Volūdys vaicuojms: burts “Š”

Vasali! Gostūs pi Jiusu īt Volūdys vaicuojums. Stuostamū tam ir apkūpojuse Maruta Latkovska. Ari itūreizi mes vēļ pasagrūzeisim burta “s” sabīdreibā, tyvumā, juo apleicīnē i ap jū kai suokumburtu nu lejslatvīšu atškireigajūs vuordūs. Tikai niu itys burts jau byus taids šņuocineits “š”. I tai pi lītys.

Pyrma suoksim ar vītu vuordim:
Šaurumi, Škēlis, Škieli, Šķaune, Škeļtini, Škerbiškys, Škierškuoni, Škilbāni, Škutāni, Šmeili, Šakališki, Šalupinki, Šanti, Šaraki, Šaureitis, Šauriški, Šautinis, Škeltova, Škiņči, Šņepsti, Šņitki, Špogi, Špuni, Špeli, Škierstāni.

A niu par cytim vuordenim. Šaipētīs ir uokstētīs, taiseit grimasis,
Šaļte ir breids, breisneņš, ari iudiņa šaļte, šaļtim ir reizem,
Šarabans ir atsperu roti, ari golva. Ir tok dzierdāts sokam: itam gon tys šarabans labi struodoj.

Šaucs ir kūrpu meistars, ari apleik staigojūšs driebnīks,
Šārmys ir šermuļi, drebuļi, a šjārve ir nateirumu kuorta, par iļgi namozguotu koklu soka: kaida tev šjārve iz kokla, tī jau buļveišus var sēt…

Šeļma ir blieds, a šema ir shema,
Šestiņs ir katuolim svynamuo dīna sastajā nedeļa piec Leldīņu,
Šiba ir lūga rama, rūts, a škadārns ir saškaļdeita prīžu bluča gabaleņš, nu kura plieš skolus,
Škeisteiba ir navaineiba, a škeistums – svātums, sovukuort škeistums ir škidrums,
Škeļtine ir škaltuo molka, a škeļvineit ir samaiseit, šļakstynuot,
Škierba ir sprauga, a škierzlots – ķirzaka,
Škūrsteituojs ir lynu daleituojs sauvēs pi kuļšonys,
Škērstele ir īškālums svuorku voi mieteļa mugurys pusē, ari bikšu prīškā,
Škindeli ir grūpāti kūka dieleiši jumta sagumam,
Škīmiņs ir ausšonys stuolu sastuovdaļa – škirtne velkos, ari pruots, saprasšona, jo na reši ir dzierdāts sokam: itys jau staigoj kai bez škīmiņa,
Škīzna ir šķiedra, a škleps – pagrabs,
Škode ir bāda, nalaime, a škodēt ir kaitēt,
Škūrbi ir peikstuli (zivs), a škūrstyns ir dūmenis,
Šlipste ir koklasaite, a šļahta – seikuo pūļu muižnīceiba, šliva – plūme,
Šmakovka ir pošdarynuots styprys dzierīņs, a šmucynuot ir plaucēt,
Šmuks ir skaists, a šņustyks, šņurdauks, šņiucs ir kabatys lakateņš,
Šņitka ir kuopustu ēvele, ari nazuole, a šņitkavuot ir ēvelēt kuopustus,
Šņūrks ir šņūre kūrpem, a šolks ir zeids, zeida lokots,
Šuorbuotīs, ari švuorbuotīs ir grīļoties,
Špaki, špuogi ir strodi, a špetnys ir nyknys,
Štorka ir stārķis, a šuple, šupleite ir līķškere labeibys gruobšonai i vieteišonai,
Švačka ir šivieja, a švagers ir sīvys bruoļs, ari muosys veirs bruoļam,
Šveikstēt ir čukstēt, a šviļpuks ir stabule,
Švoryns ir rotu topa, a šļurkstyns bārnu spēleite – „iudiņa blise”, iztaiseita nu lupstuoja stībra,

Šyupeļs ir šūpulis, a „šyupeļa nauda” – īrodums duovynuot naudu jaundzymušajam kristeibuos pyrms pādejuo iedīņa – ūluokņa.
Vēļ tikai dažu augu vuordi, kuru suokuma burts ir tys pats vacais lobais i myusu niu jau icik daudz aprunuotais š. Šlabine ir meža ūga ziline, a škūrsta ir teiruma, ari meža kosa. Škūrstys bierneibā babeņa lyka lasēt pa teirumu, lai byutu kū pasvīst sivieneņam ir kuoruo zūba. A šņitka ir gārsa, augs, nazuole ar kuru tai gryušai ir karuot myusu duorzūs. Jei ar taidu dzeiveleibu apveļteita, ka ar sovu sakņu stričeišim laužās, ūrbās zemē i žņaudz nūst cytus augus. Atlīk tikai sekuot padūmam, ka jū vajag izmontuot pavasara salatūs, lai vuiceitūs prasmi izdzeivuot, pasmaltu spāku i, īspiejams, atkluotu pavysam nūpītnu i vārā jamamu jauneibys eliksiru. Kū padareisi, vysim juosabruņoj ar pacīteibu i uzjiemeibu.

Vysu lobu!