dūmu pylni pogolmi/apreļs

Ausī naz’kas šumej. Kai radejā. I piekšņi skaidrojās skaņa. Tei kļyust maiga i pūkaina. Tovs svyna bolss man ausī smeldz.Tu aicynoj mani iz teātri. Es sev atbildu, ka nagrybu īt, jo beistūs. Bet Tev es atbildu:”O, jā, paļdis, ar vyslelōkū prīku!” Tai es dolūs. Prōts i Naprōts.

Bez desmit pussepteņūs es jau asu pi durovom. Tu kontrolej laiku i biletis. Mani Tu palaid garom par velti. Tikai pacaldams uzacis, taidā kai izbreinā. Es zynu, ka Tevi naradzēšu izrōdī, bet Naprōts kutinoj smadzenis. Kū man? Es refleksīvi dūmoju aferu.
Taidu pamateigu, aizraujūšu i ar sekom. Paceļu uzacis, taidā kai vilteigā izbreina, pasmaidu i dūdūs iz zāli.

Nūdzīst gaismeņis, publika kai īkodāta aplaudej. Es nā. Plaukstis sōp. Jo es jōs berzeju, dūmōdama par sovu aferu.
Izrōde ir loba, bet vēļ lobōk man byutu pi Tevis. Tōpēc es lānom, lānom pazyudu nu sovys sādvītis. Nūsleidu nu zaļō krāsla, asu jau iz ceļim. Tai kai jau rōpōtu pa ryndom, kod kaids mani pōrtver. Pōrtver, maigi aizskorūt placu. Es nasaverūs. Es tikai jiutu. Vēļ tikai eisu breidi es pīļaunu dūmu, ka man rōdās.

„Jiusim slikti?”
„Nā, jā, nā… var…, nazynu, varbyut…”
„Izīsim ōrā, svaigōkā gaisā, izrōdei vēl jau byus ūtrais cēlīns.”
Nikō naatbildu. Es sekoju, nazynōdama kam. Bet bolss ir tik maigs i pūkains, ka naspēju pretōtīs. Vēļ tikai eisu breidi pīļaunu dūmu, ka jau asu kaut kur dzierdējusi šū bolsu.
Gaiss smaržoj pēc satraukuma. Tū navar nūslēpt. Īpaši pavasarī. Kūki palīk bīzōki, zaļōki. Vējam vairs nav kur īsaskrīt. Naprōtam gon.
„Jius jau ilgi strōdojit teātrī?”
„Nā, nu vakardīnys.”
Es dūmoju pi sevis. Otkol tei vakardīna. Cik bīži tei atsagoda! Vakar beju tur, vakar darieju tū… Viss vakar. Bet šudiņ? Kas ir sudiņ?
„Īsim, nu, vydā, citaiž pōrsalsit i mani atlaiss.”
„Man korsts!”

Es īsasaucu. Poša sasabeistūs nu sovys uzstōjeigōs izteiksmis. Kas tagad nūtiks? Kas byus šudiņ? Kur tu esi? Naprōt! Nūved lītu leidz golam! Es pavālu! Kur tu esi? Hei!
Es radzu sevi nu molis. Asu nakontrolejama. Esi skaļi elpoju un uzkreitūši raustu sovu pastaigis bīdru aiz rūkis. Jis verās iz manis naizpratnis acim, atsakōpj. Jā, i aizīt. Bet es palīku ar sovu Naprōtu. Kaut kas ir aizgōjis pa pīskari. Žāl!

Nu, taida tei dzeivis karnevala ironija. Vyss īt breinišķeigi gludi, leidz sasamat kōjis voi ritiņūs kaids tīši voi natīši samat sprunguļus.

Voi nu mozōk jōdzer, voi jōbrauc ar slīžu transportu.