dūmu pylni pogolmi/decembris

Bet tī beja kaids. Es jū nagaidieju. Pat beju aizmiersuse. Bet nu man vajadzieja nu jauna aprast. Es namirkšķinōju acis. Varbyut pat kaidu breidi ari naīvylku elpu. Vyspōr nabeja jau ari kō elpōt. Vyss beja bīzā dūmu tvaikā. I kod es tū saprotu, es sōku smakt.
Klasiskais variants tagad byutu – „i tai es pasamūdu nu brīsmeigō sapyna, vysa nūsveiduse”.
Taitod tī beja kaids.
„Lobsvokors!”
Hmm… dzierdāts bolss.
„Lobsvokors!”
„Trauceju?”
„Nazynu vēļ. Pasavērsim.”
Īlaidu ustobā. Aiztaisieju durovys. Attaisieju lūgu. Apsasiedem. Laikam klusējom. Lānom atnōce atmiņis. Vīna piec ūtrys. Es Tevi atpazynu. Tu mani zynōji jau sen.
„Tev nav žāl?”
„Ko?”
„Myusu.”
Nu gon jautōjumeņš, es pi sevis nūdūmōju. Nascieju nikō. Es tikai sajutu, kai atmiņis kōpj atpakaļ. Ja pyrms tam tōs beja dūmys, kas pa lūgu rōpās ōrā, tod tagad tōs ir atmiņis, kas nōk atpakaļ. Varbyut lūgu aiztaiseit? Lai nabyutu tik sōpeigi?
„Tev nav solts?”
„Nā,nā, nav solts. Man pateik dzestrs gaiss.”
A man varbyut napateik, es pi sevis nūdūmōju. Nascieju nikō. Es tikai sajutu, kai atmiņis kōpj atpakaļ. Golvai palyka korsts. Bet koklā naz kas sōka spryust. Voi tī gaiss, voi kas? Taids kai bumbuļs. Dadzynūšs, syurstūšs. Tys auga arvīn lelōks. Nazynu kai, bet es vēl varieju paelpōt. Pat skatiejūs iz Tevis. Tu ari. Tu mani zynōji jau sen. Dzestrais gaiss vysu padarieja vēl skaidrōku, vēl atmiņom bogōtōku. Man likōs, ka es kriššu. Kai bārns, kas izkōps kūkā, pošā golūtnī, i nu baiļom zaudej leidzsvoru. Man beja baist? Varbyut. Bet tam beja par vālu, jo es Tevi atpazynu. Labi, ka atgōji vīns. Divi byutu par daudz.
Bet tajā briedī jau beja par daudz. Komuls koklā beja klivs par lelu, par naizturamu i par naaizturami. Tys sōka grīztīs. Es izšpļōvu. Tīši sejā Tev. Še, sajem! Izod sev jaceņu!

***

Man palyka tikai nalels pavedīns. Nu tō sōpju komula koklā. Kai atmiņa. Paldis Tev.