Bez tēmas 

Dzāruoji

2009. goda janvarī Jurs sovu dzeivi faktiski jau beja nūdziers. Pyrms goda zaudiejs dorbu gatarā, īprīkš vysā vysumā kuorteigīs veirīts, kai tys ar dažim nūteik, pakļeida i goda laikā izgaisynuo i sīvu Margrītu, i nalelū saimnīceibu. Margrīta, naradzādama gola dzeršonai, aizbrauce iz Angleju pi meitom, bet gūteņa ņiu muove sābra klāvā. Kur palyka vuška i suņs, jys naattopa i, taisneibu sokūt, pōruok nabāduo.

Tai kai Jurs puorsvorā dziere vins pots sātā i pa dzereuni oplom nakļeida, susedi par jū suoka izatrauktīs tikai, ilguoku laiku naradzādami dyumus škurstinī. Dzāruojs – napateikams fakts, myrūņs – tei jau byutu kūpejuo nalaime – tai vuovuļova pogosta buobys, kas nu ūtras pusis taišņi tū i gaideja, lai varātu laist vaļu špļetņom par monta daļeišonu.

Taisneibu sokūt, Jurs drūsai, ka byutu vīntuļeibā nūspruodzs, nabejs jam tuo monta. Janvaram ejūt iz beigom, īprīkš vysā vysumā pruoteigīs veirīts pasaviere kaļendarī i nūsprīde, ka juobeidz pļāgurōt. 23. febralī juobyut skaidrā, pi pylnas saprašonys – Natāle, gūvu fermas īpašneica, kai kotru godu tymā datumā atņess naudu par treisdesmit gektarim zjams, kū jei randavuo nu Jura. Nauda jam patyka, Natāle jam patyka veļ nu školys i bez tuo Jurs īguoduo, ka varātu pi reizis apsaklaušinuot par dorbu fermā.

22. febraļa vokorā Jurs apsamozguo piertī, nūskusa buorzdu i vysā vysumā otkon izaviere kai īprīkš. Nakts paguo namīreigi – Jurs grūzejuos deļ vysaidom dūmom – kai lobuok izļītuot naudeņu – skaidra līta, na jau nūdzert – varātu tai pošai Natālei kū nabejs īduovynuot – jai treis godi kai veirs nūsļeika lelajā Vonogu prūdā, atstuoja bez bārnim – bez veirīša gryuši, lobys spranču smaržys byus taišņi laikā. Taidys sīvītes kai Natāle tikai izalīkās styprys asam – jei var tikt golā ar ostoņdesmit lūpim, jei var karōt ar pīna kombinatu, jei var sešūs nu reita rausteit traktoram puskaču, kod traktorists dzer, a syudu vazums pylns – bet daīt breids, kod taidys kai Natāle soka – „As asu sīvīte!” Jā, lobys spranču smaržys byus taišņi laikā. Kū ar puorejū naudeņu? Nu, tū maneis – na jau sprosta nūdzert. Tai da četrim nūspardejs deči, Jurs pīmyga ar vysā vysumā lobom dūmom.

Reits atguo ap deveņim – ar briecīņi „Aaa, joptvaju, sauļe jau lela, as te veļ pa gultu!” Mudri apsagierbīs, Jurs atsļiedze durovys, iz golda nūlyka kapejas bandžu, nūstateja kaujas gataveibā pīļītu čaiņiku, nūsāda pi lūga i suoka gaideit Natāli.

Stuņdis vylkuos. Jurs laika eisinošonai apgrīze nogus, izvylka vysus pulkstynus, izlaseja nu suoļa malnūs graudeņus, atroda eļļas kaneņu i pīļēja vysom durovom endžis, saļeimēja krāslim kuojys, kai nabejs saluopeja zečis, puorlaseja tupiņus, seipulus, izgruobe nu kruosnim palnus, okai sasyta jaunu vuoku. Lai izbāgtu nu dūmom par laiku, Jurs atroda arvin jaunus darbeņus. Tai laiks īgyva pavysom cytu ritiejumu un ņiu skaiteitys tyka dīnas.

Dīnu nu dīnys Jurs nosovōs pa sātu ar atslāgom, luopstu, stongu, kuvaldu voi kū cytu rūkuos. Pec darbeigas nedelis, stuovādams iz škurstiņa, jys beidzūt attopa, ka Natāle naatīs – „Nu, i čortsņim, Muhamors i kolns voi kai tī bej, īšu pots da jai, byšu tys Muhamors voi kolns – kurs jau pi kura tī guoja. Napateikami, a kū lai dora… Muna naudeņa..”

Jurs atroda Natāli fermas kantora telpuos – saļeikušu par papeirim. Īraudzejuse Juri, Natāle īplete acs.

  • „Vasals, Juri…”
  • „Vasala.. Kai dzeivoj?”
  • „Nu, ņikuo, dorba pylnys rūkys. Bet tu jau naatguo da maņim špļetņavōt..”
  • „Dāāā.. Tīsa kas tīsa.. As pa dzelu… Nu tu jau laikam poša saprūti, pa kodu..”
  • „Ahāā.. Dāā.. Zjamis nauda.. Nu, kū lai soka Juri.. Febraļa suokumā tova sīva bej atbraukuse, teica – tu dzerūt. Ļauds jau vysu laiku tai runuo. Margrīta osorom acīs soka, lai nanasu tū naudeņu tev – saīs pylna sāta pasauļis bradjagu..
  • „Kū jei murgoj!? Labi, dzeru, bet vins pots, jei tū labi zyna!”
  • „Nazynu, as tev tik stuostu Margrītys vuordus – saīs pylna sāta pasauļis bradjagu – pādejū izņess, a tai nabyus par kū dzert, moš tu par cylvāku īsakūpsi.. Nu, i as atdevu tū naudu jai.. Jei nu suokuma nagribieja jymt – teice – tei Jura, bet maņ napateik, ka pi maņe sveša nauda stuov. Teiču – jyus gimine, poši tiksit golā. Margrīta īdeve konta numuru i as 23. febralī puorskaiteju. Maņ tī datryuka symts treisdesmit latu, tūs as tev ņiu varu īdūt.”

Jurs klusādams pajieme naudu i naatsavadejs izguo pa durovom. Taisneibu sokūt, jam byutu kū pasceit Natālei, bet nasagribieja runuot deļ pylnuos sirds. Lauļiņe bej īsaroduse jam naziņojūt i aizbraukuse juo naapraudzejuse, nimoz narunojūt par malim. Sīva jū beja pamatuse ļiktiņa varā. Jurs bej dreižuok gotovs degt eļnis gunīs kai apsamīrynuot ar taidu apkaunōjumu.

Mīrynuojumu jys atroda butiļē. Šūreiz guoja vaļā cytaižuok – jeb, kai sīva paredziejuse – Jurs nu pylsātas atvylka vysus pasauļis bradjagas, vacys maukas, banditus i tūstorp vinkōršuokus pļāgurus, kuru vīneiguo nūdorbe bej dzeršona. Festivals ilga mieņešim. Ļauds guoja i nuoce, bet Jurs kai izvirteigs kēneņš naizkuope nu gultys – ēde, dzēre, peipēja, pi*uos, vysus komandēja jys nu turīņis. Pat dabiskuos vajadzeibys Jurs kōrtova peiļē, turpat gultā. Jys vysim stuosteja, ka gaida sīvu, lai tei jam atjymtu butiļi, bet vīneiguo sīvīte, kam tys nu tīsys byutu pa spākam, beja nuove.

Deklasātū gostu vydā truopejōs i pa kaidam interesantuokam personāžam. Rūdolfs Klēpis, izbejs akters, inteliģenta skota veirīts godūs, beja pots radzamuokīs. Jys īsaroda Jura sātā ar garmani iz placa i nu tuos dīnys ustobā skaņieja dzīsmis i Veidenbauma dzeja. Čiuļs byudams, jys uotri apgyva latgalīšu dzīsmis. Stuņdem ilgi Jurs garmaņis pavadeibā auruo „tuoļi dzeivoj muna meiluo” voi „dzīd, tralloj mežs i akmiņs gaviļej”. Rūdolfs sovā veidā kļyva par tyvuokū Jura draugu i gadejōs dīnys, kod jī obi tai aizaruove sarunuos, ka napuormeja ni vuorda ar cytim dzāruojim.

  • „Rūdolf, maņ itys vyss jau apnics.. Juotrīc tī pļāguri pi vysim valnim..”
  • „Juri, es tevi morāli atbalstīšu. Bet, vispirms, iedzeram!”

Jurs atsaceja gluozei. Pyrmū reizi par daudzim mieņešim jys izkuope nu gultys, apvylka biksis, ņikuo nasacejs izguo nu ustobas i pec minūtis sātā sazacieļe leluokīs jandāleņš pec ūtruo pasauļis kara. Jurs ar cīri rūkā baurōdams dzonova, tronkova, baideja, badeja vysus pasauļis bradjagas, vacuos maukas, banditus i vinkōršuokus pļāgurus, kuru vīneiguo nūdarbe beja dzeršona. „Bēdzit, mauļys!” Un gosti bāga. Vins pagruobe ļeidza pusizdzartū pudeļi i cyti ari suoka tiemēt iz sovejom, tūmer, kod Jurs ar cīri nūbrauce vīnam gar kōtim, vysi apsamīrynuo ar sovu ļiktiņi i kurnādami puors minūšu laikā atstuoja sātu uz naatsagrīšanūs.

  • „Bravo, Juri! Belissimo! Veni vidi vici!” – Rūdolfs izļeida nu ustobys i, spareigi syzdoms plaukstas, sveice uzvarātōju.
  • „Apnyka, saprūti.. Atbrauks sīva, buorsīs – pībroduota ustoba, pylns svešu ļaužu..”
  • „Neatbrauks, Juri.. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es lieku galvu ķīlā, ka neatbrauks. Tava sievele ir nofenderējusi tev naudu un aizlaidusies zilās tālēs. Razbagaķela, kā krievi saka. Ir tikai viens variants, draudziņ, kā dabūt to tavu sievuku atpakaļ. Negribu kūdīt, bet es tavā vietā jau sen būtu aizbraucis pakaļ tai naudai.”
  • „Dūmoj?”
  • „Nu ja, čomiņ, skaidra runa! Kas tad tur? Anglija tagad tuvu – žvikts – esi tur – žvikts – jau atpakaļ! Šengena, brālīt! Nu, nedabūsi sievu, vismaz savu naudu dabūsi. Izej caur savu, kā tu saki, dzereuni, apvaicājies, tagad daudzi brauc uz turieni – varbūt kāds var paķert uz asītes veco zēnu! Aizbrauksi, dabūsi skanošo, būsi bagāts vīrs, nopirksi šiko avio biļeti, pēc nedēļas būsi jau mājās! Es tikmēr pasargāšu tavu būceni – manai nemierīgajai mākslinieka dvēselei mierīgs lauku gaiss nāks tikai par labu!”

Juram nabeja ībildumu. Patīseibā, gultā gaideidams sīvu, i jys saprota tū, kas cytim beja skaidri radzams – ka gaida sovu nuovi. Kaidu laiku tys jū pat apmīrynuo, bet, kod mieršonas gaideišona suoka liktīs nuoveigi garlaiceiga nūdarbe, Jurs atsuoka gaideit sīvu i ņiu beja gotovs drūsmeigim guojīņim – taidim kai braucīņs iz Angleju.

Šoperi jys atroda iz leidzonys vītys – sābru Rancānu sātā. Vacuokīs jūs dāls, Leonards, jau beja sazataisejs iz Angleju struoduot – atlics vin sagaideit bezdarbņīku pabolstu – lai tyktu benzinam. Kod Jurs nu kabatas izvylka deveņdesmit latu – tik daudzi jam breineigā kuortā beja palics puori nu Natālis naudas pec leluo festivala – obi nūsprīde kuopt mašynā jau pec treis dīnom.

Treis dīnys otkon tyka nūdzartas gūds gūdam. Ja labi pamekļiet vaineigū, tys beja Rūdolfs – salasejs pusizdzartuos butiļis, jys paziņuo – „Reliģiskā pasaule onanēšanu nosoda, jo sēklu nedrīkst zemē sēt. Pēc analoģijas, ja tā kārtīgi padomā, arī alkohols ir sēkla. Nu, vismaz sākums daudzām lietām.” Bet vyspuor Jurs iz dzeršonu oplom skubynoms nabeja i reikļē jam nivins šņopstu naļieja.

Izbraukšonys reitā Leonards atroda Juri galeigi pylnā guļam gultā. Iz spylvyna nūlykta pase, bet pi gultys stuovēja lels kofers. Īkruovs mašynā smogū ceļasūmu, Leonards pajieme Jura pasi i īkruove pošu Juri. Puiss ņikuo nazynuo par taida Rūdolfa eksistenci i, dasļiedzs durovys, dreiži jau beja pi leluos šosejas.

Ļeidz Lītuvai Jurs krōkuļuo mīreigi, tūlaik vīnu breidi pus pa mīgam tai kai apsakaite iz Leonardu par naz kaidu koferi, bet Leonards tom runom napīgrīze nikaidu viereibu. Juo poša tāvs beja dzāruojs i puiss labi zynuo, kū tys nūzeimej.

Pyrma Marijampoļis Jurs beidzūt atžyrga.

  • „Ļeonard, a kur Rūdolfs?”
  • „Kaids veļ Rūdolfs? Pļieps*(skat. b.), štoļi?”
  • „Na-a, Kļieps..”
  • „Aj guļiet, vacīs! Davesšu tevi da tai Anglejai.”
  • „Ļeonard, as nūpītņi! Jys palyka sorguot sātu? Tu jū izlaidi nu kofera?”

Īprīkšējā vokorā pa dzeršonai Rūdolfs beja pasludynovs sevi par Diogena reinkarnāceju i nūļeids lelajā koferā, kas juo vysā vysumā sīviškeigajai mīsai beja kai reize.

Kod veiri atviere Jura lelū koferi, Rūdolfs Klēpis tī jūprūjom guļieja cīši damidzs. Ja tai kuorteigi pasaklauseja, varēja dzierdēt klusu krōkuļōšonu, bet ja tai kuorteigi pasaviere, varēja redziet sakoltušu slīku vysā vysumā škidrajōs ūsuos.

Par atsagrīšonu sātā navarēja byut ni runys. Naudys tyka tikai benzinam leidz Anglejai. Ka Rūdolfs byutu gribiejs, par sutku byutu ar bolsōšonu tics atpakaļ iz Latveju. Bet jys, paviers styklainuos acs, izteice vin lyugumu vairuok natraucēt mīgu koferā i tī i palyka.

Pi vokora, kod ekipāža jau beja tykuse da Vuocejai, Leonards piekšņi īsarunuo.

  • „Juri, a tam Rūdolfam pase jyrā?”
  • „Nazynu.”
  • „Labi, pījymsim, ka jys tū pasi nosoj ļeidza.. A nauda jam jyrā? As ņiuļe tik īguoduo, ka puorcaltuvis biletē juo vuorda nav. Tī juomoksoj..”
  • „Ļeonard, tev cīši daudz jautuojumu. Nūstuoj kur nabejs molā, apsarunuot!”

Leonards, nagrybādams stuotīs šosejas molā, īgrīze pyrmajā mīstā. Piļsēteņa kyusova nu cylvākim, kas syltajā vokorā puorsvorā voi nu volkovōs pa īlom, voi dziere olu krūgūs. Ceļiņīki nūstuoja pi poša centraluo laukuma – lai pi raizis koč drusku apsavārtu kai dzeivoj ļauds Vuocejā. Rūdolfs izļeida nu kofera teiri žyrgts i stuodejōs prīkšā Leonardam kai akteram pīnuokās.

  • „Padomā tik, kāda mākslinieciska dzīves epizode.. Man vajadzēja nobraukt vairāk kā tūkstoš kilometru autiņa bagāžniekā, sakņupušam ceļasomā, lai uzzinātu, ka mani ved Leonards.. O, un pasaki vēl, ka dzīve nav viens liels teātris.”
  • „Rūdolf, Ļeonards gryb zynuot voi tev pase jyr ļeidza. I, kas tī veļ bej, Ļeonard? Ā, nauda.. Jā.. Pase i nauda jyrā?”
  • „Obižaješ, načaļņik! Nav man ne šekeļa, ne sentāvo pie dvēseles! Bet pase gan man ir. Kad izeju no saviem Rīgas apartamentiem, vienmēr iekškabatā iemetu pasi neparedzētiem gadījumiem – tādiem kā šis!”

Rūdolfa pase īprīcynuo, no na ļeidz golam. Paskaitūt vysu naudu, kas tyka dareits trejim lōgim, skaidrs beja, ka benzinam pīteik, a Rūdolfa biletei nā. Tai kai nabeja zynoms, cik taida piedejā breiža puorcaltuvis bilete varieja moksōt, ekipāžai ņiu prīkšā stuovēja grandioza miseja – izkopuot nu zjams kaidus treisdesmit eiro – Leonards kai lītpratiejs taidu ciparu nūsauce – vairuok jau nabyušūt gon.

Muoksļiņīks jau nabyutu muoksļiņīks, ka jys naprostu naudu zeimēt. „Puikas, man ir ideja,” taidā intonacejā Rūdolfs tikpot varieja pīteikt Eoliku Mikrofona aptaujā – „Skatieties, kā es tūlīt tiem fričiem noslaukšu naudas pupu!”

Jurs ar Leonardu palyka stuovūt pi mašyņis, bet Rūdolfs, paguojs metrus symts iz prīkšu, nūstuoja iz centraluo pīminekļa pakuojis i prīkšā nūlyka sovu velosipedista capuri. Pylsātas laukumu, kur tūbreid sovu laiku vadeja puorsymts vītejū, puorskaņieja trauksmis sirenai leidzeiga skaņa un tikai breižim, kod viejs papyute, varieja kū nabejs saprast – „rōōōzāmundēēēeē…” Ja Jurs ar Leonardu byutu guojuši tyvuok, jī dzierdātu, ka talants tūmer ir nūdzerams – Rūdolfam juka vuordi i melodeja ari naskaņieja kai vysa Vuoceja roduse. Pa gobolu jī redzieja vin tū, ka Rūdolfam ar interesi tyvojās monomi aizreibs, rasns veirīts.

  • „Paza, paza, Ļeonard, vuocīts ņiu īmess kapeiku!”

Vuocīts kapeiku namete. Aizabļuovs nadakauta vepra bolsā jys metēs viersā Rūdolfam i, pyrms muoksļiņīks nūļiece nu podesta, izdareja divus gondreiž truopeigus sitīņus pa seju. Rūdolfs ībāga pyrmajā kabakā i agresors aurōdams aizstreipuļuo ļeidza.

  • „Juri, jys tok nūsiss tū tovu Rūdolfu!”

Veiri nadūmuodomi steidze gluobt sovu bīdru, bet situaceja minūtis laikā beja kļuvuse pagolam draudeiga. Rūdolfs, bāgdams nu vajōtuoja, cerēja gluobeņu rast krūdzeņā zem kaida nu goldim, bet, leizdams apakšā, naz kai apguoze ols krūzi – tai pīļīdams pylnu kļiepi pavacai sīvītei, i ņiu jū medeja na vin rasnīs agresors, bet tikpot kai vyss krūgs.

Jurs instinktīvi juta, ka jam itamā jandāleņā ņiu byus juokļyust par golvanū varūni. Pots tū najuzdams, jys pagryude Leonardu molā – lai nasamaisa pa kuojom – i nūlēme mekļēt atbolstu pi publikas. Ar skaļu bļuovīni Juram izadeve uz breidi apklusynuot voi vysu krūgu. Saprats, ka vīneigīs, kū jys vuociski zyna, jyr „heil Hitler” i „Hände hoch”, Jurs uzmaneibas nūturēšonai izkļīdze „Hände hoch”. Vuocīši nu tīsys apstulba i tys Juram deve puors sekundes apdūmuot nuokomū guojīņi. Saprats, ka vuocu volūda nu jyr golā, jys špļuove laukā krīvu – „Pусских бьют!” – bet, narads atbolsta, puorļiece vīgļi – kai aizdorā pi cyukom – par krūga leti, pagruobe šņopsta butiļi i kai fiļmuos aurōdams suoka dzonōt, tronkōt, baideit, badeit vysus pec kuortas. Sist nivīna nasyta, tūmer vuocīši, radzādami pošu nalobū Juram acīs, naatsadrūsynuo kū īsuokt.

Izdoncovs ar butiļi rūkuos vysu telpu, Jurs atsadyure pret rasnū agresoru, kas ņiu zem vīna nu goldim vysbeidzūt beja nūgruobs aiz čupra Rūdolfu i tuoļi vairs nabeja tys breids, kod Rūdolfs byus uorā i tod jau lai Dīveņš stuov jam kluot. Jurs juta, kai golva pīplyust ašņu, kai niknums puorjam juo mīsu. Tikai kas augstuoks varieja atturēt jū nanūsist ar smogū šņopsta butiļi rasnū, aizreibušū agresoru. Tai ari nūtyka – byudams bez pruota, nazynuodams ni reita, ni vokora, ni sova vuorda, ni deļ kuo jys tik tuoļi beja braucs, piedejā breidī Jurs atruove pudeļi i, pacieļs tū gaisā, satacynuo vysu reikļē. Krūgs apklusa. Rasnīs agresors palaide vaļā Rūdolfu. Vysi vierēs Jurī kai iz osteituo pasauļa breinuma. Jurs nūmete šņopsta pudeļi iz greidas, nūsašaipeja i, kod atgyva ocu gaismu, pyrms pots lykuos sleipi, paspieja puors reizes īsist rasnajam agresoram pa seju.

  • „Juri, Juri, mosties, draugs! Tu dzīvs esi? Ahā, acis virini – tātad dzīvs..”
  • „Kur mes asom?”
  • „Kamēr tu gulēji, es visu sarunāju. Krodzinieks Millers mums piešķīra istabu.”
  • „Kū tu sarunuo? Kas ite nūteik? Kur Ļeonards?”
  • „Leonards aizbrauca, viņš nevarēja gaidīt – prāmis noteiktā laikā. Bet mēs te kādu laiku paliksim. Es sarunāju tev šefti.”
  • „Kaidu veļ šepti?”
  • „Mēs tam Milleram drusku palikām parādā par nekārtībām, atceries? Nu, bet tas sīkums, Jurčik! Mēs te esam tādā leiputrijā tikuši – oi, oi, oi! Tam Milleram, nu, krodziniekam, visa cita starpā šausmonīgi patika tavs izgājiens ar brandavīna pudeli, mēs sarunājām, ka tu šito numuru katru otro vakaru taisīsi. Nu, izrausi visu vienā reizē – kā aizvakar.. Reklāma, vecīt, saproti, reklāmu viņš taisīs uz tevis. Saprotams, tikai bez kaušanās, labi, ja! Ā, un par to mums te būs šitie apartamenti, dzērieni, ēdieni – viss par velti – alga – tev kā māksliniekam taukšķis oiro ik mēnesi – man kā priekšnesuma konferansjē, vokālistam un tavam menedžerim – vēl viens taukšķis. Nu, Juri.. Ko teiksi? Labi padzīvosim! Nu?”
  • „Dūmoj?”
  • „Nu ja, čomiņ, skaidra runa!”
  • „A kai tod sīva i zjamis nauda?”
  • „Nerausties, viss uz ūsiņas! Kad tev ir maksāts par to, kas vislabāk padodas, ko?”

* Pļieps – Rūdolfs Plēpis, akters, apbalvōjumi – 1988. Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks. 2000. Labākais gada aktieris. 2005. Lielā Kristapa balvas laureāts.