Cik valodās man runāt? Jo vairāk, jo labāk!
Runājot par latgaliešu valodu, nekas nav jāatdala no latviešu valodas, un nekas nav jālipina klāt – viss ir pavisam vienkārši, vajag tikai atmest šovinismu, bruņoties ar zināšanām un palielināt rievu skaitu pakausī; ja nekas cits nelīdz, var ņemt talkā lāpstu, cirvi vai kapli, vai biezpienu, bet rezultātā rievu skaits vienalga ir jāpalielina.
Mūsdienu pasaulē cilveki cīnās par cilvēces kultūras mantojuma saglabāšanu, ieskaitot mutisko kultūru – valodu, folkloru, daiļradi. Turpretī Latvija un Lietuva attiecībā pret savām valodām ir izvēlējušās turpināt padomju lingvistisko doktrīnu.
Ja kāds vēl atcerās no padomju laiku mācībām – tie bērni, kuri Rīgā bija iebraucēji no Latgales, Kurzemes tika visu laiku kaunināti par izrunu, atsevišķiem vārdiem. Šī prāta jāšana notika arī skolās. Kas ir pats ļaunākais – tie “dialektu runātaji”, kuri ieguva izglītību filoloģijā tika pakļauti pilnīgai “smadzeņu skalošanai” un viņi atgriezušies dzimtajos novados turpināja “skalot smadzenes” saviem skolniekiem vēl trakāk nekā tie, kuri nemaz nebija dzimuši Latgalē. Galvenokārt dēļ filantropiem uzskatiem – lai tak bērnam vēlāk vieglāk dzīvot.
Mums ir “latviešu literārā (rakstu) valoda”, kurai kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ mēģina piekabināt klāt “lotvīšu rokstu volūdu”. Šis ir zinātnisks apsurds – jo abi ir vienlīdzīgi. Tu nevari divas identiskas burkas ielikt vienu iekš otras, tāpat arī cērme nevar parazitēt citā cērmē, izteiksmē 1 + 1 = 2, viens vieninieks nav lielāks par otru, tādēļ ka ir pirmais, vai otrais tajā. Šādi un citi līdzīgi salīdzinājumi šo lietu varētu vieglāk izskaidrot.
Latgaliešiem ir sava, sena rakstu valoda, sava sena literatūra, savs vēsturiski – politiskais attīstības faktors, sava reliģija.
Vienā vārdā – ja latgalieši vēlētos sevi starptautiski izbīdīt kā atšķirīgu tautu, nebūtu nekāda spēka starptautiskajās tiesās, kas to spētu atturēt par spīti urrā-patriotu bļaušanai. Bet latgalieši nevēlas, cik zinu, ne savu valsti, ne atšķirīgas tautas statusu, tādēļ – pax in terra.
Savukārt mēs atduramies pie cita fakta – latgalieši ir atšķirīga etnogrāfiskā (zināmā mērā arī etniskā) grupa. Tāpat kā suiti. Neviens neapstrīd latgaliešu piederību latviešu nācijai un Latvijas tautai, un latviešu tautībai. Bet etnogrāfiskā (daļēji arī etniskā) grupa (pakārtoti tautībai) ir atšķirīģa. Gluži kā albāņu pareizticīgie, krievu vecticībnieki, īru klejotāji (brauc vagonos, gluži kā čigāni senāk, bet nav etniski saistīti) un citi.
Latvīši un lotvīši (alternatīvs nosaukums latgaliešiem) ir vienas tautas, vienas tautības divas daļas, ar divām dažādām “literārajām (rakstu) valodām”. Un nav te ko nesaprast, vai kliegt par šķelšanos vai vēl kautko. Šķelties var tikai tas, kas ir bijis vienots. Un lingvistiski vienota Latvija nav bijusi nekad.
Pirmās Latvijas laikā Latgalē oficiāli visur funkcionēja latgaliešu rakstu valoda, un nevienam nebija problēmas ar to. Padomju gados Latvija bija okupēta un neattīstijās pati par sevi. Līdz ar to “sociālistiskās lingvistikas” uzbrukumi “latgaliešu rakstu valodai” kā mazākajai ir pilnīgi loģiski saprotami. Ja Latgale sastādītu 2/3 no Latvijas, tad esmu pārliecināts – uzbrukums tiku veikts “latviešu literārajai valodai”. Jo tāda bija doktrīna.
Par valodu var runāt tad, ja ir atšķirīga fonētika, gramatika un leksika, un ja tas viss ir standartizēts. Arī latgaliešu valoda atbilst šīm pazīmēm, līdz ar to neredzu jēgu diskusijām par tēmu, kur viss ir skaidrs.
Divas “literārās valodas”, kuras ir veidotas no salīdzinoši tuvu izlokšņu blokiem.
Tiem, kas kliedz, ka nevar būt tautas ar divām valodām, pateikšu skaidri un gaiši – bez domāšanas varu nosaukt vismaz trīs.
Norvēģi – Nynorsk/Bokmal ; Īri – Irish English/Gaelic ; Skoti – Scotish English; Scots Leid; Scottish Gaelic. Skotiem pat vesalas trīs valodas ir, ne tikai divas! Un pavisam aizmirsu – ebrejus ar viņu pāri pa 20 dažādajām valodām.
Cilvēki Latvijā līdz šim nav sapratuši faktu, ka dažādība tikai pilnveido kultūru. Piemēram grāmata “Kuršu Vikingi” nebūtu pat uz pusi tik baudāma, ja visur figurētu tikai “literārā latviešu valoda”, bez lokālo izlokšņu vārdiem, konstrukcijām. Vienkrārša valoda ir vienmuļa valoda, jo vienkāršāka – jo mazāk izredžu izdzīvot, jelkādā formā. Latgaliešu rakstu valoda nevienam neuzbrūk, ceļazīmes Rīgā neviens latgaliski neskrūvē. Nu tad lai dzīvo latgalieši ar savu valodu un savu kultūru Latgalē, kādēļ Rīgā par to tik ļoti uztraucās? Šīs lietas skaidrojumā es neko citu kā tikai pliku šovinismu no baltiešu (ne-latgaliešu latviešu) puses neredzu. Ja Latvija dotu kaut 1/10 daļu no finansējuma, kurš iet krievu skolām – latgaliešiem, mēs dzīvotu daudz jaukākā un “latviskākā” Latvijā.
Atkārtoju – ir jāpārtrauc politizēt zinātni un kultūru, “5. kolonnām un Maskavas rokām” nav nekāda sakara ar zinātni. Un ja šāds sakars ir – tad tā vairs nav zinātne. Kliegt ausīs par “seperātismu” vajadzēja tiem katoļu garīdzniekiem, kuri rakstīja grāmatas latgaliski, tad kad nekādas Latvijas nevienam sapņos nerēgojās.
Nevajag jaukt terminus “valsts valoda” un “literārā valoda”. Literārā valoda ir jebkura standartizēta forma, bet valsts valoda ir šada standartizēta valoda, kura ir noteikta kādā valstī kā galvenā juridiskā forma. Tas ir – tiesas, valsts iestādes utt… Latgaliešu valodas statuss nekādi neapdraud “latviešu literārās valodas” pozīcijas, vismaz ārpus Latgales noteikti.
