Pasaklaus

Tu pasaklaus – kaida volūda!
Polota, Dagumi, Pakape, Svylta…
Krēslis upeite, Zūsora olūti…
Runojūt – dvēsele palīk sylta.

Rēzeknes upe kur leigojās Carūs,
Ladi iz Lubuonu puori jau sleid…
Aizmīgtom acim tū saredzēt varu –
Munas tuoluos bierneibys reits…

Ceļā iz Aizaļksni, tacī pi Dubras,
Merozā škaunadzis sudobrā šļakst.
Blokom vēl radzu lūkomīs škūbri,
Giunu ar rūku – i merozā pats!

Pavasars smejās puor Diervanīni,
Polu iudeņi Palaidu sadz,
Paleigā naradzu eimam nivīna…
Brīnu iz pierteņu uorā vīns pats.

Tod jau ar vacū laivu byus lobuok
Merozus cyluot pi Jaulejas braukt.
Pareizuos dūmas par vālu man īnuok,
Muote jau pogolmā brūkaškuos sauc.

Polota, Dagumi, Pakape, Svylta…
Reita saule tik breineigi speid!
Mudruok mekleju cepli, kur syltums,
Cytas zuoles te napaleidz!

Pīsaspīžūs pi myureņa syltuo,
Pīsaglauž runčuks i dziernovys maļ.
Zynom mes obi, ka nabyus te myltu,
Zivīs brauksim mes atpakaļ.

Pavasars smejās i sauleite sylda,
Ceiruļi gavilej, puryni zīd.
Dzeive pēc zīmys vairs nasalīk gryuta,
Jūkuot man gribīs i pogolmā skrīt.

Mozgojās pasaule lelajūs polūs,
Zīmys musurus aizskoloj tī.
Atmūdas prīkim jau nabyus gola –
Parkškinoj žuguris pereklī.

Runoju nyule – a mēle kai golūda,
Doncoj pa muti i zūbus man tryn –
Īsaklausīs – kaida volūda!
Taidu tikai Latgolā zyn!