dūmu pylni pogolmi/juņs

Ādu Madumu madu i smiereju iz Rēzeknis batona. Tod līku maizis škēli iz rūteņu lopys, kas aizraksteita algebriskajim pīmārim. Klausūs, kai šur tur čaukst sovaidi vaicuojumi par nuokūtni. Mani intervej boltuo kreita dāma, kas šūreiz gon roksta ar sorkonu pyldspolvu. Tai sirsneigi runojūtīs, apkuort nūteikūšū namona. Bet tod radzu – vīns pēc ūtra ryndā karaveiru formys tārpūs klasē īsūļoj ezeiši.
“Esi sveiks!”
Visi kai vīns īsasauc.
“Vasali, vasali…”
Klusi atbyldu. Tai kai mulstu. Kas tagad mani atmūdynuos? Nu ituo eistineibys sapyna? Voi pakrateit golvu? Varbyut poša atsamūsšu? Nā. Nagrybu! Pieški i nūteikti. Es nagrybu. Es mīļoju šū breidi. Šū breidi, kas sakustynoj bultu. Bultu, kas mugurā īšauta maņ. Ai, ai, ai, Amoreit! Nazkai es tūmār tevi respekteju. Itū es soku pusbolsā, ar smeļdzi. Na kotru dīnu jau godās īkrist mīlesteibys pynaklūs. Tod jau juoizmontoj īspieja. Tei gon naprosa, voi es grybu ci nā. Jau asu aizamaļdiejuse sovuos puordūmos i mirkļa ekspresijuos. Kod otkon acs nūsalaiž horyzonta leimenī, radzu jau, kai ezeiši kuori nūtīsoj madu i maizi. Iz kuņģa sulu. Taidi laimeigi izaver. Kai Tu. Eh, tys, kas tagad, jau seņ. Es rokstu nuokūtni iz prīšku. Pag, voi ta tai dreikst? A tū es naprosu. Ja maņ kaut kū naprosa, es ari asu tīseiga napaziņuot.
Pyrmuo skudra izlīn nu zemis i vaicoj:
“A kur ite rītumi?”
“Ej lobuok ūlys sorgoj!”
Nu ezeits streidās ar skudru. Es klusi verūs. Skumstu. Nav ar kū parunuot. Deveni kilometri. Nav jau tuoli, bet nav ari cīši tyvu. Laika gon padaudz, bet spāka? Arvīn mozuok. Tod jau juosasteidz. Ceļūs. Eju. Kreit sorkoni putekli ceļā. Breižim uzsmaida zīdūņs. Nu asfalta dag pādys. Kaids varbyut pasaceis, ka es bāgu. Nu kuo tod byutu juobāg? Mani taipat sastūp vyss. Es tod tikai sveicynoju. Reti kurš apsastuoj iz puors vuordim. Voi nu klusej, voi komentej bez suokuma i bez gola. Nazkai gryuts īlikt sevi rāmūs. I, ja ari saīt, tod ilgi navar izturēt. Juoatzeist, ka es gon varu izturēt. Es ūtraižuok – ilgi navaru izturēt breiveibā. Kai tagad. Breiveiba prosa atbiļdeibu. Atbiļdeiba prosa spāku. Spāks prosa treneņu. Treneņš prosa laiku. Bet voi laiks kaut kū prosa? Tys ir napīlyudzams. Ui, cik banāli! Vysi tū jau zyna. Bet ar faktim ir taida līta, ka jī ir juoatkuortoj ik pa breižam. Cytaiž aizamierst pats par sevi saprūtamais. I tod visi kliust sovaidi. Cyts pumpains, cyts buols. Vēļ kaids odotains. Kai ezeits. I nalaiž nivīna kluot.
Komuli. Koklā. Komuli golvā. Odu dūmys. Koč ari, atzeistu, naprūtu es skaisti adeit. Blusu pynakli. Kai saceitu muna muosa. Bet es taču cenšūs! Acimradzūt nivīnu tys nakrota. Vysmozuok jau Tevi. Lai gon kai es tū varu zynuot? Šeikereiši, vīni vīneigi šeikereiši.
Eu, bet izaruoda, ka es jau naasu tei cītieja! Es jau naasu tei apvainuotuo! Es konstatieju, ka maņ vajag mēli sasīt mazglā. Na viņ. Tys ir mozuokais. Pa eistam maņ navajadzātu ēst piec sešim. I navajadzātu vyspuor dūmuot. It īpaši pyrms gulētīšonys. Ja tik maņ byutu drupeit vaira drūsmis, es dūtūs pi Tevis iz barakom praseit pīdūšonu. A varbyut i tuo navajag. Tikai paklusēt līku reizi. Rāmeitī īlikt. Es paklusiešu. Es pakluseju. Nūsorkstu reizē ar dabasim. Kai bārza sula. Prūtams, na burkā, na pogrobā. Sastaipeiti teikli starp zuoļu stībrenim, šyupoj rosu. Auklej jaunu reitu. Nūsadzer vabaleite, pīsadzer iudiņa. Nūreibst. Taidys laikam tuos pagirys… Ruodīs, ka treis zeme tī, kur navajadzātu. Pīmāram, pi Tevis. I ezeiši tod panikā. Skrīn kur kurais radz. I pats ari suoc stresuot. Parkū vyspuor vajag taidu trīcīni? Voi ta napīteik ar vīnu bultu īšautu? Gryuts tū uzmaneibu sadaleit. Iz vysom pusem. Bet voi gaida moz kaids?
“Es gaidu!”
Īsasauc niprs ezeits. Actenis speid. I maņ ap sirdi jaukuok. Ir dīnys vyds. Taids laiks, kod dorba spiejis drusku apseikst, bet vēļ esi daudzmoz nūmūdā. Pasaveru paļtī žyustūšā, izvalku zoru nu strauteņa, lai natraucej straumei, paceļu kaidu musori, nūignoreju sevi. Tai vajag. Juo es tai jyutu. maņ traucej es. Es traucej man.
“Es gaidu!”
“Gaidi, gaidi…”
Tai kai nūsapyušu, nasaverūt soku. Bet tod es īraugu Tevi. I nav tys vairs dīnys vyds. Tys ir Napruots, kura maņ žāl. Vīns staigoj pa parku, gona ezeišus, lai jī napaskrīn zam mašynys. Skrīt tagad ci naskrīt? Koč kū saceit? Breineiga sajyuta – zyni, ka, ja klusiesi, vāluok byus sev juopuormat inertums, bet, ja runuosi, vāluok vari sevi vainuot pi stulbys izasaceišonys. Varbyut aizbēgt? Nā, tai jau munā vacumā byutu, na tik ka napīmāruoti, bet ari naskaisti, napīkluojeigi.
“Namaneju Tevis…”
Nazkas skaņ. Voi nu es runoju, voi ari ezeiši smīnej. Laikam jau pirmais variants. Kai muols. Bīza gleizda. Kotrs vuords, dūma, kai akmiņs. Pošam sev centrifuga. Dzaltonu kruosu aplīta. Mozgoj, bet naizmozguosi. Gotovuo eļne. Nūrīt vokorūs, uzaust reitūs. Zīmeļūs i Dīnvydūs atsapyuš.
“A Tu maņ nūpierksi kompetu?”
Runoj ezeits. Tu narunoj. Apnyka jau. Tai kai rūkys ceļās saplēst sukni. Nu suokuma sovu, tod Tovu. Varbyut… Nazynu. Jiukstu.
“Uzmini meikli!”
“Nui?”
“Navar saprast, bet saprūti, ka ir. Kas tys ir?”
“Okluo zorna?”
“Nā.”
“Temperatura?”
“Nā.”
“Cukrs kopejā?”
“Nā.”
“Smogi. Navaru atminēt. Pasoki!”
“Vīnkuorši. Mīlesteiba.”
Ezeits pasalac, plaukškinoj, tai kai smejās. Es dūmoju – kas te smīkleigs? A tod radzu – i ezeišam puor vaigu osora. Mes raužam. Par tū, ka apsūlejom sev. Bet nu sevis nanūsasliepsi, pat sekuot navari, partū ka tu jau esi ar sevi.Pasastaigoj ar sevi, runojīs ar sevi, lomojīs ar sevi… Pasoki lobuok, kur sevi naatrast. Koč voi iz minuteņu! Parkā īskrīnu. Jau catūrtū reizi nedeļā. Putyni dzīd. Smaržoj gaiss. Breižim tai kai koklā komuļs, bet vysaiž cytaiž manī mīrs. Pasastaigoj. Tevī Nike krekleņš. Kēde sudobra. Rentgens uzruoda vēļ kū. Tys ir tys pats lobais klusums. Tovs Klusums. Ar lelū burtu. Verūs, mes atsagrīžam pi pyrmssuokumim. Kod Tu klusieji. Tai ari tagad. Tev laikam taidys gradzynveida kompozicejis pateik. Ak, jā! Tys ir Tovs ilgais godu dorbs. A zyni, maņ ari taids ir. Tikai dažu dīnu dorbs. Nazynu, parkū maņ tai kai tūmār grybātūs vaicuot: ”Kuopēc?” Bet tikai tai – simboliski. Cytaiž es Tevi mīļoju.