77% uzskata, ka latgaliešu valodai ir jāieņem noteikta vieta Latvijas izglītības sistēmā

15.–17. oktobrī Rēzeknē notiks 2. starptautiskā latgalistikas konference „Centrs un perifērija: perspektīvu maiņa”, kas veltīta Marijas Andžānes simtgadei. Konferencē piedalīsies reģionālo un minoritāšu valodas, literatūras, kultūras un izglītības politikas, vēstures, metodoloģijas pētnieki no astoņām Eiropas valstīm.

Konferences ietvaros notiks divu grāmatu prezentācijas: 1.starptautiskās latgalistikas konferences rakstu krājuma un zinātniskās monogrāfijas „Valodas Austrumlatvijā: pētījuma dati un rezultāti”; kā arī dažādu valstu pētniekiem tiks atkārtoti prezentēts Sovvaļnīka disks „Sūpluok”, kas izdots M. Andžānes simtgades pasākumu ietvaros un kura mūzikas autors kopā ar savu grupu jau oktobra beigās pārstāvēs Latviju (Latgali) Ljuvardē (Leeuwarden, Nīderlandē) reģionālo valodu festivālā. Diskusijās tiks apspriesti konkrēti priekšlikumi atbildīgajām ministrijām un citām institūcijām valodas, izglītības un kultūras politikā Latgales reģionā. Gaidīts ikviens interesents.

Pētījuma „Etnolingvistiskās situācijas izpēte Latgalē” anketā bija iekļauti vairāki jautājumi gan par Latgales iedzīvotāju valodu prasmi, gan to lietojumu, gan lingvistisko attieksmi. Viens no jautājumiem atklāj respondentu viedokli attiecībā uz latgaliešu literārās rakstu valodas lomu izglītībā; respondentu lielākā daļa – 77% (7037 respondenti) – uzskata, ka tai ir jāieņem kāda noteikta vieta Latvijas izglītības sistēmā. Runājot precīzi – 58,2% respondentu vēlētos redzēt to kā izvēles mācību priekšmetu Latgales skolās, gandrīz 20% respondentu apliecina vēlmi apgūt latgaliešu valodu kā obligāto mācību priekšmetu vai pieņem to kā vienu no apmācības valodām skolā.

Ilgu laiku ir veidots mīts par to, ka latgaliešu valodas attīstība, tās ieviešana skolu programmās varētu kaitēt latviešu valodas attīstībai, apdraudēt valsts nacionālās idejas. Aptaujas dati rāda, ka latgaliskās identitātes aktualizēšana daudzviet reģionā ir vēlama, jo:

1) daudzi cittautieši (īpaši baltkrievi) norāda uz šīs identitātes dominanti, piederību reģionam un tā vēsturiski lietotajai pamatvalodai,
2) salīdzinot ar oficiālo statistiku par tautībām šajā reģionā, var redzēt, ka respondentu pašidentifikācija ir vairāk saistīta ar latvieša un latgalieša „statusu”, nevis krievu tautības pārstāvi, kas pēc oficiālās statistikas Latgalē ir samērā augsts – 39,2%, (pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2009).

Anketas kopējie dati apliecina arī to, ka latgalietis sevi, pirmkārt, identificē kā latvieti, jo vēsturiski līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem kā latviešu literārajai valodai, tā latgaliešu valodai ir līdzīgas attīstības tendences un lietojuma sfēras. Latgalē vēl joprojām vecākā gada gājuma cilvēki apzinās sevi kā latvīšus, kas runoj atškireigi nu puornūvodnīkim voi baltīšim.

Ņemot vērā pētījuma rezultātus, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupas praktiskos atzinumus (2008), ierosinām:

1. Precizēt latgaliešu valodas statusu no inertā un daudzveidīgi tulkojamā „latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību” (Valsts valodas likuma 3. panta 4. punkts) uz Eiropas Komisijas „Eiropas reģionālo un minoritāšu valodu hartā” (European Charter for Regional or Minority Languages, Strasbourg. 05.11.1992. conventions.coe.int/Treaty/EN/Treaties/Html/148.htm) skaidri definēto un uz latgaliešu valodu attiecināmo reģionālās valodas statusu.

2. Uzsākt diskusijas sabiedrībā par minētā Eiropas Komisijas dokumenta apspriešanu, lai ratificētu vai vismaz ieviestu praksē atsevišķas atzinumus, kas saskan ar vispārējām cilvēktiesību normām un garantē katra indivīda personības attīstību, respektējot viņa nacionālo, valodas un reliģisko atšķirību.
Reģionālo un minoritāšu valodu atbalstīšana, reģiona attīstības plānošana saistībā ar tradicionālās kultūras, valodas lomas nostiprināšanu un reģionālās valodas mācīšana skolās Eiropā nav nekas jauns, vērtīgu pieredzi un noderīgas idejas iepriekšminēto jautājumu risināšanā ir atrodamas Nīderlandē (frīzu valoda), Polijā (kašubu valoda), Norvēģijā un Somijā (sāmu valoda), Spānijā (katalāņu, basku, galīciešu) u.c.

Monogrāfijas veidotāji cer, ka, sadarbībā ar visām atbildīgajām institūcijām, reģiona pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un valsts iestādēm, Latgales reģiona attīstībā tiks respektēts iedzīvotāju viedoklis, bet jaundibinātais LatBLUL (Latvian Bureau of Lesser-Used Languages, LRMLVS – Latvijas reģionālo un mazāk lietoto valodu savienība) ir viena no organizācijām, kas var uzsākt minēto priekšlikumu ieviešanu realitātē, domājot arī par lībiešu, Latvijas igauņu (veru) un citu Latvijā vēsturiski dzīvojošo un Latvijas valstij lojālo tautību un viņu valodu interešu ievērošanu un lietošanu kā individuālajā, tā sociālās darbības sfērās.

Projekta darba grupas vārdā –
Sanita Lazdiņa,
Ilga Šuplinska