Zvaigžņu stuņde. Volūdys vaicuojuma nūslāgums
Esit sveicynuoti! Itys ir muns nūslāguma roksts goda „Volūdys vaicuojuma” cyklā. 47 reizis vysaiduos variacejuos ir runuots par latgalīšu volūdys izpausmem, īpatneibom, problemom, īskicātys ari tuos nuokūtnis perspektivys. Niu vēļ pavysam nalels ekskurss rakstnīka Juoņa Klīdzieja redziejumā par volūdu, kas īlykts juo romana „Duovuotuos dvēselis” golvonuos varūnis pusauga meitinis Miļcis mutē. Īsaklausit:„Vuordi rūnās ni nu kuo. Nu vieja i nu bārzu. Nu strodu gaisā i teļu gonūs. Nu vieršonuos iz ļaužu dagunu i rūku. Ari nu tāva capuris ar tū zulū nogu i juo skumeiguos mutis. Maņ līkās, ka tys nav tai labi, ka es taisu vysaidus jūceigus vuordus. Varbyut tys ir kaids nalobs grāks. Dīvs jau nav nikaids slūtys kuots, ni gruobeklis.. Jis nagrib ni motus plēst, ni ausi raut, ni mugorā stumt. Pats Dīvs grib, lai ari jam paleidz. Ar taidim vuordim. I ar lobom dareišonom.”
Sovukuort „Duovuotūs dvēseļu” Bosais Andrivs par romana kūdūlu meitinei Miļcei soka: ”Tova muote, babeņa i taipoš tāvs – ir moz godu školā guojuši, bet jimūs vysūs ir tik boguota i kruošņa dvēsele. Jī īt pa dzeivi kai sauleitis – sevi pošus i cytus siļdeidami. Jimūs ir montuotuo dvēsele. Nu tim, kas dzeivuojuši pyrma myusu. Nu pošu tāvim i muotem. Nu Dīva svieteibys i žielesteibys. Jūs pošu dvieselēs vysa kuo tik daudz, ka ar skaudzi palīk kū dūt i duovynuot cytim. Par tū ari tu esi taida mīleiga meitine. Tova dvēsele nav skūpa.”
Tai jau tys patīšam ari ir, ka mes vysi paaudžu paaudzēs esim saisteiti vīns ar ūtru i tuoli na viņ kai ašņa radinīki sovā storpā, bet reizem vysvaira teiši gorā tyvī cylvāki nu paaudzis iz paaudzi…. I paturēsim pruotā, ka kotra cylvāka dzeivē var byut rodūšuos īdvasmys breids voi, tai sauktuo, zvaigžņu stuņde, kod jis, lai ari nav saisteits ar raksteišonys īmanis i dūteibys prosūšu profeseju, tūmār var radēt kū īpašu, viņ juo dūmuos i sirdī izauklejamu. Par tū nasabeisim tūs šaļteņu, kod poetiskuos īdvasmys simbols pegazs (muokslinīki jū parosti attāloj kai nalelu zirdzeņu ar spuornim) pīklauvej pi myusu durovu. Tuos jam ari attaisēsim, navys aizcierssim daguna prīškā ar naicīteigu saucīni: „Kuo te da mane atskrieji, es jau tev naasu nikaids pluonuo gaļdeņa ūrbiejs, papeira zīdiejs i skriceleituojs!”
Ari tim lelajim raksteituojim tok ir breiži, ka jī navar ni riņdenis sacerēt, nu navar i vyss. Pi tam pat profesionalim dzejnīkim i rakstnīkim na vysi darbeni izīt vīnleidz spūži, cytu sirdīs i pruotūs palīkūši. Par tū ceņssimēs aiz spuorna nūgiut sovu pegazu i lītdereigi izmontuot breižus, kod jis ir teiši pi mane, pi teva, pi kotra nu myusu. Muna rodūšuos īdvasmys stuņde ir saisteita ar kaidu niu jau vysai tuoli paguotnē aizasteigušu laiku, kod beju Latvejis Universitatis Filologejis fakultatis Žurnalistikys nūdalis ūtruo kursa studeņte i da mane atguoja itei liriskuo eseja ar nūsaukumu „Montuojums”: 
Itys darbeņš nav radīs tukšā vītā, dūmoju, ka tū maņ ir atsyutejuse munu vacvacuoku mīlesteiba. I tai. Nu sarunu ar babeņu Zuzanu Ornicāni, dzymušu Kruoslovys aprinka Škaunis pogosta Lanckoronys draudzis Ostrovsku sādžā. Dzedeņu Pīteri jei satyka Pīterpilī dorba mekliejumu godūs. Arī lauluojuos jī itymā tuolajā Krīvejis piļsātā Sv.Katris Bazneicā 1917.godā. Jaunū sīvu dzeds atvede iz sovu dzymtū sātu Rēzeknis apriņka Viļānu pogosta Ūgrinīkūs. Vacuosmuotis dzeivē beja sovs laiks Dīvam, sovs dzīsmei, sovs dorbam).Nu i dīneņa izadavuse itymā slapņajā vosorā, sauleite pa zemis viersu tai i staigoj. A kaidys pupys myusu duorzā saaugušys! Pi kotrys pupys pa treis žuburi, nu kotrys pupys treis rīkšovys pīgaļdieju. Zynu jau zynu, Tu piec tūs dzīsmeišu atbrauci. Paguojušajā godā pi mane jau beja vīna taida meitine, nu Reigys, nu augstys školys, klausejuos, pīraksteja. Pīmiņu jei staiguoja taiduos garuos, plotuos biksēs. Vot tev koč bruņceiši apvylkti, cīši eisi gon i šauri, nu vys jau piec sīvīšu cylvāka izaver. A myusu sābreiša Ontužāna jaunuokais ni druskys nasmuodeja, ka tai meitinei tuos garuos, plotuos biksis, skrēja jai pakaļ obi ar sovu motocikletu kai nagudri, a kaimiņs guoja pi mane i žāluojuos, ka tuo jaunuokuo navar ni savaļdeit, ni pīvaļdeit.
Taidi jau ir tī jaunī godi, ni tī kū savaļdeisi, ni pīvaļdeisi. Niu tu verīs iz mane i dūmoj: taida vaca taņteņa, daudz vacu dzīsmeišu zyna. Zynu, meit, zynu. Na vīns viņ jaunais puors myužā satykts, na vīns viņ pavadeits, tikai maņ pošai nasatic, ka es jau taida vaca.
Cik ta seņ beja tī agrī svātdīņu reiti, kod guojom ar muoseņu iz Landskoronys bazneicu, guojom bosom kuojom, deļ tuo ka kūrpis beja vīneiguos i vajadzē taupēt, i tikai pi pošu bazneicys durovu varēja apviļkt kuojuos.
A deļ tuo vokorā beja daņči cīma foļvorkys bierztaleņā, i ka Dīvs mani par doncuošonu struopātu, tod es sovu grāku navarātu ni pīlyugt, ni puorlyugt.
A cik ta seņ es varēju saceit:
Muns mīlais maņ sūlej nu dabasu zvaigznis
I vuorpeņu leigovys kleitai-
Jam sūļeju duovynuot dieleņu es,
Nu bryuna i skaneiga muola.
A bierneiba muna bez tylta, bez laipu,
Pa vacū meža ceļu pi babenis skrīn.
Na tikai piec gluosta i syltuma,
Jei steidzās piec dzīsmeitis tuos –
Par boltū puči azarā…
A cik ta seņ muna mozuo muoseņ, tod jau jei vēļ zam golda staiguoja, iz muna brašuo Pītera verūtīs, pavysam nūpītni breinuojuos: – O je, kaidys dzjadzeitei lelys, dzaltonys ūsys! –
Jaunai nikas nabeja par gryutu. Pa soltuma pīrautu pluona lada kuorteņu pūrā bosom kuojom dzērvinis laseju, taidys kuorklu nostys iz sātu nešu, ka niu pošai nasatic… Vacuokuo meita Vereite tai gribēja vuicētīs, aizvežu iz Varakļuonu gimnazeju, a muns Pīters sajiudze zyrgu i ar vuordim: „Kur ta mes, buobeņ, školys naudu jimsim?” brauce, kab jū iz sātu atvastu. Tūlaik gon sirds kai bez spāka palyka…
A godi aizskrīn. Garum Ūgrinīkim, Maltys, Spiergys upeitei, pa skaneigū Laksteigolys saleņu, i tu, ciļvieceņ, nazini, kur jī palīk. Tu namoni tuo breiža, ka rūkys vaira nagrib klauseit kai seņuok, a kuojis par poļkys sīlim naguodoj. Vyss aizīt i mainuos. Viņ Dīva Muotei i sovom muotem mes palīkam tī poši – sorgojamī i žālojamī. A cytuos lītuos jau gon nikas iz vītys nastuov.
Pasaver iz myusu sātys pusi. Muns vacais Pīters jau nu poša reita sēd tī iz sūleņa i gaida, kod postnīks jam avīzis atness, a cik ta seņ mes ar jū obi viņ bazneicys gruomotā skaitejom, tagad, padūmojit – lels kungs, avīzis škurynoj. A tamuos avīzēs sludynuojumu bez sova gola. Vot tī i rūnās tī aicynuojumi. Unučkeņai aicynuojums iz teijātera spieleišonu. Unuks gribūt byut par dzejnīku. Kas jim par myusu tukšajom ustobom i naravātūs runkuļu vogom. Tai i aizīt piec aicynuojuma. Gaidi, kod atsagrīzs, gaidi kaidi atsagrīzs i gaidi voi atsagrīzs…
A par tom dzīsmeitem es tev, meit, gribieju saceit, nav jau aiz kolnu tī laiki, ka gruomotu vyspuor nabeja, vāluok pasaruodeja pa kaidai, gadējēs pītryuka santimu par kū tū nūpierkt, a dzīsmeitis vysod leidzē meitinis, puiškinus izaudzēt. I beja myusim taids dzīsminīks, par Jūrdžu Andrivu sauce. Sovys dzīsmis iz bārza tuoss, ar ūgli jis raksteja. A skola guņs cīši acs maitoj, dreiži oklys palyka. Viņ nu dzīsmis jis nikod nasaškeire. Dzīsme jau ir kai breinuma putnys. Jo ļauds tū suoks aizmierst, nūšveikstynuos ar spuornim i prūjom byus. Par tū pīmini, meitān:
Kū dzīduosi, kū runuosi,
Cytu pusi staiguodama,
Dzīdi poša sovys dzīsmis,
Runoj sovu volūdeņu…
I tai jau tymā Dīva pasaulī īkuortuots, ka rūkys cylvākam dūtys deļ dorba, sirds deļ laimis, a acs, lai aiz sovys sātys vuorteņu pasauli īraudzeitu. Kab viņ pītyktu myusim tuo pruoteņa napalikt par tukšim vieja maliejim i paļdis Radeituojam par Juo breineigajom duovonom myusu lyupuos lepneibā nasasoltu…
Itei liriskuo eseja, kura saucās „Montuojums” caur munu dzeivi ir guojuse nu jau godu treisdesmit. Tei ir pavadejuse mani gon Universitatis agitbraucīņūs, kurim beju sarakstejuse scenareju par Latgolys presis viesturi, tei bejuse ari vīna nu munom pyrmajom publikacejom 1989.godā atjaunuotajā žurnalā „Katōļu Dzeive”, jei daudz ir runuota tikšonuos reizēs pi Latgolys školu bārnimi i niu sagaidejuse sovu laiku ari Latgolys Radejā i Latgalīšu kulturys gazetā. Es nagrybātu saceit, ka tei ir muna „gulbja dzīsme”, jo tai parosti runoj par koč kū pādejū, dreižuok lai itys „Montuojums” izskaņ kai aicynuojums Latgolys jaunajai paaudzei dzeit sovus osnus myusu kulturviesturis kūpšonys dryvā i napacaltys napamest nivīnys vuorpenis nu ituo teiruma”
Ar tū es itūreiz nu Jiusu ari atsavodu. Paļdis, ka skaitejot.
Vysu lobu.
