Par teātri, filmom, televizeju un dzeivi

Divdesmitais godu symts myusu dzeivē bejis nažieligi breinumains. Bez pasaules katastrofas kaidi bejuši obi pasauļa kari, ar miljonu cylvāku izneicynuošonu, pīdzeivojuši na tikai automobiļu atnuokšonu, bet arī filmu un televizejas pasaruodeišonu. Pīdevam ar internetu nyu tu vari sovu svaiguoku ziņuojumu nūdut pasaulei ar vīna piersta pīskuorinu datora taustenim.

Nu vīnkuorša teātreiša, kuru ar kerosina lampu voi vīnu spuldzi varēja izgaismout, teātrim nyu ir konkurernts, ar kuru gryuši sazacenst. Filmā un televizejā ruoda breinumu breinumus. Veļ tikai godu simteni atpakaļ norvegu rakstnīks Henriks Ibsens ar sovim dorbi nuoce kai revolucionars, kaidai byut teātrī lugai. Tagad “skotus iz dzeives” televizora lūdzeņš zibsninoj gondreiž voi trokā vierpulī. Voi teātris ir jau nūsavacuojs un nikam nadereigs, vaicuosit? Kas ir tys, kas padora teātri kai sovaiduoku īstuodiejumu cilvēcis kulturas dzeivē?

Kas atškir teātri nu filmom un televizora lūdzeņa ir teišameiba. Skateituojs ir kluot kaidam skotuviskam nūtykumam, kūpa ar kaidu skaitu ļaužu, kuri sanuokuši pīsadaleit nūtykumā. Pīsadaleit nūzeimej byut līcinīkam nutykumā, kas ar aktīru un skotuvisku paleigleidzekļu paleidzeibu (gaismys, skanis, dekoracejis) roda nūtykumu. Skateituoji teiši uzjam, radz, saprut gon teiktū vuordu, gon raksturu atteiceibas skotuviskā nūtykumā. Mēs redzim divas voi vairuokas personas. Varim tuos apzeimeit par raksturim, jo jim ir kaida vajadzeiba, turkluot naatlīkama, kuru tim juoatrysynoj tyuleit, tagad, iz vītys. Jo kū var tlikt uz cytu laiku, nav teišameibas, nav naatlīkameibas. Nimoz nabyutu juonuok voi juobrauc iz teātri, lai nusavārtu taidu skotuvyskū nūtykumu. Taisni teišameiba, kluot esameiba, ir moments, kurs teātri padora par sovaiduyoku īstuodi, nakai filma voi televizors.

Taitod, varim sacynuot, ka teatrim ir byutiska atškireiba nu mehaniskim atruodeišonas leidzeklim, kaida ir filma, kaids ir televizors. Obus var atkuortot naskaitamas teizes i cik byus atkuorojumu, byus tikai vīna, namaineiga izruode. Teatri kotra izruode ir maineiga. Tys nūzeimej, nivīna izruode burtiski naatkuortoj tū pošu snīgumu. Lelūs viļcīņus lugas nūtykums un raksturu atteiceibas gon ir fikseitas, bet kotra izruode tam pošam uzvadumam palīk sovaiduoka, naatkuortojama. Tys ir vīns nu tim nūslāpumim, kaidu ni filma, ni televizora raidejums napuorspēs.

Myus mulsynoj, ka teātra gabaleņš ir “tikpat kai dzeives”, nimoz “kai dzeivē” nabyudams. Dīnu dīnā dzeivojam ar cilvēceigu attīceibu rysynuojumu ap mums. Dūmot ari teātrim tys pats. Par muzyku runoj tikai muziki poši. Jim juomuok laseit partituru, kas komponista paguodota. Kurs namuok partituru, nimoz narunoj par muzyku. Par teātri turpreti vysi runoj. Vysi ir specialisti. Tys to nu dzeives!

Taids pījāmums ir oploms. “Tai kai dzeive” nav tikai “kai dzeive”. Kotrs “gabaleņš nu dzeivis” ir atlase kaidam zeimeigam fonam un paruoda pakuopenisku nūtykumu darbeibeņuos.

Mes asom vysi, bet lugā tu esi tikai Juoņs un Anna, pēc jūs eseibys.. Tadai eseibai juoizskaidroj na tikai raksturi, bet attīksme, kas Annai ar Juoni. Jo Juoņs ar Annu ir kūpā, jim ir kaida vajadziba, fons, kurā atsakluos jūs attīciebys, mīlesteiba voi naids.

Taitod “gabaleņš iz dzeives” jau ir atlaseits moments, darbeibys detaļa kura myusim izskaidroj KAS un KAI tys nūteik. Luga nimoz nav dzeive poša, tikai myusu interpretaceja, tulkuojums. Kotrai lugai ir sovas formas i satura praseibys, tuopiec lugu rakstnīkam vyspyrms juoizīt muocekļa gaitys, lai saprastu kas ir drama. Vuords drama nuok nu latvīšu-latgaļu -“dareit”.

Cytim vuordim luga ir darbeiba, nūtykums, kaida situaceja, rituals, kurs atkluoj mums kaidu ideju, lai varim saprast dzeivi.