Slinkums

Mani ir puorjiems slinkums. Taids slinkums, ka nasagryb nikuo i vysa ir par daudz. I patīseibā navajag nikuo. Tikai pasaslaisteit i nikuo nadareit. Nikuo obligata.

Deļtuo izdūmuoju īlikt suneiša karteni. Vīnkuorši suneiša.

Suneiti sauc Luocs. Jis atsasauc tikai latvyski, koč saimineica jam beja krīvīte. Jai daguoja runuot ar suni latvyski. Kab jis juos klauseitu. Tai goduos tikai Latgolā laikam, kur volūdys mejās i sasateik – dīnā pa nazcik volūdu iz īlys, sātā i dorbā. Ka suņam pošam gols golā juoizdūmoj, kai runuos juo saiminīki.

Cytaiž Luocs ir sprauns suņs. Nivīns nazyna, cik lels jis byus. Nivīnam nav pat idejis, kaids jis izavērs, kod byus lels. Luočam beja muote – normala auguma malns dzeraunis suņs. A juo tāva nivīns nav redziejs. Ak jau tāvs beja dzaltons.

Eistais Luoča muotis saiminīks tyka slimneicā. I jam vaira ni da suņu, lai koč izput vyss. Maņ kai reize vajadzēja suņa. Tai mes i sasatykom.

Lelys škodis suneits nadora. Īkūž tam i itam, aiznas tupelis nu vīnys ustobys iz ūtru. Sovā vītā sanas kaulus i tod guļ laimeigs. Kod izīt uorā, dzonoj vuornys, dauzuos ar kačim. I īt gostūs da dzeda – vacuo suņa Ripša. Tod večam palīk prīceigs pruots i jis naguļ.

Ripšam ir daudz godu. Tik daudz, ka nivīns naatguodoj, cik daudz. Ripss ir bejs vysod. Jis ir vacuoks par sātu i vacuoks par vysim sunim i kačim. Kod jis beja mozeņš, juo saiminīkam vēļ beja žiguļs i vacuo nauda – krīvu rubli voi repšuki.

Ripss eisti naredz i nadzierd. Tik saūž. Jam pateik gulēt iz spylvynu kuknē. I vēļ jis ļūbej paēst captys sirds i padzert soldona pīna.

Kod vacajam suņam suoce osoruot acs, izsauce vetuorstu. Uorsts breinuojuos – kai tik vacs suņs var byut dzeivs i vēļ byut prīceigs. Kod Ripss naguļ, jis ir prīceigs. Tod jis vuoļojās snīgā i īkūž bumbai. Ripss ir prīceigs par kotru gostu. Tod jam ir īmeslis nagulēt.

Šaļtim maņ ruodīs, ka Ripss ir cylvāks. Vacs, pīkuss, tok cylvāks. I jis zyna koč kū vaira par dzeivi. Ka vysu myužu siedi sātā, ir tik daudz laika dūmuot.

Pi Makša tože ir interesnai aizskrīt. Luocs atsasper ar vysom četrom kuojom i auliekšnim laiž iz molkys škiuneiša pusi. Tī pi sīna pyunis pakša ir dasīts Makss. Varātu juo nasīt, a susedim švaka mūde – šaut iz sunim. Cikom apleik sātai nav aplykts statiņs, suni juosīn.

Tai Makss nivīnam ļauna navielej, jam rībās tikai tī, kas brauc ar ritini. Tūs jis aprej i guož zemē. Patīseibā jis nav īkūds nivīnam, pat ni cytim sunim.Tok ļauds tuo nazyna.

Makss ir kai pasauļa mīlesteiba – vysim lobs, a nivīns juo nanūviertej, partū ka jis ir par daudz lobs. Navar byut, ka lels suņs prīceigs skrīn pretim. Jis ak jau īkūss.

Kod susedi Maksi sašuove, jam beja operaceja. Piec tuo jis gulēja ustobā iz deča i pukstēja, cik jam švaki. Kod palyka lobuok, jis vysim stuostēja skaļā bolsā: “Beju, beju Rēzeknē! Beju! Beju!” Tik ļauds dūmuoja, ka jis rej. A jis verās acīs i stuosta, cik brīsmeigi jam beja.

Tok Makss napīmiņ ļauna. Jam ir loba suņa sirds i prīceigs pruots. Kuo vēļ vajag nu drauga.

A tikom Luocs lepestej pa pogolmu i prīcojās – cik labi zīmā. Snīgs, sauss. Skrīņ, kur gribi.

Luocs nikod nav redziejs pavasara i vosorys. Jis eisti nazyna, kas ir saule. Suneits tikai vuicuos dzeivuot.