Viltuota dzeive i zogti uobeleiši

Kotru dīnu ap 17 stuņdem vokorā munā ustobā īīt apkūpieja Siļva ar malnu plēvis maisu i sakrota jimā tū, kas ir sasakruojs musurnīkā.
Vysu itū šaļti jei runoj. Jei runoj daudz i vysu laiku.
Izprosa vysu – kas i kai, pa kam i deļkuo.

Jei nazyna nikuo par munu saimi i dzeivi, partū ka es nastuostu. Tok jei zyna vaira nakai vajadzātu svešam cylvākam i trynās ar tim puors faktim, kū nazkod asu najauši pasaciejuse. Rauga izmīgt vaira i aizdūd tīšus vaicuojumus – kai sauc munu veiru, cik maņ lela olga, kur es dzeivoju.
Kod ir daudz runojamuo, jei slauka ari durovu malenis i palūdzi. Kod nav runojamuo, tys ir, es narunoju, jei tikai izsvīž atkrytumus. Greidu pādejū reizi mozguoja nazkod pavasarī. Varbyut mozgoj tod, kod mane nav.

Kotru dīnu apmāram iz itū laiku es raugu nūbēgt paceli. Lai lobuok mozgoj greidu, na munus kaulus.
Apkūpieju es jau pazeistu piec smokys – jai taidys specifiskys, solkonys smaržys. Var saūst jau tod, ka jei aiz durovu.
Siļva nav švaks cylvāks. Tik cīši sovpateiga i par daudz ziņkuoreiga.

Siļva ar mani runoj latgaliski. Tys ir, es jai atsoku tikai latgaliski i jei tod sasajem i runoj.
Ka es ar kaidu asu suokuse runuot latgaliski, lai jis nacer, ka volūdu byus īspiejams maineit. Tys ir par daudz sarežgeitai – nu vīna gruova iz ūtru. Ari ar latvīšim voi krīvim es ni nu šuo, ni nu tuo nasuokšu runuot cytā volūdā. Maņ tys ir par daudz suopeigai. Saīt taids psihologisks konflikts, seve nūlīgšona.

Itei ir muna dzeive. Ka es juos navaru nūdzeivuot kai es – ar tū, ka asu latgalīte, sīvīte i vēļ nazyn cik ideņtitašu, tod kas maņ nu taidys dzeivis. Kam es naasu dereiga kai latgalīte i sīvīte, tūs ļaužu navajag ari maņ. Pasaulī ir par daudz cylvāku, kab jūs deļ maineitu sovu pateibu.

Ka ustobā ir koč vīns līks cylvāks, Siļva latgaliski navar parunuot. Jai bais pat nu rodu bārna, kam ir 13 godu. Tod jei laužās pa baltyskam, stīp patskaņus i šaipa muti. Koč bārns mīreigi runoj latgaliski i pat napamona, ka kaidam tī var byut problema.

Siļva ir tipiska sovetskūs godu paaudzis latgalīte. Dabuojuse atreizreizem par golvu sovys izaceļšonys deļ, jei latgaliski vaira naspiej runuot. Siļva dzeivoj Reigā, jei ir taida poša kai gondreiž vysi tuos paaudzis latgalīši. Vysmoz lelais vairums. Latgaliski runoj tikai slapanai, ar sovejim – kai taidā konspirativajā volūdā.

Koč Latgola jai ir svātuo zeme. Kur zeme ar dabasim vīnā leiminī, kur padebešu vuškenis dej pa pļovom i zuoleišu smuords i bess zyna kas. Pādejū reizi Latgolā jei ir bejuse ap Juonim, kod brauce ar sovu kači da rodu.

Siļvys paaudzei Latgola ir postkartis, kū apsavērt atvalinuojuma laikā. Nadzeivi papeira gabaleni – vaira fantazejis, na eistineiba.

Siļvys paaudzis pīredze ir suopeiga. Totalitara sabīdreiba nacīš cytaidūs.

Na par veļti latgaliskais Latvejā atsagrīze tikai 80. godu beiguos. Kod seņ jau beja par vieli i ir pagaisynuots par daudz. Varbyut vairuok par daudz nakai varēs atgiut muna paaudze voi muna rodu bārna paaudze.

Bārnam niu jau palyka 14 godu, latvyski jis runoj tikai školā, ar školuotuojim. Ar klasisbīdrim? Kai ar kuru. Bet latgaliski. Ar školuotuojim ari latgaliski. Kod iz īlys jūs sateik kai sābrus, navys školuotuojus.

Saīt taida viltuotuo dzeive. Sātā esi vīns, sabīdreibā jau cyts. Dūmuot, par dzeivi i sovys zemis viesturi navarātu runuot sovā volūdā. Dūmuot, bez sovu sakņu i ar nasauordeitu ideņtitati tu byusi lobuoks, dereiguoks, īdereiguoks.

Kas nūteik cylvāka psihē, kod jam vysu dzeivi ir juoviltoj sova identitate.

Latgalīša spāks ir juo volūdā, juo dzīsmēs i tradicejuos. Nūcērt ituos auss i dabuosi videjū anonimū i vuojū latvīti, kas gotovs puorgrauzt ūtram reikli – ka tik tys ūtrys atsaškir i vēļ ir ar ausim i sovu spāku.

Vakar konstatieju, ka Siļva ir kluot, a es vēļ asu dorbā.
Nu kū, gaidieju. Lai puorstaigoj. Tod īšu iz sātu.
Satikt jū pa ceļam ir vēļ brīsmeiguok, partū ka es eimu, a jei runoj. Saīt, ka es bāgu.

Siļva īīt vydā, malnais maiss rūkā.

• Lobs vokors!
• Lobs.

Siļva ber syudus maisā. Klusums nav ilgs.

• Itī uobeleiši nu muoju?
• Aha.

Siļva dabuož dagunu pi uobeļu, kas stuov ānā aiz skaudzis vacu gruomotu.

• Itaidys kruosys! Kaids skaistums!
• Mhm.

Siļva saber da gola maisā miskasti, ar lupotu nūbrauc pa škapa suonu.

• Kaidys kruosys! Kaidys kruosys! Itaidys kruosys tikai Latgolā…

Es kluseju. Siļvai nav mīra.

• Nu muoju atvedet itūs uobeleišus? Vai, dīneņ, itaidys kruosys! Tik Latgolā itaids rudiņš!

Es paceļu 1 aci nu monitora. Nikuo nasoku. Saprūtu, ka nazkas juosoka.

• Nui, nu sātys!

Siļvai tuo tik vajag. Saruna var nūtikt! Jei jau īvalk elpu. Tiuleņ byus – Latgola svātuo zeme, seņču montuojums, Muora i Dīveņš brīn pa rudzu teirumu, kolni i lejis, olūti i bierzs.

• Itaidys kruosys tik Latgolā… – Siļva jau suoc.

Es mudri īsaspraužu pa vydu:

• Nui, tāvs aizguoja iz sābru uobeļduorzu i nūzoga.

Siļva mudri izīt uorā pa durovom. Ni vuorda nasoka.
Da cytys reizis, muni mīlī!
Muna nūvadneica…

Tai i saīt – sovejim sveša, svešajim na sova. Koč runoj baltiski, dzeivoj Reigā jau cik godu i meklej sovejūs.

Tai i saīt – viltuota dzeive. Zogti, na sovi uobeleiši.