus. Nav jau tai, uorzemēs zyna, kai naudu taisa. I vys tam nabogam ar kas tyka. Deļtuo i nūmušēja beigtu i sadadzynuoja dzeivu.

Juos sasarunuoja zynuotuoju bolsim, i rasnuokajā es pieški pazynu Reginu Smeļti i sasatryuku. Mudri nūsaglobuoju aiz dzeiveibys kūka. Ituos valna buobys vīn te tik i tryuka… Nadūd Dīvs.
Pyrms godu pīcpadsmit jei beja debitiejuse ar Sibira stuostu kruojumu, kū vysi metēs slavēt i cyldynuot. Tok vieļuok, ka Gulaga gruomotys suoce biert skaudzem i taidys rakstēja vysi, taidu Smeļti pīminēja labi ka tik Sibira kontekstā.
Jei gon beja raudziejuse raksteit kū deļ “Lata romana”, tik nikas pruoteigs saguojs laikam nabeja vys. Izdūt izdeve i pierkt pierka, a nasaceitu, ka i poši itūs lata gruomotu skaiteituoji atguoduotu, par kū tamā gruomotā beja i kas tei Smeļkte par putynu.
A putyns jei beja breineigs. Zynuoja vysu par vysim. I vysim vysu par vysim izstuostēja – gribēja tys ūtrs tuo voi nā.
– Tei nūteikti ir slapkaveiba, – jei šveikstēja ausī pučainajā kleitā īmauktajai škeistai. Tei až acs puorgrīze nu bailis i vērēs, voi vysi dzierdēja.
Maņ až palyka bais. Reginys acs gailēja, jei beja sažņauguse sovuos rūkuos rūzi i gotova atrībt. Jei nūteikti beja bejuse iz vysom literarajom saīšonom, kas viņ nūtyka beidzamā laikā. Rakstinīkus jei turēja Dīva vītā. Rakstnīks – tys tok tikpat kai Dīvs, voi ta jis nu nikurīnis naiztaisa taidys breineigys lītys, ka i dūmuodams nadadūmuosi!
– Tei beja slapkaveiba, – pučainuo atsasauce zynuotuojis bolsā. – Itai sadegt ar vysim manuskriptim. Tei nūteikti beja ļaunpruoteiga dadzynuošona, tei nūteikti beja slapkaveiba!
– Nui! Partū ka myrūņs bejs puorsaūgļuojs da napazeišonys.
Sarunā jau beja īsajaukuši cyti, kas stuovēja tīpat sūpluok.
– Tik lobuo rūka sastynguse ar tai i naattaiseituo lūga rūčku sauvē, – apzvērēja sīvīte ar sorkonom rūzem i taidā pošā kruosā izmaļavuotom lyupom. – Nabogs raudzēje dasagiut pi lūga ramys, nūsmacs dyumūs i cauri. I še tev… Cik tī vajag. Tok jau taids pats cylvāks kai vysi cyti…
Jei runuoja aizsmokdama, i juos ļumeigīs apakšzūds treisēje leidza bolsam. Pasaceit, ka rakstinīks ar taids pats cylvāks kai vysi i jis var nūsmakt dyumūs, jai beja tik gryuts. Sīvīte juta leidza i sasajuta bejuse kluot.

Tū pošu stuostu es beju jau nu reita puorskaitiejs “Dīnā”, kū nūpierku itepat pi kopu kioskā. Tik lūga rūčkys vītā tī beja raksteits par pildspolvu, kas palykuse geneja rūkā i sastynguse iz myužeigim laikim.
Žurnalists gon pīsauce runys, ka Vylcāns jau godu desmit rakstiejs tik ar datoru – jau kai nu pyrmuos premejis. A kū tī var zynuot. Pildspolva beja, i tys skanēja tik cālai.

Aiz mane div veirīšu bolsi sprīde par Vylcāna pādejuo romana drukuošonu. Apguodā nu jaunuokuo romana ass palics tik napuorstruoduotais variants, tik romana suokums i puors beigu nūdalis, kū Vylcāns aizmierss iz redaktoris golda i vieļuok tai i nav atguojs savuokt. Varbyut nasaruodēja svareigai, varbyut nabeja laika. Vīneiguo bāda, ka romana beigys ir latvyski, a suokys – latgaliski. Vylks zyna, kaidā volūdā Vylcāns jū beja īceriejs, a varbyut ite taišni i efekts – kulturu simbioze.
Ar tū romanu byus klopotu, klopotu. Kū jau ar volūdu, kū vēļ ar pošu tekstu. Varbyut izadūs restaurēt piec napiļneiguos redaktoris reiceibā asūšuos izdrukys, nu nanumurātūs i sajauktūs lopu.
Taupeigs cylvāks byudams, Vylcāns romana beigys beja izdrukuojs iz suoku lopu. A, kab tuo vēļ nasaruodeitu par moz, pats tekstā beja saviļcs vysaidus kuošus, lobuojumus, streipis i sarakstiejs komentarus.
Papeiru jis vysod lītuoja div reizis, saceidams, ka ir lītys, kū var dareit divreiz – īkuopt i izkuopt nu vīnys i tuos pošys upis i papeiram apdrukavuot obejis pusis.
Obeji veirīši nervozai īsasmēje, jī turēja vaiņuku ar boltom lilejom i laikam gaidēja trešuo, kas vēļ kavējēs guojīnī. Iz vaiņuka beja plotys baņtis, jī poši beja tymsūs lobys drēbis biņdziukūs i malnūs kraklūs. Siermais sasazvanēja ar trešū, jis ass vēļ tik pi tramvaja slīžu.
Steigys nabeja, jī obeji paguoja molā, nūsastuoja vysā natuoli nu mane i sprīde par par nazkaidom vacom leigumsaisteibom ar Vylcānu, niu laikam vyss propuļs. Nikuo jau daudz nasamoksuoja, a varēja jau i mozuok. Niu to labi – nūmyra, vysa nauda īs atraitnei. Bāda jau ir ar tim rodim, tok mirs rakstinīks ir lobs rakstinīks, seviški itik slavans.
Skaiti, školu vuiceibu gruomotuos jis jau ir. A kurs tics vydā školā, tuo ar guni vaira naizdziessi. Siermais pasaceja i apsaruove. Vylcāns to taišni gunī i beja sadedzs ar vysim sovim apsūleitajim romanim.
Jaunuokais nasalyka prast. Ka sadedzs, to sadedzs – vysaiž goduos. Cyts nūsanarkoj, cyts nūsasyt, a cyts sadag. Golvonais, ka školu gruomotuos jis jau ir. Pa laikam tik palaiss papildtiražu ar cytaiduokim vuokim, tī vēļ godim škoļnīki pierks i pierks.
Ar steigu juosagiun pi Vylcāna jaunuo romana, atkuortuoja vacais. Jau šudiņ. Kotra dīna moksoj naudu – juoraun, cikom autora vuords kotram iz mēlis.

Jī ar apbreinu vērēs iz ļaužu masu, kas guozēs vydā kopūs. Itaida slava. Ite ka kotram nu itūs ļaužu puordūtu pa vīnai Vylcāna gruomotai, jau skaiti var jaunu tiražu laist.
– Vylcāns gon runuoja par osom sižeta lineja mainem, par absoluti cytu romana idejiskū fakturu, – īsarunuoja jaunuokais. Jis vys raudzēja dasalikt pi vacuo, a tam sovu dzelu beja da kokla. I kur tys trešais īsasprīds?
– Tok puorstruoduotais teksts ir aizguojs nabyuteibā leidz ar jū pošu, jaunū puortrauce vacais. – Kū tī zeilēt – kai beja bejs voi byutu bejs. Kū mes zynim, kai jis tī gols golā beja dūmuojs. I voi jis vēļ myusim saceitu. Īdūtu kaidim konkurentim, vot tu valna radzātu! A myusim ir juostruodoj. Leigums ar Franceju jau nūslāgts. Juotulkoj.
Vecs izvylka nu kārmyna telefonu, raudzēja zvanēt, tod puordūmuojs. Pa itū šālti jau daudz tuoļuok nabyus tics. Itaidys bēris, itik ļaužu!
– Ka nav romana, izdūmuosim! – siermais beja optimisma pylns. – A myusim tok ir! Tik lopys juosalīk daudz moz logiskā seceibā i juoizdūmoj nūsaukums. – Jis vērēs apleik i breinuojuos. Nu itaidu ļaužu jis nabeja redziejs jau godim. Mož ostoņdesmitūs godu beiguos, i to nā.
– Aizīs ryukdams, – jis mīrynuoja jaunuokū, kas nervozai braucēja pīri. – Gon jau manuskripta tī Francejā navaicuos. Pa prīšku tik juoizdūd itepat Latvejā, lai aizarej i kopīraitūs redz apguodu.
Jam īsazvanēja telefons, i vecs atsaruove nu bārza, pret kū beja atsliejs muguru. Jis aizagrīze runuot par tiražu, par papeiru i vuoka autora ideju.
– Kai tys ir? – jis klīdze telefonā. – Kai varēja nūstaiguot vuoks? Kas tys par bardaku! Ka navarit dabuot kvalitatis, taiseisim cytur! I varit īsaskrīt ar tū vuoku. Moksuosit nu tipografejis naudys, ka tai. Vuokam juobyut teiram. Mes asam leluokais apguods, mes moksojam. Jiusu dzela struoduot! – jis styngrai pasaceja klausulē i sirdeigs ībuoze rūkys obejūs bikšukārmynūs, tod atsagiva, ka tai nav labi, i salyka krystā iz vādara.
– Kas tys ir, – jis purpēja zam daguna. – Kai Reigys lobuokajā tipografejā var nūstaiguot vuoks? – vecs vaicuoja jaunuokajam, kas raustēja tik placus. – Mes moksojam par tū, kab byutu kuorteiba, – jis pasaceja styngrā bolsā, i vaira tī nikas nabeja sokoms.
Telepons īsazvanēja otkon, vecs jau giva piec juo, a itūreiz runuotuojs beja jaunais. Tok kaids tī jaunais – ari jam aiz ausu moti jau metēs iz siermuma pusi. Jis runuoja par lašu cenom, par kanape maizeitem prezentacejai.
– Veina vajag. I gaiša, i sorkona. I sulys, ka gadīnī kaids nadzāruojs. Lyudzamūs gostu saroksts pi golvonuos redaktoris. Pi redaktoris, nui, pi Māreitis. Saroksts. Nui, lyudzamūs gostu saroksts! Tu mani dzierdi? Ūtruos durovys pa labi. Kai īīsi, pabvaicoj. Ā, naesi iz vītys?Nu tod jei nūsyutēs pa e-postu voi faksu. Nui, duovynojamī eksemplari ir tim, kas īraksteiti boldā. Ka kurim vuordu īlykti kristeni, tim pučis. Puorejim gruomotu tik tod, ka buozsīs prezentacejā runuot. Tiraža naļaun. Nui, īsagruobem ar tū salykumu, daguoja dalikt nu sovys naudys. Kai vēļ pierks.

Jis runuodams staiguoja iz prīšku i atpakaļ, meidams meikstū kopu smiļkti. Vacais vērēs i dūmuoja. Kas nu tuo autora voi juo romana – pīroksta i bļaustuos, kai nazyn kuo byutu izdiejs. A nabyutu izdevieja, kas tū romanu daboj da vuoku, kū tod zynuotu izabļausteit? Kas tod iz juo bērem ītu?
Talanteigs jau tys Vylcāns beja. Tī vēļ varēja struoduot i struoduot godim. Taišni tys, kas niu pasaulī mūdē. Tulkuotu i natsatulkuotu.
Tok nu slaists taids, ka nūsist. Vysi termeni puorvylkti, jau seņ romanam juobyut iztulkuotam – jam īdvasmys nav. Nu pasoki! Kai var nabyut īdvasmys, ka tev tam romanam jau divejis stipendejis, vīns rodūšais braucīņs, honorars i puse nu avansa?
Saprostu, ka dzāruojs. Nā, nadzer i napeipej. A romana nav.

(turpynuojums byus nazkod vieļuok, niu nakts i juoīt gulātu)
P. S. i tlaidit par drukys klaidom, izlobuošu cytu reizi. 🙂