Laura Batare. Dzejūli
Ceiņa
Tymsa – gaisma,
Bet voi ta dobā pastuov leidzsvors?
Ir tikai tymsa, malnuoka par malnu,
Baiguoka par baigu.
Tymsa – šausmys,
Tymsa šausmu pylna
Lūkuos i staipuos,
Vysu, it vysu cenšās saraut i plēst.
I tod.
Pazaruodēja gaisma.
Lieni kai vyslānuokuo dīna.
Bet tūmār jei nuoce, koč mozlīt baisa.
I piekšni
Tymsa jai viersā bruka,
Zaltstoru vainogs škeida,
Bet tūmār i tūmār
Gaisma sasyta tymsu
I laimis storu vainogs vejuos.
Vīnaldzeiba
Tymsa puorkluoj pasauli,
Bet voi tei ir tymsa?
Šaubys muoc munu sirdi,
Bet cytu acīs tuos ir tikai palovys.
Lānom mani puorjem vīnaldzeiba,
Nu kuo? Voi es varu atbiļdēt.
Jā, prūtams, nycynojit itū atbiļdi, pelit.
Taida es asu palykuse nu vysom aprunom i malim.
Lānom grymstu itymā vīntuleibys tymsā
Kai pamasts kačāns atkrytumu urnā.
Nivīns, it nivīns mane nauzrunoj,
Bet ka jius zynuotu, kai maņ olkst kaida vuorda.
Tod palīcit tymsā,
Jius, nūžālojamuo tauta,
Bet es īšu sovu ceļu,
Jo beidzūt saprotu, ka jius naasat tuo vārti.
Ciļvēce
Voi tīšom tys ir cylvāks –
Tei dīvainuo byutne, kas puor zemi volda?
Voi tīšom jis spiej sakareigi dūmuot
Voi tikai naidu i ļaunumu sēt.
Jā, jius vaicuosit, deļkuo, deļkuo es tai dūmoju.
Bet tei, bet tei ir taisneiba, muni meilī.
Jius spiejat tik sagrauzt i reit.
Pat nadūmojot, voi manī dzeivuosit reit.
Pamozom pasauļs zyud,
I deļkuo, maņ saceit,
Tikai jiusu dēļ, jius samaituotuo tauta, jiusu.
Jius zynit tik tū,
Kai samaituot i plēst,
Izneicynuot i sist
Tuo deļ jiusim dzeivuot te navajag.
I ejit niu myužeibā klusā.
Snīgs, snīgs…
Kod klusi maigais snīgs,
Lānai puor laukim laižās jis līgs,
Ak, kai maņ teik snīgpuorslom leidza šyupuotīs
I līgajam viejeņam atsadūt.
Es sovu boltū golvu nūlīcu
Pret snīga sormys boltumu,
I likteņa varā es sevi nūdūdu,
Tik soldai itū dzeivi es pavodu.
Meža eglis
Stuov eglis iz dižim pakolnim
I skandynoj zvīļu čīkurus.
Juos aicynoj mani atpakaļ īt
Iz sātu kolnā, kur saule rīt.
Ituos eglis dzierd vysu, kū muna dvēsele syudz,
Ceļ sovys zoru rūkys i lyudz.
I tuolumā zvaigznis īsamierdz,
Klausūtīs egļu lyugšonys.
Tu dzimtine – tu
Kai zūbyns īsprausts skuju vainogā,
Stuov Lubuons tymsu egļu bīzūknī.
Pret dabasim slej Gaizeņš viersyuni,
Vēļ bārzs ceļ skumji siermū lopūtni.
Te muna dzimtine, kū appyuš zīmys vieji,
Muns zemeņu lauks, pret sauli sadzeļtiejs.
Te plašuok verās dabasi kai cytur,
Nikas šū brievū skotu naaiztur.
I vokorā, kod saule suorti rīt,
Kai tauris skanis ilgys īt.
