Rodūšūs dorbu konkurss par Latgolu nūsasliedzs

Nūsasliedzs rodūšūs dorbu konkurss par Latgolu.
1.vīta – Evikai Muižniecei par dorbu “Latgola – zyrgs voi mašyna?”
Juos dorbs šūreiz teik publiceits, vāluok – ari cyti.

Latgola – zyrgs voi mašyna?

21. pyrmais godsymts nu reita da vokora iz īlom, smoga muokūņi sasprausti bazneicom kupolūs, svaigs gaiss tagad toļka rezervuarūs i dobys parkūs. Cylvāku prioritatis nūsamaina iz bankys kontim, solārejim i mašynom. A Latgola vys tei poša – zyrgs, kura katrs orgāns ir dzynuleits ceļā iz pasauļa horizontim, koč Latgolu i uzskota par antikvāru zemi, kuru Latveja jau pasludynuojuse poša sevī par autonomisku zemis gobolu ar latgalīšim kai muzeja eksponatim, latgalīši īkaroj pasauli ar sovu pruotu, vīnkuoršumu i sātu sirdī. Kod iz īlys pavaicoj, voi maņ sātā iraida elektreiba, nazynu kū dareit, smītīs voi rauduot par sabīdreibys aprūbežuotū uztveri. Palīk baiļa nu tuos pīnuokūšuos dīnys, kod iz seve atrosšu zeimeiti – 1992. goda antikvariats, dzimis Latgolā , puordūdam.

Obys Latgolys zyrga pakaļkuojis vysus, kam Latgola sirdī i apleik dzan iz prīšku deļ īdzymtuo vīnkuoršuma i spiejis smaideit pasauļam, nasaverūt iz minusu grādim. Problema storp zyrgu voi mašynu nav izmoksuos vai uotrumā, bet gon cylvāka uztverī. Boņuks nazkod saceja, ka zyrgs ir uotruoks par mašynu, da i pi tam meiluoks i struodoj par reitiškom, pušdinem i vakareņom – ekologisks produkts, kuru nav juopuorstruodoj voi juomaina jam eļļa, cikom mašynys kai nikai nūvess myusus da laikim, kod mes par sovu muojdzeivnīku sauksim uodys viezi. Bet cylvāka kompleksi par tū, kai jū uztvers sabīdreibā, kod juo zyrgs pīliks kaudzi svaigu uobeļu iz smolka Reigys trotuāra, līk saceļt ap sevi myureiti i palikt par programmys dali, iz kurys fona otkon paspeid Latgola, kurai nava kauns par dobys nanūskiutajim kuoju teriumim i dabiskū dzeivi, bez mierķa byut par Holivudisku skotu dveiņu muosu.

Prīkškuojis ir ļūbesteiba iz sovu zemi, tuvuokuo cīneišona i draugu byušona. Latgalīts latgalīšam vysod byus bruoļs. Vysi mes asom smolkim dīgim sasīti kūpā – nivīns mikroskops tū napamaneis, kū sirds jiut i dora cytu lobā. Toļken divi ritini iz prīšku cylvāku navalk…

Golva ir sevis apzynuošona i jusšona, ka esi pīdereigs nazkam mozam ar lelu dvieseli, tāvu i vactāvu zemei, kura niu zīd vizbuļūs i plaukst besakūkūs, labi mineralizāta ar aizguojieju ašņi i ticeibu iz sovys zemis nuokūtni, kuru nasasnīgs apokalipse na zem kaida jiuga.

Anatomeja – sirds, apzeimoj na tikai spieceiguokū muskuli ikvīna organismā, bet emoceju centru, kurymā vīnmār byus vīta līkam smaidam i prīceigom šaļteņom. Nīris i oknys filtrej caur sevi zūbgaleigūs skotus i izsaucīņus : „Ei, viņš ir no Latgales dubļiem. Izaugs par traktoristu, ” i puorvierš jūs spākā lauzt stereotipus i īt iz prīšku atvārtom acim, ar realista skotu caur romantiskū dvieselis prizmu, kas ļauj kuopt pa karjerys trepem iz augšu naīsarūkūt prīkšgolā asūšajūs dybynūs. Kuņģis ir spiejeigs sagramuot lelu daudzumu zynuošanu i dorba, dūdūt energeji, izturēt i nasalyuzt zem sovys dzeivis nostys, koč jei kotram sovaižuoka. Zornu trakts izmat nu myusim vysu, kas rūnas pagrymuma i melanholejis periodūs, atbreivuojūt vaira vītys tikkū pļautom idejom ar svaigys zuolis uzmundrynūšū smuordu. Mugurkauls myusim na tik fizisks, cik morāls – raksturs, kurš ir izaveiduojs, ejūt cauri svina pīlītom trubom iz gaismu tuneļa golā. Smadzini mums deļ tuo, lai saceitu i dareitu, saprostu i pasasmītu par sovom klaidom i aizkruosuotu ahromatiskūs dzeivis periodus syltūs tūņūs. Acs ļauj apsaviert iz nūteikūšū ar skaidru skotu i nu daižaidim redzislūkim, pamaneit kotru naizplaukušū sāklu, kurai ir potencials byut izdīdzātai i uzplaukt.

Ar ausim veidojam sevi skarūšū vuordu kokteili, kurš kai ingredientus pījam tikai patīsus vuordus i drusku komplimentu veseleigai pošapzinis ceļšonai. Vysaidu Fortūnys pījauktū rībekleibu ikdīnys dzeivī saūžam ar sovim uzosyunuotajim dagunim i intuiceju, lai nav juocīš nu cukra gryudūs īsolušim Trojis zyrgim. A miele, kam ar pīrsingu, kam bez, izgaršoj kotru īspieju da gola, bauda i absorbej nu šykalada laimis hormonus, kab varātu pasadaleit ar cytim. Nogi i zūbi, pylni sylta pīna kalceja, kūž i grauž zynuotņu granitu i cytus soldonumus, par kariesu pat naaizadūmuojūt – tys pīsamat tikai tim, kas smaidu paver tikai deļ skota, sokūt „sīrs” vysim aparatim.

Pleivuojūšys kyulys i teirumu nasūšuo vieja rytmā, kriepis ir breiveiba – nakemmāta, grūžūs naīlīkama, rupim sorim i nazyudūša.

Itaidu Latgolys paraugzyrgu Dākla kotram šyupelī īlykuse – kam poneja, kam kievis, kam ierzeļa formā – vysim ar vīnaidu funkcionalitati. Ka tevī tak latgalīša ašnis, pasaver spīgelī i ļūbej sevi taidu, kaids esi. Maikla Džeksona klaidys ar uodys kruosys maiņu padareišonu sevi nu lauvys par tīgeri navajag atkuortyot, ka nagribi palikt bez daguna.

Pasaverūt iz statisiku, radz, ka Latgolai ir mozuok kučīru, bet vaira zyrgspāku kai vysai mašynu armejai myusu zemē, da pi tam mes vysi struodojam paāduši, a mašynys – pīsadzārušs, – pjāni nu dzeivis i apreibinuoti nu lelpiļsātu smuordim struodnīki i ir tī, kuru dieļ Latveja šliuc iz dažom pakaļom tyvuok sovu krahu bedrei. A ka nabyutu zyrga, nabyutu i mašynys…