dūmu pylni pogolmi/marts

Pōrvylkta streipa aizdūmom. Bet tōlumā atspeid klusums. Tagad es zynu, kur man jōīt meklēt vēju. Es nasakaveju steigtīs. Mani satīk klusums. Jis soka, ka ir tovs. Tryukst spāka, lai atrostu vēļ spāku. Varbyut, ka tu ari ej meklēt vēju?
Kotru jaunu šaubu breidi tīsoj pōrlīceiba. Satīku sev pazeistamu, jei mātoj kreita gabaleņus. Pošai boltis rūkys. Pi lūga es stōvu, namonu, bet zynu, ka jei tī ir. Pasagrīžūs. Jei man stōsta par ilgom, cereibu, sapņim. Smaida. Es naatbilžu. Nazynu, pa kuru laiku. Laikam mīgā. Es taču naasu īkrytuse snīgā! Naasu aizmyguse?
Mūdinoj mani naprōts. Mes sasatīkom ōrā. Nu tō es beistiejūs. Bet otkol šaubis tīsoj pōrlīceiba.
“Naguļ! Dzeivi nūgulēsi!”
Es asu apstulbuse. Man nav kū saceit. Laikam naprōts pi prōta nōcis. I nu dabasim sōk kryst pōrslenis. Verūs – ezeits grīž papeira snīgpōrslenis, sādādams iz mōkūneiša. Pēkšņi mani kaids pamateigi sapurynoj. Tis naprōts.
“Es tak’soku – naguļ!”
“Jā, jā, es jau ceļūs. Vējs jōmeklej.”
Skrīnūt pazyud dimensijis. Es asu pošlaik caturtajā, kurys nav. Salvadors ar mani tagad lepōtūs. Bet man navajadzātu tagad līki aizadūmōt. Vējs jōmeklej.
I pyuš. Es sajyutu. Bolti dyumi. Pasaverūs lobōk – ezeiši peipej. Bet tī nav tovejī. Tovejī napeipej, jī ir veseleigi nūskaņōti, kai pots saiminīks. Taitod atkreit. Tis vēl nav vējs. Skrīnu. Naguļu. Golvā jaucās vysaidis dūmis. Par papeiru, atkusni i par aviāciju. Treis nasavīnojamis lītis. Bet, ja grib, var savīnōt. Papeira lidmašīna, kas sovu gola mērķi sasnīdz atkusnī. Jau par pavasari runa. Pirmī tauriņi sakutynōs man koklu, es atvēršu muti i jī izlidōs breiveibā, atstōjūt mani vīnu ar sovom atmiņom. Man garšoj tauriņi. Es skrīnu. I pyuš. Taida kai sviļpōšona. Ezeiši sviļpoj. Otkol nav vējs. Es nasakaveju. Skrīnu.
I tur jau tu esi. Pi tevis es arvīn vairōk, arvīn dziļōk. Namonu, kai es gondreiž leidz ceļim jau īstygus snīgā. Tu pasmaidi. Tu pasnīdz rūku. Es laikam sapņoju. Man mute vaļā, acis kubā. Es tik paspeju izdvest.
“Voi pi tevis vējs…”
“Es ari meklēju. Es atrodu.”
I tod es pamonu, ka ari tev rūkā ir papeira lidmašina. Es izraušūs nu snīga i mes, rūkōs sadevušīs, stōvam kolna golā.
“Redzi tur?”
Tu soki i rōdi man tōlumā. Tī šyupojās kūku golūtnis.
“Redzi – tī ir vējs.”
Es tev tycu. Man navajag pīrōdējumu. Mes pasalacam, atvēzējamīs i palaižam myusu papeira lidmašinis vējā. I vyss. Vairōk nikō. Es raužu. Man pateik.

Pi lūga pīleipst plaksteņš, verūtīs iz tōlumā lidojūšajom papeira lidmašinom. Nu prīka aizlyuzt dzērde. Man šudiņ vēļ jōsašyun ilgom īlōpi. Bet, voi vispōr vajag? Ilgas aizlidōja ar lidmašinom. Eisōkais reiss iz Dabasim. Tī vysas ilgas uzjem, izrōda jom Paradīzis Dōrzus i pastōsta beigōs, kōpēc jōs var voi navar pīsapildeitīs. Bet mes nikō nazynam. Satelits nauztver. Tik tōli jau tī Dabasi navar byut Patīseibā, man rōdās, ka pi tevis tī Dabasi sōkās. Tev ir daudz draugu. Tu esi foršs. Tū zyna vysi. Sōkūt ar pīktū klasi. A kōpēc es naasu kai Īva, a cytis ir? Voi vajag? Es tagad par pagōtni runoju. Tis, kas tagad „ir”’, dreiž jau byus „beja”. Bet tagadne sōp. Tōpēc ari tik skaista. Aju kotru dīnu tū pošu maršrutu, tajā pošā vītā apsastōjūs, tū pošu posta kasti veru vaļā, iz tū pošu pusi pasaverūs, iz tū pošu bārzu, taipat ari turpinoju ceļu, taipat pi sātis durovom pasagrīžūs, otkol iz tū pošu pusi, pasmaidu. Es speru sūli sovā mozi lelajā valsteibā. I pirmais jautōjums man ir, voi es grybūt ēst. Te sōkās cyta pasaule. Te man ir gon vīglōk, gon ari gryušōk. Te tevis nav, bet tu esi vysur citur, kur tevi navar satausteit. Te ir ari ezeits. Jis prūt krīvu volūdu. Es ari mōcūs. Mes kūpā. I sapinā man rōdīs muns instruktors. Pylns komplekts. Pylns mēness. Man bīži aiz lūga speid. I tod man ļūti pateik dzīdōt, ļūti. Es jau pīrodu vīna. Bet, kod profilaktiskais pūsms beidzās, es raužu. Kod sōp. Man pateik. Ir taids paradokss. Ka breižūs, kod rōdīs, ka nu skumjom tyuleņ nūmērsi, izrōdās, ka patīseibā tu tyuleņ nūmērsi nu laimis. I šajā breidi apsastōjās šōs pasaulis laiks i iz mirkli tevī īsagrīžās myužeiba. Tis ir jōjyut. Kotram vysmoz reizi.
I laimis breižim tryukst. Jei ir, bet jei napasarōdās. Tik klusa klōtbyutne var byut tikai laimei i tev. Klusums ir jyusu kūpeigū īpatneiba. Soka, ka vōrdu navajag. Varbyut ari var pīkryst. Bet cik var klusēt! Mani tracinoj naziņa. Es laikam kļyustu lānai par egoistu. Nā, egoisms man min iz papēžim. Gluži kai ezeiši, kod jī grib kompetu, paspēlēt paslēpis voi vīnkōrši dasaķert pi kōjis. Tei var byut ari naziņa, kas pōrsaģērbusīs egoismā. Taitod nikas slikts. Myusus vīnkōrši pōrbauda. Tei laikam ir dzeive. Smoga, bet skaista.
Muns plaksteņš jau kaidu laiku najyuteigs. Bet pamozam plaksteņā īplyust sylts asnis, tis sōk pulsēt. Gluži kai stuņdinīks. Es radzu sevi nu molis iz breidi. Asu apjukuse, storp naprōtu i prōtu, storp divom izejom, divom galejeibom. I tīši šudiņ ezeiši izmēģinoj sovus izpletņus. Pa lūgu verūs otkol. Bez papeira lidmašinom tī lidoj ari ezeiši – jaunī piloti. Spōrnu jim nav. Varbyut kod na bejs izaugs. Tis, kurš ilgi pyulējīs pi lidōšonys, ir peļnējis, ka jam izaug spōrni.
Ir laiks vādinōt smadzeņu ustobu. Atveru plaksteņu aizkorus, kurš jyuteigōks, kurš mozōk, i saskotu gaisu. Aiz vīnis rūkis mani rausta naprōts, pi ūtris rūkis ķerās prōts, bet man apliek salypuši ezeiši, kotrs ar sovu izpletņi līleidamīs.
“Man dzaltons!”
“A man ar puķeitom!”
“A man ar īlōpim!”
“A man „Adidas”!”
Es bāgu. Par daudz vysa. Iz ceļa vēļ kreitu. Mute pylna smilšu, moti sasapin putekļūs, sirds iz breidi aiztur elpu. Voi tei nav eista sacenseiba? Voi uzvarēs prōts? Voi naprōts sajems veicinōšonis bolvu? Voi skateitōji varēs bolsōt? I kas pasaceis, ka nivīns nasablēdejās? Iz spēlis taču tik daudz kas lykts! Lelōkais ir dzeive. Zam plaukstis sajyutu klusumu, kas pyrms manis krita. Obi ceļamīs. Lānai, sōpeigai. Tagad saprūtu, kur slēpjās saule, kod atīt nakts. Sūļi sōk speideit, sōk breidynōt cytus ceļinīkus. Bet mes jau asam veterāni. Nivīns šeit naprosa teoriju, ir tikai praktiskō daļa. Ir tikai vīna biļete, ir tikai vīns mēģinōjums, tikai vīns jautōjums i vīna atbilde. Kōpēc tu dzeivoj? Daudzi izkrytuši jau. Kur jī palykuši? Mani mōc šaubis – es saucu pēc prōta. Mani mōc apātija – es saucu pēc naprōta. Bet atbolsā dzēržu tevi. Laikam mes asam tī Spreideiši, kurim jōsasatīkās tikai iz vīnu dīnu. Šudiņ nimoz nanas iz jūkim, iz lātu ironiju, iz hiperbolu. Man x, a tev y. Myusu dōrzā rudins. Es nagrybu, bet rūkā ōbeļs. Savelc punkteņus i tu redzēsi, iz kurīni tevi napareizō izvēle aizvess. Izkrōsoj, sagrīz, rysinoj! Pareizōs atbildis pa postu sajemsi vīnmār. Tis ir taids paradokss i dzeivis patīseiba. Kod izdareits, tod tik saprūti, kai byutu bejs lobōk. Bet ir vēļ vins vēļ lelōks paradokss i dzeivis patīseiba. Es pōrs mēnešus atpakaļ pīdzeivōju. Ka tis, kū naesi izdarējis, sōp vairōk. Vismoz man. I tu naatnōc. Es gaidu, vārdamōs klavīrōs, drebūšom rūkom spēļejūt manlboltūs tausteņus, ik reizi nūsaraustūtīs, kod monu durovys taisāmīs vaļā. Tevi redzēja, bet tu naatnōc. Es nūreju komulu. Zvons atskan. Es aju iz klasi. Pa ceļam satīku skūlōtōju. Varbyut ari vajadzātu raudōt jai iz placa. Bet varbyut navajadzātu tīsōt. Kas tū lai zyna, kur tu palīc. Man slikti palīk iz vysu atlikušū skūlys dīnu, bet ajūt iz sātu vēļ sliktōk. Sātā es vīnu breidi pasmaidu. Man ir īmasls, kōpēc pīnōkt pi tevis tyvōk, pavaicōt, pasainteresētīs, pajūkōt. Man tai kai tai jōpasoka par pīktdīnu. Es grybu tevi. Tik pēkšņi ar mani nav tai bejs. Tagad gon. Briļļu vītā man jau ir rozā kontaktlācis. Bet es verūs gar maleņu. Tī, kur dioptriju nav. Vyss gon izplyust, bet vismoz na rozā. Nā, man nav vairs nikō rozā, tūmār nav. Ari taureņi vairs nalidōs. Visi jau pi entomologim. Man tikai gludekļi vādarā i ezeiši šod tod pasarōdās. Tu nasarōdīs. Tu esi. Jaunais vēsturnīks. Es tova grōmotvede i ezeiši ir padūtī. Tu mani namoni. Žāl. Man momentā laimis tryukst. Es asu īkrytus dziļā atvarā i es nazynu, kur, kaidā krostā jis mani izsvīss. Kod navaru aizmigt voi, pareizōk sokūt, kod nagrybu tik ōtri aizmigt, es sajyutu dūmis. Tōs iz pērkstu golim atnōk, arvīn tyvōk, arvīn vairōk, arvīn dziļōk. Golvā. Atcerūs vysu. I tod rōdīs, ka tai vīnkōrši jōbyut. Navar nikō maineit. I tod es apsajemūs. Ka smelšu nu šōs okis, cikom jei man ir pīejama. I tod ari mīgs ir klōt.

Tī iz greidis radzu papeira sirsneņu. Bolta. Voi ari tis ir parosts, saburzeits papeirs. Mani uztrauc. Kas aiz tim aizkorim. Varbyut kamer es te lokstu „Laimis Muzykantu” dzīsmys pavadējumā, tī man gatavojās pōrsteigums, kas prasēs vizsmoz šū pusgodu, lai pōrdzeivōtu vysu pōrsteigumu leidz golam. Es pīdzeivoju beidzūt, kai tis ir, kod tu atslēdzīs nu apkōrtējōs matērijis, kod tev iz drauga jautōjumu jōatbiļd ar „Kas?”. Gluži kai serialūs, gluži kai dzeivī. I atvodūtīs palīk sirdī i koklā komuls. Pat ja ari nav nikas brīsmeigs nūtics. I pa nakti komuls veļās. Arvīn vairōk, arvīn dziļōk. Tis, kam vajadzēja izlītīs osorōs nakts tymsā, izlējās nu reita. Mōsa nikō nadzērd. Es pat sevi nadzieržu. Līkās – tik trausls šis breids, kai kristāla trauks pīpiļdeits ar klusumu. Varbyut tovu. Nu grīstim mozom pileitom tacinojās pavasars. Jumts skūlai tai kai byutu kōrteibā. Tūmār pavasars nav pīlyudzams. Gar sīnom sōk plyust mozis atkušņa snīga straumeitis. Dušā dūdās ezeiši. Muzykys skaņos saplyust vysi uzaizinōjumi doncōt. Nu tim vīns ir man. Bet ļūti neitrāls. Es zynu, kū nūzeimej vīnaldzeiba. Es sōku nūjaust, kū nūzeimej jyuta. Taida pavasareiga, taida brīstūša. Par mani smajās, deļ tō, ka man pateik tovs klusums. Es zynu, ka navaru sevi attaisnōt, bet nīris man gudris, daudz soka prīkšā. Ar jom es sajyutu, dažreiz ari ar oknom. Sirds man vairs nav. Man ir asnis klusuma krōsā. Bet pavasara urdzeņis krōsojās sōrtis. Kai vampīrs laiks īsakūžās koklā i syuc munu reversa laiku. Bet aversa laiks palīk pi manis. Labi. Ezeiši jau teiri. Jim pateik pavasara duša. Spūdri nūmozgoti smadzeņu lūgi, saukti par ūtrū pōri ocu. Bet dīmžāl ōrā vēļ kreit dabasim blaugznis. Mozis, boltis, vīglys pōrsleņis. Dabasi namozgoj motus. Pavasars taitod nu dabasim nanūtak. Iz greidis papeira sirsneņu tagad ir vairōk. Laikam divis. Pasaverūs lobōk, radzu jau četris. Sirsneņis vairojās. Smaržoj pēc breiveibis. Mozlīt pēc dyumim. Ari pēc momenta. Nā, na pēc leimis, pēc mirkļa momenta. Tis tik traulsls, gluži kai tovs bolss. Dzydrs, smolks. Es nikod naaizmēršu žalūzijis myusu lūgūs šajā briedī. I nav baist, bet laikam jau tōpēc, ka muzykā man nav vairs baist. Es gon… nā, tik trausla dzeive rōdīs tikai reizi myužā i laikam tagad. Pa vydu kai vydutōjs spēlej tausteņus vīns nu šōs pasaulis eņģeļim. Tagad jis klusēj, bet mes dzīžam. Man nasōp, man pateik. Vēl kaidu breidi asu mirkļa eiforijā. Ezeiži izgōjuši pikōtīs kōrtejā snīgā, kas iz zīmis beigom ari visvairōk sasnīg. Kotra sekunde ir kai nūkaitāts metāla pilīns, kas tūmār myus naskar, bet apzynōti sasadorbojās ar likteni, kuram es natycu. Dūmojams, ka tu ari natici. Ezeiši repoj, breikoj, aizraujās ar graffiti. Bet es palīku klasiska i konservatīva. I tīši tōpēc es ar taidom šausmos vāroju kotru iz greidis nūkritušū papeira sirsneņu. Es pots sev asu būris. Gluži kai Bela romānā. Voi es nasajukšu prōtā? Varbyut es sajukšu naprōtā? Tik bīži pādejā laikā aizdūmojūs. Par tū, ka varbyut byutu bejs lobōk nadareit nikō, pacīst. I pat ja tai, es nanūžāloju sovu vōjumu. Gondreiž kai pōrprotums. Jau ir vismoz treis šos zemes eņģeļi, kurym grybātu sirdi izkrateit, pyrms likteneigō gōjīņa. Gon šahu naasu spēlējuse. Otkol es par sevi. Pirmō persona man reizī tyva, reizī apnikuse. Kū darēt? Ar nūsorkušom, izsutušom acim man tyvojās kōrtejais vokors. Raud. Laiks palīk vacs, bet tyuleņ dzymst par jaunu. Myužeigōs laika dzemdeibys. Voi nabaida mani, ka tis vēļ ilgi turpynōsīs? Ezeiši pa vīnam rōpjās zīmis varaveiksnā. Tei ir zyla, solta i breižim myrgoj ar taidu dīvainu, mozlīt atbaidūšu gaismu. Nu zemes izaug ar rasnu stumbru i zemē atsagrīžās. Myužeigais puslūks. Ezeišu šyupēlis.

Turpynōjums sekos…