dūmu pylni pogolmi/janvars

„Kōpēc sarmoj kūki?” Man jautōja ezeits, raustūt mani aiz pīdūrknis.

„Nazynu.” Atbildēju es soltai, jō nagrybēju īsalaist sarunōs ar Pagōtni. Tai kai tai jei atkōrtojās. Labi, ka pi atkōrtōšonys kaut kū vēl ir īspējams mainēt.

„Nu kōpēc sarmoj kūki?” Ezeits klyva ik breidi napacīteigōks.
„Tōpēc, ka tī peļej.” Man vyss ibeja pīsagrīzīs, un es aizskrēju prūjom.

Un skrīnūt nūgōja yudiņi. Ui, cik pēkšņi tys nūtyka. Es napamanēju, tikai aizdūmōjūs:”Cik jau var! Cik jau var! Ījemt!” Nūģeibu.

Pasamūstūs. Kūki veļ sarmoj. Mōkūņi spēlejās. Skan muzyka. Man korsts. Voi tys arvīn ir dzeivys inkubators? Es grybu dzeivōt! Labi, ka mani nūķēri. Pīdūd, ka man byus baist. Treis laiki vīnā. Tagadne, Pagōtne un Nōkūtne. Karuseļa sindroms. Bet slyktai ap dūšu napalīk. Pat lobōk.

Pīnōk laiks, kod pi durovom klauvej atbildeiba. Atver. Pasabreinojīs. Tev jei soka:”Uzjemīs mani!” Nu, nikō vairs navari padarēt. Laid cīmeņu īkšā, uzcīnoj. Ar dūmom, vīdūkļim, pōrdrūšim vaicōjumim, izsaceitim satraukumim. Kas tev tū vysu īvuycēs? Uzjemīs jū! Nanūžālōsi.

Eu, pazyud pamats zam kōjom! Es ceļūs gaisā! Ai! Paleigā! Es! Elpa aizasyt! Kur mani aizvesi? Kur mani otkol nūsvīsi? Zeme, kas grīžās! Tu, Naprōteigō! Kai es. Palaid mani vaļā! Es grybu aizbēgt! Uzjemtīs! Ījmet! Kamer vēļ nav par vālu. Tik daudz pretstatu. Es starp tim kai labirintā, kurā naasu vīna. Un nalels atkusnis. Un Prōts šķeist. Naprōta svātki ir sōkušīs. Otkol. Nu jauna. Ar pōragru pavasari. Jā, par agru, bet es gaidēju.

Vyspōr es jau asu auzōs. Atpakaļ ceļa vairs nav, tikai purva taceņis. Un garantejis nav, ka nasatiksi kaidu ōprōta čyusku voi kōja naīgryms glumā, pōrsteidzeibys akacī. Jā, cylvāks ir taida byutne. Vysu vajag tyuleņ un tagad. Nikaidu pōrceļšonu, tod jau lobōk atceļt īcarātū.

Tev ir krōsaina āna. Es radzu par daudz. Tod es aju un pasadolūs ar Tevi. Lai mozōks byutu asinsspīdīns. Bet spīdīns storp myusim palīk. Mekleju pamatu. Zam kōjom. Taustūs pa asfaltu. Tikai Tovys ānys. Garis, krōsainys. Sagaida mani. Un tai es vōrtūs pilsātys centrā. Īt garam dažaidi. Kaids napamona, kaids pasasmejās. Un kaids ari pasoka:” Sentimentāla. Lai pasavōrtās. Pōrīs, pīsacels un byus vyss otkol kōrteibā.” Vysur tikai sprīdumi, vysur tikai diagnozis. Nūpītneibys kolngols.
Pasamūstūs. Klusumā. Nivīns mani namūdynoja. Naapzynōti. Acis sasorkušys osorōs. Tikai Tova āna. Krōsaina.