dūmu pylni pogolmi/febraļs

Navaru es šudiņ komponēt. Kaids man izgierbe smadzenis. Nā, nā, nā, es natycu telepatejai! Myusu dīnōs pīteik ar interneta sakarim.

Un tai es pīdzeivōju sovu kōrtejū sovaideibu. Tūvokor beja lela vātra un pazuda elektreiba vysā pogostā. Jau beja patymss. Ja vīns izītu iz īlys, tōli natyktu. Bet es izgōju. Beju drupeit īdzāruse, man beja labi. Sūli juka. Lobō ar kreisū kōju. Taipat krustōjumā vērūs pa diagonali. Ceļu izavēlēju tyvōkū – pa labi. Lai mozōks pasagrīzšonys leņkis. Cytaiž apsagōstu. Es ari dzīdōju. Pi sevis klusai. Laikam metals. Klusais metals. Iz breidi nūraustiejōs vodi telefona stobūs. Es padūmōju: ”Ahā, zīmys zibšni! Fotografej zemi.” Jā, man beja jautrs prōts. Pasavieru dabasūs, kur Lelī Lōči, kur Mozī. Nūsavieru Polarū Zvaigzni un leidz ar tū Zīmeļu vierzīni. Gon jōsoka, ka man nabeja nūteikta ceļa mērķa. Piekšni taids rodōs.

„Au!” man nōcēs īsabļaut. Tai, ka poša sasabeidu.
„Ezeit, kū tu te, voi Tev nav jōguļ?” redz, uzkōpu ar sovu bosū pādu iz odotu komuleiša. Jius vaicōsit, kurš tod taidā soltumā boss staigoj. Bet te jau ir tei atslāga munai sovaideibai.

„Ai, gulātu jau. Mama syuta iz veikalu piec konservim.” Ezeits nūsapyuš. Soltajā gaisā pasarōda dvašys mōkūneiši. Mozeni. Nu, kai jau ezeišam.

„Ej, ej, kū Tu soki! Tak bez elektreibys nivīns veikals nastrōdoj!” es breiniejūs.

„Kamer aizīšu, pasarōdies ari elektreiba!” pasmaidieja ezeits.
Optimistisks ezeits. Es nūdūmōju pi sevis. Nja, jōpavoda. Na kotru dīnu satīc runojūšu ezi.

„Ajam kūpā! Man taipat nav kū darēt.” Es sacieju. Ezeits nu prīka pasalēce un sasyta kepenis. Tai mes ari turpynōjom ceļu kūpā. Myusus pavadieja zīmys zibšni. Snyga. Bīzai. Zam pādom gurkstieja. Gluži kai vaca skaņu plate. Jutūs taitod nadaudz arhaiski. Bet tōlumā skanieja Blanta „You’re Beautiful”. Ezeits dungōja leidza. Es gon pi sevis dzīdōju klusū metalu.

Es nazynu, cik daudz mes nūgōjom, bet nūgurums beja. Nu, elektreibys ari vēļ nabeja. Tūmār veikals beja vaļā. Ar pamateigu snīgpōrslu putini aiz sevis mes īgōjom veikalā. Nūskanieja durovu zvaneņš. Veikalā daga svecis. Manējom, ka nōk pōrdeviejs. Gaišos līsmenis sasakustieja kai pludeni īsvīsti iudinī.

Pōrdeviejs. Jis klusieja. Nikaidu „lyudzu” voi „klausūs”. Tikai laipns skatīns. Ezeits, pastīpis kepeņā naudu iz kasis pusi, smolkā balsteņā sacieja: ”Skudru konservus, lyudzu!” Pōrdeviejs klusādams nu tyvōkōs letes pasnīdze ezeišam praseitūs konservus. Bet es tikai skatiejūs. Un es namirkškinōju, lai ilgōk varātu vērtīs. Iz mirkli es beju fiziski atslāgta nu apkōrt nūteikūšō. Man eksisteja tikai itys pōrdeviejs. Tyukstūš dūmu izskrieja caur prōtu. Es apsastōju pi vīnys. Kai te man tagad izdūmōt īmaslu palikt pi muna pōrdevieja. Piec pōrs minutu sajutu, ka mani kaids rausta aiz pīdūrknis.

„Ei! Pasaklaus!” mozlīt satrauktai sacieja ezeits, „nazynu kai tu, bet es aju bolsōt mašinys. Paļdis par kompaneju!” Es dzierdieju tikai, kai nūskanieja durovu zvaneņš, izejūt ezeišam. Es dzierdieju tikai sevi. Sevi sokūt: ”Jiusim gadejumā navajadzātu izmozgōt greidu veikalā?”