dūmu pylni pogolmi/apreļs

Es nagrybu iz cītūksni, ni ari iz jiuru. Zvona napruots, puorsagierbs par jiurnīku. Es laikam nadreikstu tai dareit. Laikam ari manī ir kaut kas nu Īvys. Te izzynoj par vīnu, te par ūtru fenomenalu atgadiejumu i suoc dūmuot, voi ar tevi vyss ir kuorteibā.
“Jā, ir!”
Kaids atbiļd.
“Vīnkuorši, cylvāki ir dažaidi.”
Aha, tys ir pruots! Drusku pasmaidu. Uorā snīg pavasars. Nu slydons nav. Ezeiši iz ceļa aktīvi buorsta suoli. Zīmeli pieški sateik Dīnvydus, bet naktī kompasi nastruodoj. Na tuopiec, ka tymss, tuopiec, ka naktī vyslobuok ir sasatikt najauši. Kai myusim ar tevi.
“Guoju pa mežu.”
“Rubynu šaudeit(i)?”
O, myusim „konverseišyns”! Ezeiši prīkā plaudej. Vīns pat pasalac. Redz’, tu jim uzduovynuoji konfekšu automatu, lai nasamaisa, kod navajag.
“I vāluok izlēksim uorā pa lūgu!”
“Lai vysi šokā!”
Es smejūs. Nā, dreižuok īsaspurdzu. Tovs atspulgs vibrej pa skanis viļnim. Man skudrenis pa muguru puorskrīn. Juos ar ezeišim draudzejās, tuopēc ari mežūs nav čyusku. Arvīn vairuok, arvīn dziļuok laiks bremzejās. Es jiutu, kai smaržoj paradīze. Šudiņ iedneicā nabyušu. Mani pavoda lobuokuo draudzine. Mes ādam austenis. Saule spīž. Piec atvodom es palīku pīturā. Piec viļcīņa atbrauc autobuss. Es laimeiga. Mani natraucej obi muni pruoti. Parostais i Napruots. Bet sorkonmotainais ir par vīnu īdaļu trameiguoks. Es tik tikkū voldu osorys. Maņ goreigais ir iz nullis, tod pamozom tys progresej iz plusu. Juo es zynu, ka vyss ir labi. Ordinātu ass tagad ir muna dimenseja. I kūpeju punktu mums ir daudz. Trūkšņoj tikai iudiņs radiatorūs. Tepikeiši nūkluoti ezeišu odotom. Breižim uzplaiksnej kaida puordūma, deļ tuo, ka smadzeņu ustobai lūgi vaļā. A sirds durovom kaids līk jaunys eņgis. Zīd gondreiž kotrs trešais kaktuss. Ja iz breidi īvalk elpu, var dzierdēt kai luoči kruoc, kai nanūsokomā vītā grīstūs iz ūtrim suonim apsagrīž kuopureņš, kai nu zemis klusai spraucās pavasars, lai satyktu astronomiskū pavasari.
“Nu, kai tai var byut!”
“Nazynu.”
Tagad pastulbuos ir munys atbildis. Mozlīt sorkstu. Kaida naapturama, kņudūša sajiuta. Nu kuojis iz golvu, tod pa aci uorā. I es īraugu tevi. Pyrmū reizi. Tai pa eistam. Tu esi sylts. Es laikam zynu, kai atīt pavasars. Naz’ kas kņud ari placūs. Laikam spuorni aug. Nauzkreitūši pagrīžu golvu. Nā, nav vys spuorni. Iz greidys piļ anis. Maņ mugurā gondreiž pa vydu luopsteņom īšauta bulta.
“Tev mugurā bulta.”
“Pamanieju.”
“Pasmiereisi ar brilijantzaļū, i byus labi.”
“Maņ jau nasuop.”
Gluži ūtraižuok. Pat sylda. Pateikami kņud. I saule spīž ar taidu teikamu gaismu. Asu spīsta pīsiest tyvuok.
“Tev ir zalis acs.”
“Tev ir palākys. Zylys.”
“Palākys.”
Maņ puori kuop. Naz’kas slapnis ocu kakteņūs. Es nasabeistu, deļtuo, ka maņ pīrosta līta. Es saprūtu, ka vajadzeiga cyta stratēgeja, bet tai vairs nav laika. Es pīraužu pylnu skūlys pogolmu. Kai suop, kai pateikamai suop. Tai laime suop. I Stings dzīd. Ezeišim gon prīki, puoragra jiurmola. Vosora vēļ tikai krovoj ceļasūmys, bet šeit jau sylts i suoļš jiurys – osoru iudiņs. A tagad Eltons dzīd. Ezeiši grīžās vīglā dejā. Es grīžūs virpulī. Iz zemis munu pādu nav, bet dabasūs vēļ nalidoju. Breivais kritīņs pieški cīšais kritīņs. Arvīn. Arvīn vairuok, arvīn dziļuok. Nu sorkonim rudiņa uobelim duorzā, nu vāla vokora, kod sirds suop, kod zam mēlis validols kiust, leidz pat tagadnei. Kiust ari snīgs. Tikkū pādejais.
Laikam mierstu. Nuove laikam ir soldona. Nuove laikam pyuš boltu vieju. Gondreiž dolūs divuos vīnaidi navīnaiduos daļuos. Nā, varbyut ari namierstu. Tai laikam sauc eiforeju. Arvīn. Arvīn pateikami kņud mugurā īšautuo bulta. Labi, ka sātā atsliedžu antenu, juo radzu – tyvojās nagaiss. Pruots šudiņ triumfej. Napruots pazaudej brillis. Bet tu verīs tīši i nasakliudi.

Kai zīpu burbuļi lānai pleist laiks. Ni ta uotrai, ni ta lānai, bet tai, kai vajag, kai vajadzātu. Laikam dabasi vaļā. Tik pateišom nav šajā breidī nikuo sveša, līka. Vyss bolts, gaišs, teirs. Smaida. Gaida. Kai zynuodams laimeigū skaitli.
“Oi, oi, oi!”
Pieški mirkli puortrauc ezeiša nūsaryupiejs bolss.
“Kas?”
“Byus gryuts. Bet Tu turīs.”
Bet te vairs ezeits narunoj. Te runoj eņgeli, kas pa zemis viersu staigoj. Es mīļoju.
Kiust. Mierkst pasaule. Storp mums laikam laiks. Stīp garu pavedīni. Sluopst! Es ceļūs iz catūrtū stuovu, tī ari es mierkstu škidrumā, kas nu ocu. Kotram putynam reiz pīnuok laiks, kod jis konstatej spuornu eistū nūzeimi. Liduotprasme ir tikai aizbyldynuojums tam, ka bāg. I gruomotuos taipat nav taisneibys. Vyss ir tikai ilūzija – pēkšņa i moldynūša. Ja rūku pastīp, tajā izreizis nakreit nauda. Pa jumtu nastaigoj vīn mienessierdzeigī. Tai kai tai jim pasaveic i jī nanūkreit. Laikam pavasars lānai īkšys rauj. Konvulsijuos cylojās plaušys, tver gaisu. Bet vēļ agrs. Taurini nūreju. Jā, pi Tevis es pīsapyldu, sātā izapyldu. Ocu kakteni jau nu slapņuma krunkojās, daguns sorkons, i elpu rauj šņuksti. Maņ sātā ir tikai bolts luoceits, sorkonā capureitē. Bejs ari velismašynā, ar tū lepojās, bolts. Kai byut? Kai karuselī pruotā nasajukt? Voi varbyut napruotā? Bet zynu gon vīnu – klusuma strategija. Es tagad aizkorus nataisu cīt, komer uorā nav pavysam tymss. Lai gadejumā maneitu puoragru pavasari. Pavasari, kas suop.Šūreiz pa eistam. Ja es byutu glīmezs, tys byutu kai nest divys sātys iz mugurys.
“Ak, cik tu loba!”
Ak, cik labi, ja ir, kas tai pasoka! Vairs nav kauns. Asu patīsa. Pa tīsa.
Vēl mirklis, i es dūmoju, ka vemšu. Bet nā. Nazkas attaisa durovys. Vysu laiku beju taustiejusēs pa sīnu pi īslāgtys gaismys i tagad sataustu durovys. Vaļā. Tik vīgli seņ nav bejs. Laikam kaidys četrys dīnys. Kai zveinis nu ocu maņ kreit. Tagad tikai par agru nasasapņuot. Ai, par agru nav. Vyss kai reiz. Eju kai cyrka vyngruotuojs pa viervi. I teikla nav. Tī – lejā, tī nikuo nav? Es nazynu. Es iz tīni nasaveru. Tik svareigi tagad puorvarēt. Varbyut… Jā, varbyut ari sevi. Beistūs? Atkluoti runojūt (losūt), nazynu.

Kai zīpu burbuļi lānai pleist laiks. Sprakškādami atpleist ladi peļkēs. Eju, ja nasamoldu, tod iz austrumim. Viejs mani satīk. Dabasi zyli. Atmierkuse zeme. Sirdī naspīž. Tī nazkas brīst. Oi, kryuts plieš! Kū īsuokt? Pi Tevis! Jā! Pi Tevis! Piec īspiejis uotruok! Es nūsvīžu sūmu, atsasperu pret vieju, īvalku plaušuos gaisu, dziļi, dziļi. I skrīnu. Sprakst lads zem kuoju. Skript! Skript! Kai ar osu zūbynu saule uzškierš vacū snīgu. Momentā sasaraun kristaliskuos snīga mežgīnis, lānai piļ caurspeideigs zemis asnis – iudiņs. Tod beja apsamuocs. Tagad dabasi vaļā. Tod beja steiga, tagad ir dzanūšs mīrs. Tod beja sapyni, tagad ir eistineiba. Tod beja naziņa, tagad ir puorlīceiba. Tod beja baist, tagad ir drūši. Ežim ir īrūči. Odotys osys. Bet jī tū nazyna, jī sovu muguru naredz. Es ar sovu muguru naradzu, bet tī bultu – gon. Cik labi! Tu jau esi.
“Tod nu gon skrēji!”
“Gribēju kai uotruok. Elpys nav.”
Aumaļom tveru gaisu, īelpoju Tovu smaidu. Kutynoj lyupu kakteņus. Gribūt nagribūt maņ ari juosmaida. Cik labi! Es jau asu. Dzirksteļoju. Es radzu – tu arī. Tai pīsardzeigai. Laikam otkon trausls breids. Es jau nasažāloju. Maņ pateik. Kuo trausluoks, tuo vairuok jiut, ka dzeivoj. Es izagierbu. Nu sova narcisma, bailem. Jā, nu sevis. Tu ari. Dzaltonom lopom kreit liktineigais rudiņs. Bet mes pavasarī. Žāļ, ka pilotim zeme bīži juopamat. Bet tu jau nabyusi kosmonauts! Es asu tovs aerodroms – plašs, leidzons, zaļš, vāss i tajā pošā laikā brīsmeigi korsts. Es dzieržu, kai tu elpoj. Pyldās laiks, i pyldūs es. Lai piečuok spruogtu. Aiz apvuoršņa pazyud dīna, bet laternuos īsadag spuldzis. Pamozom. Es saprūtu, ka manī vēļ tik daudz kas izmatams uorā, lai paliktu skaidrs kūduls. Lai nabyutu kauns. Lai byutu vīnolga, kū pasaule pasaceis. Es nu cytys dimensijis.
Pa caurspeideigu urdzeņu aizīt klusums. Jis atsavoda, jam vairs nav te vītys, ni ari lūmys vairs. Jis gon atīs vēļ. Kod mums byus vysvairuok vajadzeigs. Palīk tikai aizpiļdeita sekunde, kuru namona. Bet varbyut tu vīnkuorši esi pīkluojeigs. Ar marleiti uzslauki munys osorys, a es – naivi ceru.

Pagaist kuortejais nakts sīts. Ezeišim brūkastis, maņ – reita rituals. Es iz tuksnesi vīna. Pa ceļam vēļ uzzīd pulkstineiši. Syt laiku. Nūskaņ tikai spylgts atbolss. I tai desmitim reižu. Nu zīmys palīk tikai kailums. Puļcejās iz autobusim. Bors skūlānu, bors ežu. Maisās pa kuojom. Tikai es izeju uorā pa lūgu. Citi pa durovom. Es sovaida. I mani pastuoveigi kaids testej. Eh! Lai jau. Lai jau par sevi uzatrauc! Golu golā asam mes taču iz vīnys pasaulis.
“Īsim šyupēļos?”
Te ezeits.
“Seņ naradzāts! Kai pa dzeivi?”
“A nasasyudzu. Tikai skumeigai šod tod palīk.”
“Goduos.”
“Mhm.”
Klusejam obi. Skotamīs, kai eskavators aprūk myusu sapynusi rūk jaunus jaunuos bedrēs. Pamozom pīrūnam pi aizvainuojumim.
“Eh!”
Sasabeistu. Kū ta ezeits pēkšņi tai īsasauc?
“Maņ pīteik!”
Oi, beistūs, ka tik ezeits nasataisa iz suicidu. Taidā atbiļdeigā briedī pat nazynu, kū saceit, kai gluobt ezeiti nu brīsmeiguo lāmuma.
“Es pamatu sovu lepneibu!”
Atvīgluoti uzelpoj zeme i plaušys. Kas tū byutu dūmuojs, ka ezeiši tik gudri i pat filozofiski sprīž.
“Tu ari?”
Cereigom acteņom ezeits pīsavierš maņ. Muns klusiešonys laiks ilgst apmāram sekundi.
“Jā! Es ari. Es ari…. es ari…”
Svaidu golvu, kai pa murgim. Pasamūstu. Vyss kai vakar. Viss kai aizvakar. Greida pylna dzaltonys kruosys. Saule laikam apsačuruoja. Ezeiši jau uzslauka pyrmūs putekšņus. Pa postu atīt prīks. Ideali suokt pavasari. Ideali puorsavērst pumpurā, kas iz tovom rūkom uzplaukst. Vīnmār.

Turpynuojums sekuos…