dūmu pylni pogolmi/majs

…kod mes ajam iz myusu krustōjumu, kur taceņis ir tik šaurys, ka pa tom tikai pa vīnam var īt. I nivins napasceis, kur i voi vyspōr tōs otkol krustōsīs…

Histērija. Drausmeiga histērija, par kuru tagad kauns. Laikam man par grākim. Nu tod jau labi. Vismoz asu pelniejuse.
“Vīglōk palika?”
Ite laikam es sev prosu.
“Nazynu. Navar saprast.”
A kas saprass? Ja laiks byutu nu smiļšu, tod cik gon daudz kukuļōtōju byutu tam, kas iz vakts byutu stuņdinīku pastōveigi pōrgrīzt. Es naapskaužu.
Zaļais plankums kotru reizi plešās. Līk atsakōpt boltajam, breižim jau skotūs – nateirajam. Tūmār lobs ceineitōjs pasadūdās ar gūdu. Nā. Vairs nakņud. Tik tīšom navar saprast. Tei ir taida kondīcija, kas naprosa īpaši daudz pyuļu, tikai bīžōkus sirdspukstus. Plaušis, saprūtams, ari vairōk skōbekļa īpumpej. Šudiņ sasatīkam steigā. He! A kas pasceis, ka mes sasatīkam? Varbyut, ka tikai es tai uzskotu. Otkol naivi ceru? Tymss mōkūņs dabasūs kōpj. Jū pavoda moza zvaigzneite. I laterna. Spūži bolta. Pamozam atgōdoj par trotuāru, par līpom, par šyupēli kuplā līpā. Aizsteidz ezeiši, satinušīs pologūs, dzaltonūs. Īsapeikst saziņis leidzekļi, sōk vaidēt telefons, bet nivins naceļ, nivins naatbiļ. Gluži kai bērneibā. Bārns beistās sasarunōt, ja naredz runōtōja. Izjāmums ir sirdsapziņa. Te vairs , dūmoju, nav kū pībilst.
Kod mes ajam, mes ajam iz augšu, iz dabasim. Kod mes apsastōjamīs, mes naajam nikur. Voi zini, kōpēc tis ir pat sliktōk nakai īt iz leju? Tōpēc, ka ramdonūs izšpļaun ōrā nu mutis. Tōpēc, ka tī lejā vēļ ir īspēja saprast. I atsagrīstīs.
Es jyutūs, kai cītumā, kur asu kai īslūdzātō, tai ari cītuma prīkšnīce. Pastōveigi jōgyust kompromiss. Cītumu sorgoj ezeiši. Mēģinoju uzpierkt. Ar kompetom, ar izpletņim, poštaiseitim lidmašinu modeļim. A ezeits kōrteigs:
“Prīkšnīce naļaun.”
Taids ari ir tis paradokss. Es asu tei, kas naļaun, i es asu tei, kas mekļej izejis. Pastōveigi meklējumi, pastōveigis sōpis i pastōveiga laime. Vyss ir ilūzija, pēkšņa i moldinūša.

Bet iz palūdzis mierst pyrmo pavasara muša. Var just, ka bārzi jau suloj. Pa mozam. Šōs dzeislis atsamūstās ari manī, i es vairs najyutūs labi. Mani mūka, uztrauc i baida. Kōpēc tīši man ir tī pavasari, kas sōp? Palīku pamozam vīna. Daudzi ezeiši devušīs laimi meklēt. Redz, filma par Sprīdeiti jūs īdvesmōjuse. Tagad radzu – kotram sova lōpsta pōr placu, cytam pat spaineits leidza, pōr placu sumceņa gonu stilā, aizīt pōr leju, kur pyrmōs māllēpis. Es raužu. Nu laimis. Man jau vairs nav kū rakt, ni meklēt. Jō es Tevi atrodu. Es jyutu Tovus pierkstu nūspīdumus. Es Tevi atrostu storp tyukstūšim. Vīn tikai ar pīskōrīnu. Kōpēc? Pasok, kōpēc?
“Es nazynu.”
“Kas zynōs?”
“Ezeišim napros. Jī glupi.”
“Tū es jau dzierdēju.”
Myužeigō aizbyldynōšonōs. Smogom osorom raud. Gaismys vysys apdzysušys. Tikai pošā īlys golā īspeid laterna. Tī poši tymsys sūļi. Tei taida tymsa, kas nabaida. Tei nūmīrynoj. Soka, ka dreiž jauna dīna byus. Voi kaids otkol pōrgrīž stuņdinīkus? Nivīns najautoj, prūtams, bet ari klusēt nalīk. Ezeiši pēc kōrtis stōjās rindeņā sajemt apbolvōjumus. Par drūšsirdeibu. I atmierkst zeme, mōlūs plaukst peļķis. Brīnu vydā. Pateik. Kai veina dareitōjs. Starp kōju pierkstim radzu – uzzīd pučes. I navaru iz sevis skateitīs nu molis. Man traucej svaigi sirds svīdri. Kas atvāsynoj. Veldzej breidi. Otkol trauslu? I kōpēc nā? Lai byutu. Navar taču zynōt, kod tei likteneigō zvaigzne kryss nu dabasim. Voi paspēsi nūsaslēpt zam gultis? I ari, ja paspēsi, tis nikō naleidzēs. Eksistencialī jautōjumi padora golvu smogu. Lobōk ļaujūs vīglai vēja pyusmeņai, kas lānom, lānom, pa pamozam žyustūšū zemi, aiznas namonomus smilšu graudeņus. Tī sasaķerās motūs. Sasaķerās skrūpstōs. I otkol atgōdynoj par pagōjušū. Kas grauž. Pateikami i smeldzūši. Voi es vēl spēju rakstēt tōļōk? Pierksti naprosa. Pierksti roksta. Sirds losa, bet prōts pōrdūmoj. Tū, kū soka sirds, jō prōts i sirds nasasadorbojās, tik bīži. Te ari es šķeļūs, bet pādejā briedī nūlemju saturēt sevi kūpā. Lai kū tis prosa. Es nadreikstu aizadūmōt par cilpom, kas tik tīšam sarauj saikni storp sirdi i prōtu.
Es sajyutu stulbumu, par kuru nav kauns. Bet Naprōts sviņ uzvaru, jō saprūtu, ka vyss pareizi dareits. Nā, es na par Tevi, ni ari par kaidu cytu raužu. Es par sevi raužu. Par sovu sarežģeiteibu. Asu poša sovā labiryntā, kur nu vysom pusem stōv ezeiši ar luktureišim i dzīd:”Navaru es atcerietīs…”. Otkol ilūzija. Tikai Tu taids naesi. Tu esi teirs i šķeists. Tu naprosi, bet es tai kai tai atbilžu. Jā, man i žāl, ka es tūs divus sūleišus nasataisēju. Es mekleju Tevi, lai Tu man mōceitu divus sūleišus pa labi, divus sūleišus pa kreisi. Es tikai vīnu sataisu. Robusta, bet troka. Sarežģeita, bet vīnmār jaunu sirdi. Naprosu, voi grybi. Bet tikai, voi dreikstu es. Pīdūd!

Šudiņ Tu taids sovaidōks. Es vyspōr ari. Laikam ezeiši pēc myusim ilgojās. Nu tōļuma radz jūs mōjam. Augumā mozi, pasalekt gryuts, rūceņis eisys, bet mōj, dikti i naatlaideigi.Jau kuru dīnu taisūs fotografētīs, bet mōkūņu tik daudz. Dabasu zilums nav man labvēleigs. Dīnys skaiteitis. Direktors jōs skaita. Es naskaitu. Citaiž man cīš sōp. Šei dylstūšō laika pasaule. Myusim nav vairs kūpēja rudiņa. Ir tikai kūpējs sōkums. Sūļi aizīt, kotrs iz sovu pusi. Nazynu. Dažkōrt grybu grīzt sovys i myusu vēnis. Kai sapinā. Kod atvodūs nu mōsis i saprūtu, cik dzeive dōrga. Bet mani attur kaids. Tis pats eņgeļs vydutōjs, tausteņu spēlētōjs. I es raužu jam iz placim. Stundinīki nasyt. E sajyutu taidu syltumu. Kura pi Tevis nav. Tu esi spyrgts i attureigs, kai pavasara vējs. Es korsta pavasara saule.Kōpēc jī nasasatīkās, saule i vējs? Tikai sasadorbojās, nazdami putekšņus pa zemi. Varbyut es vairs naspēju raksteit. Nu ryugtuma. Nu bailem. Kū tagad izlems laiks? Laikam vōrdi nav tī, kas var pasceit vysu.
Tevi kaids jauc ar Lōčplēsi. Bet Tu breinišķeigi spēlej volejbolu. It īpaši skūlā i tod, kod pavasars i vēļ jō vairōk, kod mes ajam iz myusu krustōjumu, kur taceņis ir tik šaurys, ka pa tom tikai pa vīnam var īt. I nivins napasceis, kur i voi vyspōr tōs otkol krustōsīs.Taida smeldze. Vōrdi napasoka nikō. Varbyut, ka tikai kaida dzīsma, kaids korsts pīskōrīns, klauvējīns. Tovis rūkys korstis. Myužeigi tai varātu byut. Bet ari man nivīns najautoj, tikai soka, kai ir. Kamera i es. Tu pa vidu, nūsalīcīs pi steigom. Kaut tai ir, kai izaverās! Mes sēžam tai kai koncertā, tai kai nā. Ōrā saulei otkol kōrtejō pubertāte. Bet es ekstāzī, kamer Tu blokus. Pēkšņi Tova smarža mani pateikami satrīc. Kaut tai ir! I pēc tam sekoj naprōteiga vēlēšonōs pīkaut Amoru. Jam nav ni šaušonis licencis, ni leidzjyuteibys.
A šudiņ leits. Boltī dabasi kairynoj ocu boltumus. Simts i vīns jautōjums tai pasaulei, kas aiz šōs sauleitis. Atbiļdis leist. Ezeiši skrīn otkol dušōtīs. Bet es iz radiatorym žōveju atmiņis. Laiks kai staipeiga konfekte valkās. Nā, na pa zemi, i ari na pa dabasim. Tai pa vydu. Ocu līmenī, lai es varātu lobōk izjust, kai vyss sōp. Laiks ir dzaltons, mozlīt caurspeideigs i pūkains. Apķeru spilvynu i raužu.

Ezeits salāteņus grīž. Vajag beidzūt veseleigōk ēst. Veseleigōk dūmōt. Ui, jau skaņ pēc optimistiska pesimista. Kū var izdariet dūmom! Pasoki, kū!
“Nazynu.”
“I tu vēļ nazyni! Nivīns nazyna.”
“Nastresoj! Dreiži jau salateņi byus gotovi.”
Nav kū pasceit ezeišam pretī. Lai jau kulinarej. Es pasapņošu. Pa lūgu īkōpj aizdūmys. Apsastōjās pi maizis kastis, tod pasagrīžās pa kreisi, par kaidim četrdesmit septeņim grādim i palīn zam golda. Es jau nu nasavieršūs. Voi jis tī kompetis slēpj voi vīnkōrši namanieja cyta, eisōka ceļa tōļōk. Tai kai tai mani tam navajadzātu uztraukt. Bet pasaule taču moza. Var jau byut, ka jyusim dzimšonys dīnā vīnā dīnā. Otkol smaržoj pēc egocentryskōs pryzmys. Autobuss aizbrauc ar mani, kamer es ādu svaigus salāteņus i kamer ezeits laimeigi smaida. Jō, redz, man garšoj. Pag, nu kura laika Tovi ezeiši pi manis dzeivoj? Na visi, prūtams, bet nalels pulceņš. Izrōdās, ka tei taida delegācija nu zīmeļim, nu breiveibis debespusis. Nikū dariet, jōslauka acis. Otkol slapnis. Es naasu šauracainō. Vīnkōrši saule spīž. I aizkorus turēt cītā grāks. Tis ir lels risks, kuru tagad uzjemūs. Bet bez jō navar.
“Voi Tu byusi karaveirs?”
“Kur tu tai padzierdēji?”
“Internetā izlasēju.”
Verūs iz Tevi, pakļōveigom acteņom. I ezeiši taipat. Mes visi gaidam atbildis. Bet laiks klusej. I Tu tai pat. Jō patīseibā es Tev najautoju. Es Tev uzticūs. Lai Tu byutu laimeigs.