dūmu pylni pogolmi/juļs

„Vysi soka, vysi soka. Man jau leidz koklam, ka na vairs. Es taču tagad dzeivoju!…”
Apnyka radeja. Nūgrīžu klusōk. Gon jōsoka, ka tī sova daļa taisneibys ir. Aju pēkšņi ōrā, lai aizmierstu ustobu. Īaju klāvā i dzieržu, ka pi lūga naz’ kas dauzās. Nu, jā. Kas ta cyts. Taurineits. Spōrneņus sit, glups. Nazyna, ka tī stikls. Man tai žāl palīk jō, ka es barikadejūs tyvōk pi lūga, lai glōbtu nalaimeigū. Pēc mirkļa jau taurineits ir munā plaukstā. Iznasu ōrā, sauleitī. Bet jis nalidoj. Slims? Varbyut pi pučeitis aiznest? Kamer es tai dūmoju i zaudēju uzmaneibu, taurineits aizlidoj, spyrgts i vasals. Atā!
Oi, divvīntuleiba! Te asu es i es. Ezeišim šudiņ augstlēkšona armejā. Pōrdzeivoju. Tu ari. Esi jau gona kompetents sporta lauceņā. Kōpēc Tu bēdz? Nu manis Tu naaizbēgsi, bet nu manis gon. Jūceigai? Nā! Mes tak’ asam divis. Es i es. Jukstu? Nazynu. Varbyut. Mozlīt. A kas pi tō vaineigs? Narōdeisim, naraksteisim. Taipat nav vērts.
Kai grybātu Tev uzdōvynōt pasauli vysu. Bet es tak’ zynu, ka Tev jei nav vajadzeiga. Man ari nav vajadzeiga, jō īpaši tōpēc, ka navaru Tev jū ari nimoz uzdōvynōt. Man teik taids sirreālisms. Kyustūši stundinīki, krūpli kūku zori, ānis, kompetis iz kūceņa. Pots Dalī kaimiņš. Tagad losa pyrmōs ūgys. Garam paskrīn ezeits. Paskrīn? O, jā. Sporta nūdarbeibys nōkušis par lobu! Man pošai jōsōk skrīt. Nalels kroseņš. A varbyut es najauši i reizī jauši aizskrīšu pi Tevis. Sorkona, nūsveiduse, izslōpuse… I Tevis nav sātā. Nu nā! Tai tis naīt krostā! Jau tagad skrīnu! Pi posta kastis stōvu i vakteju, leidz Tu nōc.
“Mūstīs! Mūstīs!”
“Ai…”
“Mūstīs!”
Atveru acis. Ezeits ar nalelu izmysumu sejā šyupoj mani.
“Kas ir!?!”
“Pi durovom zvona.”
“Kas jau reita agrumā…”
Tikkū mūdusīs, es naatcerūs sapni. Es tikai steidzūs. Atdareit durovys. Bet ir jau par vālu. Cīmeņš ir prūm.
“Nikas. Napōrdzeivoj!”
„Cik labi, ka eži taidi leidzjyuteigi.” Es pi sevis nūdūmoju. Nūsašķauda muša pi auss. Mozlīt sasatryukstūs, bet, konstatējusi sova izbīļa īmaslu, nūsašpļaunūs. Ui! Lab’, ka ezeits laikā dasalīcēs. Verūs – sasašyupojās, bet nakreit. Redz’, armejā izvuycējōs, kai leidzsvoru nūturēt.
“I kū nyuļa?”
“Aj vēļ paguļ!”
“Nu vairs nagrybu.”
Kōrtejū reizi mani mūdynoj. Es vairs navaru poša pīsaceļt reitūs. Voi es atrofejūs? Lītis lobā kaut kas jōsōk dareit. Skrīt, doncōt, spēlēt. Šiverēt naz’kur, naz’kū. Verūs es apliek. Ūds nūsapyušās pi auss. Ezeišu studej militarū zynōtni. Sāta pīsvaideita munīcijom, īrūčim. Mes iz karu taisamēs? Nja, leidz kam nūvede šautreņu komplekts.
Leist. Bet es naaugu. Ezeiši gon prīceigi dušojās. Smaržoj iudins. Dabasi aizaug ar mōkūņim. Putni tūs nu jauna izpļaun. Lai saule speidātu. Bet man jau spranda sōp, verūtīs augšup. Varbyut es tikai cereju, tikai cereju…
Atkōrtoj man pryncypus, pēc kurim dzeivoju! Atkōrtoj, lai es zynōtu, ka Tu zini! Prōtam pyurs jau pīlūceits, jōsteidz saprecynōt. Apnics dzeivōt vīnai sovu dzeivi, nu, pavisam!
Izkaisu zīdus, izkaisu dabasus. Pa mozom piceņom, lai kreit iz zemi i lai peļej. Kod es tikai īdūmoju pasaulis golu, man žāl palīk visa, kū es nabyutu paspējuse izdariet. Ļauj man, lyudzu, vismoz leidz krustōjumam Tevi pavadiet! Tōļōk jau jebkurš nu myusim aizīs vīns.
Asu tagad izgōjuse iz laiceni ōrā, klusumā, svaigumā. Pi durovom atstōju zeimeiti:”Nagaidit mani, jō es varu atīt ļūti vālu.” Kōpēc tai? Deļ tō, ka spontani. I mani pavoda leits, smogim sūļim kōpdams pa ceļa kōpņom. „Draugs atsarodīs…”, nūdūmoju. Draugi naīt aiz mugurys. Jī īt blokus. Raudōšona naleidz. Alkohols taipat. Ja padzīd, tod gon – kai mads ap sirdi. Bet reita pusī otkol klusai jōšņukst. Vīnu. Tikai vīnu reizi dzeivoju. Kōpēc paīt garam vyss? Es patīši nazynu nikō par sovu dzeivi.
Jā, i kai tod es varu izliktīs,ka zynu ari par Tovu dzeivi? Nav šeit taisneibys nikur. Labirints labirintā. Tikai apjaut, cik dōrga tev jei ir – dzeive.
Reitā mūstūs, pa sagys molu aizrōpoj zirnekleits. A man tak baist! Bet es nanūsaraustūs. Es sevi pōrvaru. Kaut kai tai aizpyušu vīglū radeibeņu paklōja plašumūs. Pa postu atīt cereiba. Pasyutu tagad nōkušai reizei drūsmi. Redz, cik vīnkorši! Ja tic. Bet ir sarežģeiti, ja nanūtic da golam. I tis bīži nūteik. Cilvāks ir napastōveigs, Taipat kai laiks. Aizīt…
Paskot, paskot! Klusais telefons syt tōlu vilni! Kai stagoj! Kai staigoj! Informaceja lelym sūļim! Pameiginoj tik nūķert! Pamēģinoj tik apstōdynōt! A voi vajag? Ja pi tam ir naīspējami. Ja pi tam tikai vīnu reizi dzeivoj. Kōpēc tērēt laiku mozsvareigajā? Bet mozsvareigais nanūzeimej, ka tis nav svareigs.
Losu Laimu i šokejūs. Cik ļūti gon cilvāks dūmoj, ka citim jis interesej! Eh, bet voi ta es tagad narokstu par sevi, dūmōdama, ka citus tis interesej? Tai kai tai vairs tūs zalta literaturys etalonus nasasnīgt. Pōrōk leli egoisti.
Tu nasmaidi vairs, Tu smejīs. Bet es jau zynu, ka na par mani. Par likteni, par Naprōtu, kas myusus tūmār nasavad kūpā. Atklōti sokūt, es vēl daudz kū nazynu, i Tu taipat. Es vēl klusai ceru. Klusai i tōļi. Ar klusu čukstu Tev ausī:”Naaj…”
Gaiss smaržoj spēceigai. Visa tik daudz, bet na par daudz. Tu palīc tōļi, bet sovā ziņā tyvu man. Tajā vītā, kuru anatomiski sauc par sirdi, bet uzskota par kaut kū nasataustāmu. Es taustūs pēc Tevis, nagrybu ticēt apkōrtejam. Es sataustu Tovis rūkis vysupyrms. Tōs ir lelis, stiprys. Kai Lōčplēšam. I korsts. Es, Speidūla, krōpu Kūknesi. I mes skotamīs šķārsom myusu sporta zālei, i mes smaidam kotrs iz sovu pusi. Pa vydu myusim nav nikō. Tis pavedīns ir pīsīts, i dūma ir nūslēgusīs. Bet mes palīkam nanūslāgtu ceļu. Nasaklonīs pasaulei! Mes palīkam jaunōki, pasaule vacōka.
“Īsim, parunōt vajag!”
“Par kū?”
“Tod jau redzēs.”
Treisrindis dialogs. Izšķirūšais. Kurveišu svātki ir sōkušīs. Ezeiši – puse karā, puse iz Marsa. Bet es sev vaicoju:
“Kōpēc?”
Bet es laužu vysu, kas pasagodās pa rūkai:
“Kōpēc?”
Bet es raužu:
“Kōpēc?”
I Tu soki:
“Napateik man sōpynōt.”
A kuram pateik? Pasoki! Kuram pateik? Laikam Naprōtam. Bet Prōts ir pōrōk inerts. Stōv molā i nūsaverās. I nōk paleigā tikai tod, kod gondreiž jau par vālu. Par laimi itū reizi vēl par vālu. Es zynu. Ka vēl nav vyss beidzīs. Pīnenis nūzīd, aizlidoj iz pūkom myusu sapņi i pīskōrīni, bet vēl tik daudz kam jōuzzīd. Aij-jai-jai!
Vīteroj, vīteroj! Ceiruleits bārza golā. Kai jam tī navā solts? I naktīs, kod putnenim vysim kūpeigs dzīdōšonys mēģinōjums, vysvaira gribīs raudōt. Naseņ apneik man dzeivōt vīnai sovu dzeivi. Žāl. Nivīns naprosa, nivīns nasoka. Bet nivīns naklusej. Tikai Tu. Ari labi. Pādejīs ezeits šķērsoj lelceļu nu jau pi zaļōs gaismys. Palaidneigī ezeiši pōrskrīn tikai pi sorkonōs. A itū ezeiti pavadeņā vad Prōts. Bet – svareigi – na pret poša grybu. Vaicōsi – kai ta es tū tik labi zynu? Zynu, jō vairōk kai divus godus dzeivoju ar jim kūpā i Prōts man kaimiņš. Augšstōvā. Naprōts – apakšstōvā. Nav šaubu, ka gryutōk i kōpt iz augšu, tōpēc taidis kaisleibys tik bīži. Dūmojams, ka eži man vēl ilgi nasarōdēsīs.