dūmu pylni pogolmi/oktobris
Kastaņi saslyma. Par tū, ka pagōjušajā pavasarī napōrdevu sovus tariņus. Redz’, kaida atkareiba! Visi cenšās klyut pretēji. Bet soka, ka vajadzātu leidzsvoru, harmoniju. Taitod malojam. Poši sev. Tik daudz kas ir īstudāts. Augstys raudzis teātris. Kas draud kuru kotru breidi izgōstīs. Par tū, ka dzeivī nav suflieru.
Trešais ceļīns, ūtrais dublis, aizīt! Parōdi, ka Tev ir vīnolga! Naspēsi.
Radiatori sasylst nu Tovys elpys. Par tū, ka Tu sēdi kotlu mōjā. Dadzynoj lentis, ežu odotys un skoborgys. Lai nabyutu ni līceibu, ni līcinīku. Viļteigi, viļteigi! Tu zōbokūs kompetys sabēri. Lai es pakrystu. Gaume naslikta, bet bvarēja byut ar pildējumu.
Pildējums. Pīpildējums. Otkol sakareibys. Kas tū byutu dūmōjis, ka kompetā tik globālys lītis rysynojās. Sasyukoj kompetu, napateik – izšpļaun. Kaids iz raizis sakūžļōs. Tai parosti nūteik. Navar sagaidēt pildējumu (voi attīceigi dzeivis situacejā – pīpildējumu) un sabūjoj vysu. Zūbi salypuši glikozī. Dzeive salypuse pōrsteidzeibā. Kaids sacēs – laiks tak’ aizīt. Nu, tys jau sen zynoms, ka laiku nikai navar sataupēt. Vajag ar jū sadorbōtīs! Laiks pōrsavītojās parosti ar trešū tramvaju, sēd lobajā pusī, pi lūga, trešajā ryndā. Jam ir lynu krōsys moti, bosis kōjis, bīži vīn radzāts ar puisieti vōrdā Amors un ar Liktini. Jī kūpā sadola vōrdus un bultys. Ja paspēsi ījauktīs, vēl vari kaut kū mainēt. Bet tys – gondreiž naīspējami. Gondreiž. Naīspējami.
Kas izōrstēs kastaņus? Sakoltuši jau pavysam. Grauž acis taids skots. Sirdi grauž. Kai capumu. Nā. Kai baranku. Pamateigōks trūksnis. Drupačis sakreit vādara dūbumā. Skaņa atbolsojās. Cik jau tī vītys rezonēšonai. Sirds drupačōs sabierst. Vālōk, parosti zīmā, izrōdās, ka na kastaņu dēļ. Ari na napōrdūtū tariņu dēļ. Nazynomi īmasli. Satrycynoj pasauli. Navajadzēja pumpēt sevī apstōkļus! Sevi tod pazaudēji. Nā, nu, var jau, var jau. Izglōbt pasauli. Tikai glōbts byus tikai karkass. Bet kuram tagad vajadzeigs īpakōjums? Caurspeideiga pasaule, īteita caurspeideigā celofanā. Kai kompetis un capumi veikalā. Ir lītys, kas vakuumā uzglobojās, bet pasaule bez gaisa navar iztikt. Tur tei atšķireiba.
Pyrms slimeibys kastaņi vēl runōja franciski. Šod tod ari dzīdōja. Īpaši pavasarūs un rudiņūs. Pavasarī – par tū, ka zīd. Rudinī – par tū, ka augļi brīst. Franču volūda jim beja klasiska. Par spīti „nazālajam stereotipam.” Var jau byut, ka augsne īvuycēja, bet tī jim ir sovys darēšonys – ceiņa ar kurmjim, sadarbeiba ar ežym un skudrom, dažaidi „zemiski” pasōkumi un draudzebys vokori ar cytom videm. Lānōk ajūt ari mes varam jemt daleibu, bet voi vajag? Var iztikt. Mums ir sovys darēšonys. Kotram cytaidis. Tōpēc nanūsaucu.
Laikam leist. Slapnis gaiss. Sasmaržoju yudini. Skōbs. Ahā! Otkol pīsōrņōts leits?!? Ryupneicu svātki nikod nasabeidzās. Nā, es sevi napīskaitu pi zaļajim. Mani gon pīskaita. Tys nav kompromiss. Tei nav ari līkuļōšona. Tei ir elementaritate. Ja reiz taids termins varātu eksistēt. Vīnkōršōk sokūt, naapzynōtys ryupis par dobu, kas kļyust apzynōtys saskorūtīs ar zaļajom partejom un zaļim dūmubīdrym.
Sovaidi, prūtams, mes asam. Nvajadzātu slēpt. Tū, kū navar nūslēpt. Apziņa plyust. Lānai un pamateigi. Kai vēl naīskrējīs rudins vējs.
