dūmu pylni pogolmi/februars
Vēļ uzakavēt sapynā. Vēļ drusku šaubeitīs par tū, voi eistineiba voi nā. Vēļ nūticēt, ka varbyut… Nā. Navajadzātu. Es tak poša zynu, ka vīnā i tymā pošā peļķī navar īkōpt ūtrreiz i ar tū pošu sajiusmu. Slapņa kōja ir i palīk slapņa kōja. Slapņa sirds ir i palīk slapņa sirds. Nūsaraudōjuse. Bez spāka, bez mīga, bez vaicōjuma: ’’A kur tagad vīgli…”Vīgli nav iz itō pasauļa. Tū zyna kotrs. Kotrs, kas nav pōrsalīcinōjs par preteimū. Voi tys byusi tu, voi tei byušu es, voi tī byusim mes? Man ir tikai vīna atbilde: ”Nav svareigi, voi mes byusim, svareigi ir, voi mes asam.” A tys jau jōzyna kotram pošam. Tikai deļ tuo mes asam izjāmums? Deļ kuo man nivīns navaicōja? Es nagrybu nōkūtni nu tagadnis, kurys nav. Myusim nav tagadnis, tod deļ kuo lai byutu nōkūtne?
Pesimistiskī ezeiši apsāduši munu sātu. Nav vītys idejai par breivu nōkūtni. Man postā nav ni tova elpa, ni tovs klusums. Pakreitu iz slydona ceļa. Lāstekys sadag ar līsmu iz leju. Gluži, kai muna mīlesteiba pret tevi. Vīns nu ezeišim pasnīdz man vōrdneicu
slikts-lobs.
Atšķiru lopu, izlosu vōrdu, pretejā stabeņā vōrds – dzeivisprīks. Oi, svešs tys vōrds šudiņ. Varbyut gaideit reitu? Reit byus jau pazeistams. Es vysmoz tai ceru.
I pīnōk reits, sorkons, kai mogonys zīds. Es nōku pi sova prōta gostūs bez īprīškeja breidynōjuma, bez kukuļa, bez zvona pi durovom. I prōts laipnai mani uzjem, bez pōrmatumim, bez līka uztraukuma. Mes runojam ilgi i intensivi, pamateigi apcylōdami sasasōpējušōs temys. Man vajag atzeit, ka es par moz asu veļtejusīs sovam prōtam. Es saskumstu, bet prōts mani mīrynoj, jis soka: ”Nav svareigi, voi es byušu, bet svareigi, voi es asu.” Pyrmajā breidī es sasatryukstūu, navar byut, ka es sapņoju, navar byut, ka dzeive atsakōrtoj. Prōts pasmaida i pīdōvoj vēļ vīnu tasi. Es laipni atsoku, man jōsasteidz. Ōtri, ōtri, kamer nav par vālu.
Pa ceļam sateiku sovu naprōtu. Jis ir nūsaskriejs i tik tikkū elpoj. Man nav jō žāl. Pōrōk bīži man jō dēļ bejušys problemys. Lai jau skrīn.
‘Nu, kur ta tu tai steidzīs! Es tevi jau gaidieju. Pastrōdōsim vēļ kaidu muļķeibu?”
Es naatbiļžu. Nav peļnejs. Vysus munus principus izsvaidējs. Sovaidai, bet es nanūžāloju. Laikam tikai par daudz grybu uzzynōt. Bet kurš gon nagrybātu. Laikam taids, kurš gryb mīreigai dzeivōt. Mozōk zini, mozōk uztraukuma i pōri vysam vīglōk dēļ to, ka mozōka atbildeiba. Taida ir dzeivis patīseiba.
Bet naprōtu tys nainteresej. Jam tikai adrenalins prōtā. Nu, tei jau ari loba līta, bet na kurveišu lauceņā. Es vīnkōrši zynu, ka esi man porōdā vīnu, tōpēc ari steidzūs.
Pi durovom mani sagaida šveicars – tovs lobōkais ezs. Tev pateik izceļt, koč ari gondreiž nikō nasoki. Tu izaceļ tik originalā veidā, ka navar tevi namaneit, navar tevi naīraudzeit bez korstuma vādarā i bez kņudēšonys mugurā. I tod pasarōda nazkur tys nūlōdātais tauriņš. Ar vasalu pīdōvōjumu briļļu, i kas ir paradoksali, ka vysom briļļom rozā stykli. I, pat ja tu nikō nanūpierc, tev vīnys par breivu īdūd, iz tuolōku sadarbeibu.
I tai es skrīnu. Pa dzaltonu pīneņu ceļu zīmys reitā. Sauleite spūdri apgaismoj kotru akmini zam kōjom. I vītom, iztraucāti nu zīmys mīga, ezeiši šķērsoj ceļu pi sorkonōs gaismys. Pōrs es sabrodoju, jī, sovukōrt, sabrodoj munys pādys ar odotom. Raibai, raibai pylns ežu. Tagad tikai napakrist. Es daskrīnu pi tovom durovom, klauveju i ilgi gaidu. Man solts palīk. Beidzūt tu atdori durovys, aicynoj mani īškā. Bet tikleidz es asu ustobā, es lyudzu tevi īt ōrā ar mani pastaigōt. Tu naatsoki. Tai pat kai es, tu bosom kōjom ej, pa dzaltonu pīneņu ceļu, brodōdams snīga kuponys. I prūtams, ka myusu ceļa bīdrs ir klusums. I pōrs ežu, kas uzticeigi sekoj sovam saiminīkam. Vīns ar kompasu, cyts ar karti. Tu jūs ignorej, i jī atpalīk. Mes pōrōk ōtri ajam. Tod lānōk, jō pret kolnu. Tod ari ezeiši naiztur slūdzi i kreit atpakaļ. Lai jau. Byus mzōk skateitōju.
“Es grybu kurveiti.”
“Kaidu kurveiti?’
“Kaidu dūsi, taids byus gona lobs.”
“Nā, kas par kurveiti?”
“Vīnkōršs kurveits. Tu porōdā esi, aizmiersi?”
Prūtams klusums. Bet es dzieržu dūmys. Sovys, tovys, myusu. Varbyut, ka vēļ nav par vālu. Bet es jau vairōk kai četrys reizis nūsaraustejūs. Vīnu i tū pošu dzīsmi klausūs jau symtū reizi. Tu dzīd. Man pateik. Mani krota. Nu sōkuma dūmoju, ka tys ir taipat, tagad verūs, ka asu vīglōka kai pīneņu pūka, mani krota ezeits, pīsakiers pi pūteitis. Jis nazkū gryb saceit. Nūsalīcu pi ezeiša.
“Grybu kompetu!”
“Man nav, papros jam.”
Es nūrōdu iz Tevi. Laikam jau navajadzēja. Es mīrinoju ezeiti.
“Jam ari nav. Iztiksi. Pacīt.”
Ezeits mirkli saskumst, tod otkol pasmaida.
“Es tevi pazeistu. Tu beji pi myusim sātā.”
“Tai var gadeitīs.”
“Tai beja. Atnōc vēļ kaidu reizi!”
Naīšu malōt ezeišam. Es nazynu, iz kurīni myus aizvess šudiņ laiks. Beistūs, bet na nu klusuma. Pi tō es jau pīrodu. Man pateik, kod tu klusej tai. Tai, ka var sadzērdēt dūmys. Tod var nūsaraustiet i drusceņ pasmaidēt. Tikai drusceņ. Tu nikod par daudz nadori, nikod ari par moz. Bet es par daudz. Man kauns. Deļ tuo ari atgōju pēc kurveiša. Ar skumeigu, slapņu sirdi es pi tevis aju, lai ījimtu cereibu. Kurveiši ir tikai taids simbolisks apmōns pasaulei, cilvākim, kurim pateik parunōt, pateik uzzynōt, bet nikod zynōt. Dēļ to, ka zynōšona prosa atbiļdeibu, bet tū jau myusu dīnōs ratai sateik. Atbiļdeibu par zynōšonu. Sirdsapziņai agonija. Bet tys vairōk voi mozōk ir pretrunōs teits. Ari man pošai. Tik daudz sveša. Labi, ka man esi tu. It kai jau naesi, bet sovā veidā otkol esi. Vīnu breidi, es pat aizmierstu par kurveiti, kas beja muna apcīmōjuma īmasls. Pēkšņi vyss tik saulains rōdīs. Nā, te naatspeid pīneņu zīdi. Te speid kaut kas cyts. Otkol klusums. Bet kod jū pōrškeļ tovi vōrdi, kai atbolsoj kryutīs, kai īsaķer sirdī un jei vairs namierst. Varbyut pat iz breidi dzeivoj par daudz, par daudz izpumpej laimis. Varbyut es vairs ari navaicōšu. Man byutu jōsakaunej nu tō, ka nanūvierteju tū, kas īdūts. Bet varbyut navar tai vīnkōrši pasastaigōt. Vajag īmaslu. Zynu – mes asam īmasls. Ari tam, ka zīmā sazīd pīnenis. Kai grybātu tagad tevi īgryust pīneņu zīdūs, ar sajiusmu vērtīs, kai tev motūs dzaltoni saulis zakeiši šyupēlis pōragrom Leldīnem kar. Ezeiši smaideis. Kotrs sovā mygā, tikkū mūzdamīs nu mīga. Reits ir gudreiba. Vokors ir vaca dīna. Bet tagad ir ni reits, ni vokors, ni ari dīna. Tei nav ari nakts. Es nazynu. Sauli es naradzu, bet jei speid. Laikam jau man tōs tauriņa brillis, ja reiz es namonu, ka saule spīž. Otkol nazkas pīsaker pi pūteitis. Tys ir ezeits.
“Spēlēsim paslēpis?”
Tagad ari es kluseju. Drusku sōku saprast, kai tys ir, kod nav kū saceit. Bet nagrybu saskumdynōt ezeiti.
“Labi, es slēpšūs, tu skaiti leidz desmit, tod ej meklēt!”
A ezeits sōk raudōt.
“Es namuoku skaitiet!”
I tai es sežūs, jemu ezeiti kliepī i mōcu jam skaitiet leidz desmit. Tu smejīs par mani. Es naapsavainoju, pasmaidu i turpynoju apskaidrōt ezeišam matematiku.
“Es ari namuoku skaitiet.”
Tu soki i sedīs blokus. Es nazynu, kai reikōtīs. Labi, ka ezeits taids apsvīdeigs.
“Es dreiži apgiušu pamatus i tev īvuiceišu!”
Es jyutūs kai bārnudōrzā. Ōtrōk jis īsavuiceitu tūs desmit cyparu i lyktu mīru. I jau pēc trejom minutem ezeits izraušās nu klēpja, aiztipinej pi sovim draugim. Pa gobolu dzierd – vins, divi, treis, pīci, oi, četri, pīci, seši, septeņi, ostoņi, deveņi, desmit!
Mes par daudz sasatykom. Vismoz as tai dūmoju. Es asu sovu ustobu izkrōsōjuse zaļu, lai sasajustu, kai palātā. Diagnoze – sovaideiba. Pi lūga klauvej naprōts, bet pi durovu zvona prōts. Es gon asu tyvōk lūgam, bet nūlemu īt pi durovu. Es izdoru pareizu izvēli. Dūtajā briedī vysmoz. Kai durovys vaļā, tai prōts man padusī īstumj termometru. Jam ir zali gumejnīki, aptīceņa i kartona leita sorgs. Pa ceļam jis satyka prīka pōrdevieju, bet man soka tai:
“Es zynōju, ka prīku navar nūpierkt. Deļ tuo es tev atnešu kū cytu.”
Prōts pasmaida i pasnīdz man saineiti. Es, prūtams, momentā attaisu saineiti.
“A tī nikō nav!”
“Pasaver lobōk.”
Es saspīžu sovys tivredzeigōs acs i raugu saskateit tū, kas jōīrauga.
“Laikam izkryta.”
“Navar byut. Pasaver lobōk.”
Pasaverūs lobōk. Pasaverūs vēļ lobōk. Es īraugu papeira lidmašynu. Nikū nasoku.
“Redz’, ka ir!”
Prōts viļteigi uzsmaida.
“Tagad ej ōrā, palaid viejā!”
“Bet es poša grybu lidōt!”
“Aizlidōsi ari poša, redziesi! Nasakavej! “
Es ari nasakaveju. Bosom kōjom aju snīgā. Skrīnu. Man vieja nav. Vysmoz pi mani nav. Varbyut pi tevi ir?
