dūmu pylni pogolmi/novembris

Tukšs. Pirmais vōrds, kas īskrīn prōtā. Tu esi tukšs. Atcerūs, kai Tagadne valdēja, kod vēl ezeiši beja aktuali. Nu jau asam ōrā nu tō vacuma. Lai gon? Vēl pōrstaigoju vacūs laukus, mežu molys, nūvēlēju jim soldu mīgu. Cik jau te palika leidz zīmai. Tu jau ari varātu guļtīs. Es tod pasorgōtu. Divdūmeigai.
Ar kū tod tukšū pīpildēsim? Nivīns nasoka, es ari nagaidu. Tikai mani gaida. Pa mozu rineiti aizplyust sarunys. Navar nikō atsaukt atmiņā, navar nikō atsaukt Tagadnī. Apziņa plyust. Apmat pa kaidam lūkam, un otkol turpynoj ceļu iz nakurīni. Elpu aizsyt vējs. Kai durovys caurvējā. Jōpaklusej! Tai jys soka. Bet kurš tod pasaklausēsīs? Kai klusums skan. Un pēkšņi mes asam ustobeņā. Duroveņis ir cīt un apkōrt volda deminutīveņi.
Es spēlēju ģitareņu un Tu dzīdi. Kaids cenšās sasīt. Klusumu ar ocu skotu. Naveiksmeigi? Nasceitu… Dreižōk jau gryuši. Otkol vēsturys atkōrtōšonōs motīvs. Ēdene ustobeņā uzplaukst. Tikai naz kai atbylstūši laikapstōkļim. Kaili stōvam, snīgs, bet solts nav. Par tū ka pyrmais un par tū, ka sirdī korsts. Kūkim lopu nav, augļu taipat. Ir tikai čīkuri. Nav kū man pasnīgt. Beidzūt, kaut kaidis izmaiņis. Te pōrtryukst. Bet kaidam izdūdās beidzūt sasīt klusumu ar ocu skotu. Gon iz eisu breidi. Bet pītyka vīn ar tū eisū breidi. Dziļis Tev acis. Laikam tai vajag. Vēl bez lada, kaut ari mynusi jau. Un Tu mani sakutynōji. Tai. Drupeit. Nu, vyspōr jau man bīza ōda. Bet Tu mani sakutynōji. Laikam tai vajadzēja. Es īkrytu tovōs acīs. Īlyuza lads, kura nav. Es sleiku. Gon iz eisu breidi. Bet pītyka vīn ar tū eisū breidi. Zyls yudins. Tev pa vaigim iztecēja. Es paliku sleikstam. Laikam tai vajadzēja.
Napraseisim tim, kuri zyna, bet praseisim tim, kuri redzēja. Varbyut ka pastōv kaut kaidys sakareibys un nōkūtni var pareģōt. Es gon natycu. Man tai kai tai nav tam laika. Es sleikstu. Zylais yudins šļakst. Vītom kaids atvareits pasarōdās. Un man palīk pat interesantai. Sleikt. Svaidu rūkys, kōjom bolsta nav. Jestri. Es smejūs. Pēkšņi vyss Tagadnī. Un es nazynu, kas byus.
Pīklauveju pi plaksteņa. Tu naatver. Voi man vēl ilgi te byus jōsleikst? Klauveju vēlreiz.
“Kas tur?”
Nja, standarta jautōjums. Naivums. Kai man pateik taids! Sirds kailums. Vōrstuleišu
patīsums. Tu nasabeistīs, Tu nasorksti, kod Tev sirsnena straujōk pukst. Tai ari tagad,
kod Tu vaicoj, kas tur.
“Es.”
Nja, standarta atbilde. Naapķēreiba. Kai man traucej taids egocentrisms. It kai es byutu vīneigō „Es”.
“Ā!”
Tūmār Tu mani atpazeisti. Kaut ari napazeisti. Tū laikam sauc par nūlemteibu, tū laikam
sauc „laikam tai vajadzēja”. Plaksteņu vōrti atsaverās. Un es kai pērle izrypoju Tev
klēpī. Tu nagaidēji taidu pavērsīni. Vēsturys atkōrtōšonūs var sagaidēt, bet na pavērsīņus. Pēkšņus, muslynūšus, „laikamtaivajadzeigus”. Nu, kū darēsim? Dzersim tēju? Ar bārna acim es verūs uz Tevi. Tovys zylōs acis. Naatbild nikō.