dūmu pylni pogolmi/augusts

Tai es siežu autobusā. Ceļš iz sātu. I golvā vīns vīneigs jautōjums:”Kōpēc Pūleja tik lela? Cik plotumā, tik garumā…” Bet braucūšs autobuss pateikamai īšyupoj dūmis golvā. I taidā veidā rūnās kamerpogolms.
Nakts beja eisa. Tikai pādom beja solts. Aizmiersu Vōcejā zeķis. I dvīli. Bet tys taids seikums vīn ir. Labi, ka poša sevi naaizmiersu. Tai es pastōveigi sev sevi atgōdinoju. Lai napazaudātu identitati i nu personeibys nakļyutu par personu.
Nūstrōdōjūs pamateigi i ar gondariejuma sajyutu. Varu tagad secynōt bez gola. Pīmāram, ka dorba grafiks ir pīleidzynojams laikapstōkļim – mainōs pastōveigi.
Šefs – tei ir taida persona, kas tev pasoka kū dariet, pīmāram, sataisiet kafiju šefam i atnest jam cigarešu paceņu.
Voi ari – jō vairōk restoranā apmaklātōju, tō vairōk golda pīdarumu vālōk byus jōpulej. I tai kotru dīnu. Myužeigō pulēšona. Es tik dūmoju, kōpēc mes navarātu kotru dīnu pulēt sovu sirdsapziņu, lai tei arvīn byutu skaidra i spūža. Tei laikam byus muna svareigōkō atziņa, kū es paturēšu prōtā nu šō laika Vōcejā.
Autobusā tagad dzer. Kaut ari tys ir kategoriski aizlīgts.
Stjuarte jau beja te, ūtrā stōvā, uzkōpuse, ar aizdūmeigu aci pasavērt pi pīktōs, sastōs sādvītis. Bet pasažiru storpā ir pōrōk lela solidaritate. Lai gon par personeigū komfortu īsastōj ikvīns. Tante nu dasmitōs sādvītys pastōveigi dola papeira salveteitis pīktōs i sastōs vītis alkašym, lai jī varātu uzslauciet alkoholu, kas iz greidis izliejīs. Citaiž tys tecēs tōļōk – pi četrupadsmitō, pi septiņpadsmitō i tai tōļōk i tai jūprūjom. Man tūlaik ir aizraujūši pasavērt, kas dorās ap mani.
Muna blokussādātōja ir dīzgon solida kundze, bet kod ād, tod tikai aiz sumkis pasaslāpus. Laikam beistās, ka es atjemšu. Golvenais, ka nav īpaši korpulenta, man vairōk vītys, kur sēdēt.
Tai i krotamīs, pa myužeigū Pūleju. I alkaši uzsōkuši ar mani sarunu, pastōveigi aizmierzdami munu vōrdu i saukdami mani par Ingu.
Laikam es napazaudēšu sovu identitati. Varbyu pat īgyušu jaunu – „Inga”.