Valentīna Keiša no Balvu rajona

Valentīna 13.aprīlī kopā ar komponistu Juri Karlsonu par kopdarbu saņēma vienu no Lielajām folkloras gada balvām. “Ai, šis gads man šogad kā pasaka! Dieviņš mani ir apdāvinājis ar tādām žēlastībām, kādas es nemaz neesmu pelnījusi!”

Valentīnas Keišas pagalms Balvu rajona Šķilbēnu pagasta Pakašovā atgādina stārķa ligzdu. No pieciem putnēniem četri no šīs ligzdas ir izlidojuši, tikai vienu māte pašaizliedzīgi turpina lolot, jo aizlauztie spārni tam ir lieguši lidot. Vēl mazliet tālāk, pakāpjoties ciema kalnā, skats nolaižas Pakašovas dižvīksnā, augstā un staltā kā Pasaules koks ar Lieldienu šūpolēm zarā. Maziņa izskatās Valentīna pret šo Pasaules koku, vēl mazāka pret vakarblāzmu aiz kalna.

Tikpat maza un trausla savā baltajā Abrenes novada tautas tērpā, gluži kā Eiridīke pa gaismas staru, viņa pagājušā gada martā gāja pāri Latvijas Nacionālās operas skatuvei. Kiukoj uora dzagiuzeite…, skaistāko un filozofiski dziļāko no Ziemeļlatgales bolsim, komponists Juris Karlsons ir iekļāvis savā simfoniskajā vīzijā Vakarblāzma, izvēlēdamies par teicēju Valentīnu Keišu. Viņu kopdarbs saņēmis Lielo mūzikas balvu 2007, tas ir iekļauts 2008.gada Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku simfoniskās mūzikas programmā, bet šosvētdien, 13.aprīlī, teicēja Valentīna Keiša un komponists Juris Karlsons saņems Lielo folkloras gada balvu nominācijā — Tradicionālajā kultūrā balstītā jaunrade.

Mājās pie televizora ekrāna māti gaidīs Imants. Varbūt viņa fantāzijā raisīsies kādas dzejas rindas. Smaga slimība jau vairāk nekā sešpadsmit gadu piesaistījusi jauno, talantīgo vīrieti invalīdu ratiņiem. Pagājušajā gadā viņam iznāca neliela dzejoļu un atmiņu grāmatiņa Cerību dziesma. “Ai, šis gads man kā pasaka! Dieviņš mani ir apdāvinājis ar tādām žēlastībām, kādas es nemaz neesmu pelnījusi!” saka Valentīna, klusi piebilstot: “Bet pie tiem krustiem jau es laikam esmu pieradusi. Dievs mums dod tikai tādus krustus, kādus mēs esam spējīgi iznest. Jānes, ko padarīsi, dziedi vai raudi.”

KRUSTS

Uz galda albumu kaudze. No pabalējušas melnbaltas fotogrāfijas lūkojas ģimene. Vēl visi kopā. Spēcīgs, padrukns vīrs, maza, smalka sieviņa, bērnu pulciņš, četras meitas un dēls Imants, visgarākais. Tas bija vēl pirms 1989.gada, kad, nesagaidījis izlaidumu Malnavas tehnikumā, Imants aizgāja kara dienestā, pēdējā Latvijas zēnu iesaukumā PSRS armijā. “Viņš toreiz varēja arī neiet, nāca atmoda, varēja paņemt zemnieku saimniecību, tos it kā atbrīvoja. Bet tēvs iespītējās, kas tas par vīrieti, kas nav bijis armijā. Mana sirds laikam jau kaut ko nojauta, jo raudāju vairākas dienas un naktis,” atceras māte.

Imantu iesauca rotā, kuras uzdevums bija pavadīt un apsargāt bīstamās kravas visā Padomju Savienībā. Uz Semipalatinsku iznīcināšanai tika vestas stratēģiskās raķetes. Radioaktivitātes rādītājā toreiz pamanījuši skaitli — 56 mikrorentgeni stundā, kas gandrīz piecas reizes pārsniedz cilvēkam pieļaujamo normu. Stepanakertā Imantam uzbruka, it kā ieroča laupīšanas nolūkā. Divus mēnešus nogulējis hospitālī, invalīdu ratiņos seržants Imants Keišs atgriezās dienestā. Pats viņš domā, ka laikam gan toreiz tas ir bijis sākums ļaunajai slimībai, kas noslēpusies gaidījusi izdevīgu brīdi. Tajā laikā ģimeni satriekusi tēva, kolhoza labākā mehanizatora un Augstākās Padomes deputāta Alberta Keiša traģiskā aiziešana no dzīves. Māte un māsas ar nepacietību gaidīja vīrieti un saimnieku. Tomēr cerības nepiepildījās. Skaldot malku, Imants smagi savainojis pirkstu, ko nācās operēt Gaiļezerā, braukāja uz pārsiešanām. “Pēc trešā brauciena notika neparedzētais. Sāku slikti staigāt, zaudēju līdzsvara sajūtu. Rīgā, Gaiļezera slimnīcā, man noteica diagnozi — MS jeb multiplā skleroze (..) Kopš 1994.gada esmu pirmās grupas invalīds,” savā grāmatā raksta Imants.

“Sākums bija ļoti smags, es baroju viņu ar karotīti, pati skuvu bārdu. Ne rokas, ne kājas nekustējās. Baidījos atstāt vienu istabā, jo viņš kliedza — kāpēc ar mani tas? Kāpēc man jādzīvo? Kam es tāds vajadzīgs? Es saku, Imantiņ, vai tad mums ar tēti to bēdu nepietika? Tad kaut kā viņš norima, palika tāds optimists, jā, viņš pārdzīvos visu, izturēs. Tagad vismaz rokām ir atgriezušās kustības. Taču slimība un stiprās zāles dara savu, Imants jau vēl laikam cer, bet es… Nezinu.” Jūtu, ka Valentīnai to ir grūti pateikt, taču viņa ir atklāta un tieša, negrib sevi mierināt ar veltām cerībām.

Imantu mājās nesatiekam, viņš jau vairākus mēnešus esot Alsviķu profesionāli tehniskajā skolā, kur īpašā programmā invalīdiem mācās labot un šūt apavus. “Es jau negribēju viņu laist, direktore izprasīja. Baidījos, kā viņš tur tiks galā, jo pats sevi nevar apkopt. Tomēr palaidu. Sākumā ilgojās pēc mājām, bet tagad jau, kad atvedam uz brīvdienām, pats taisās projām. Tur labi, ir aprūpe, sociālie darbinieki, sabiedrība. Te viņš viens pats ar mani četrās sienās.” Valentīna atzīst, ka arī viņai tas tīri fiziski ir atvieglojums, jo nesen pašai nācies ārstēties slimnīcā. Abas ar meitu Ritu, pagasta veterinārārsti, kas ar trim maziem bērniem dzīvo blakus mājā, bez vīra rokām un spēka apkopj zemnieku saimniecību.

Tomēr sirds ilgojas pēc Imanta. Valentīna turpina šķirstīt albumus, kurus viena pati ir pārcilājusi nez cik reižu. Visvairāk ir dēla tehnikuma laika, tad armijas dienu, vēlāk jau sanatoriju fotogrāfiju. Te Imants kopā ar Nīderlandes filmu studijas operatoriem, kas 1997.gadā uzņēma filmu par latviešu sēru dziedājumiem Valentīnas dziesma. Sabiedrisks, smaidīgs, draudzīgs. Grūti viņu redzēt invalīdu ratiņos. Māsas esot teikušas — mamm, nekad neatdosim viņu pansionātā.

“Teikšu atklāti, mana slimība ir ļoti smaga dzīves nasta, dzīves krusts visam atlikušajam mūžam. Bet — ja to krustu nestu es viens pats, varētu samierināties… bet to piepalīdz nest arī citi. Jājautā — par kādiem grēkiem es savu krustu uzkrauju citiem?” — savai grāmatai Imants devis apakšvirsrakstu Jautra cilvēka memuāri.

CERĪBU DZIESMA

“Padziedāt? Ak tu, dieviņ tētiņ!” Valentīna smaida un aizklāj seju ar rokām. Tad uzsāk pazemā balsī: “Darbiņš beja, darbiņš beja/ Darbiņš beja, darbiņš beja, bez darbiņa navarēja/ bez darbiņa navarēja/ ni dīninis nūdzeivuoti/ es darbeni tuo mīļovu/ es darbeni tuo mīļovu kuo bitīte līpu zīdu/ Nu reitiņa caldamuos/ nu reitiņa caldamuos, rūkas pošas dorba prosa/ Sešas dīnas nedelie/ sešas dīnas darbeņam/ septītuo i svātdīnīte/ tū veltiesim Dīviņam…”

Šo dziesmu Upītes etnogrāfiskais ansamblis bērēs pie kapa nodziedājis vienai no savām pirmajām dziedātājām, Stefānijai Keišai. Stepcīte, kā to atceras Valentīna, esot bijusi darbarūķis. Neviens vīrietis nevarējis tik taisnu vagu nodzīt kā Stepcīte. Abas bijušas kā māsas, staigājušas pa godiem saimniekot, sākušas dziedāt ansamblī, bērēs dziedājušas psalmus jeb, kā tos Latgalē sauc, saļmas. Tagad Upītes ansamblis šos garos sēru dziedājumus par mūžībā aizgājušajām dvēselēm ierakstījis Latvijas radio. Lai saglabājas un neiet zudumā.

Valentīna Keiša sameklē nu jau apdriskātu, brūnu psalmu grāmatiņu, kuru izdevis kādreizējais Balvu prāvests Jānis Svilāns. Daudz no šīs grāmatiņas dziedāts, pārāk daudz. Arī mātei, kas mirusi šajā pašā mājā, arī vīram.

Vai psalmi arī ir cerību dziesma? Par šo jautājumu Valentīna ilgāk padomā.

“Nē, nez vai, tur cerību maz. It kā tur vairs nav cerību, vienīgi jāpalūdzas par viņu dvēselēm. Tikai tā antifona: “Es tycu, ka Pesteituojs muns dzeivoj, un Postora dīnā es ceļšūs nu kopa. Sovā mīsā es redzēšu Dīvu, munu Pesteituoju…”

Valentīna pieceļas un aizdedz sveces pie lielas skumja Pestītāja bildes. Tāda svētbilde esot visās apkārtnes mājās.

“Iemācījos dziedāt tad, kad maza biju, kopā ar māti staigājām. Agrāk jau no pirmā vakara, kā cilvēks nomira, dziedāja psalmus, līdz pašām bērēm. Man ļoti patika kopā ar māti iet, lai arī agrāk jau dziedātājas neviens tā necienāja ar gardumiem kā tagad, tikai pēdējā vakarā pirms bērēm uzlika galdu.

Man tā nav gadījies, bet citām dziedātājām gan ir bijis, ka parādās sapnī un pasaka, Valīt, kādu tu labu darbu izdarīji. Pēc vīra nāves es kādus desmit gadus viņa miršanas dienā, 11.februārī, katru gadu dziedāju psalmus. Rudenī savukārt dziedājām par visiem nomirušajiem. Tā divas reizes gadā.”

Vīrs Alberts, kā jau pirmrindnieks, bijis partijā, arī Augstākajā Padomē kādus četrus gadus par deputātu. “Kad nomira mana māte, apglabāju ar baznīckungu, tad Albertam bija nepatikšanas, viņu valkāja pa partijas komitejām vienā gabalā. Tad viņš pateica, viss, vairs ne pati iesi uz baznīcu, ne bērnus vedīsi, citādi man nepatikšanas. Tā man tikai pirmā meitiņa bija pievesta pie komūnijas, pārējos bērnus jau tagad, lielus laidu. Imantu jau slimu, pēc armijas. Bet jaunākā, Guntiņa jau pati aizgāja uz baznīcu,” — var just, ka Valentīnai šis stāsts ir īpaši sāpīgs. Neko sliktu viņa negrib teikt par Albertu, nežēlīgs bija tas laiks.

“Nevar teikt, ka viņš bija neticīgs. Kad apprecējāmies, mēs abi uz baznīcu gājām. Neticīgs viņš nebija, nē. Par ko tad viņš šo krustu pie mājām saglabāja? Viņam cik reižu partijas komitejā teica, lai novāc no ceļa malas, bet viņš atbildēja, kas to uzstādīja, lai vāc, bet, ja jūs tā gribat, tad ejiet paši un vāciet.”

Nočīkst krusta vārtiņi, kad Valentīna tos atver. Soliņi pa ziemu novākti, bet pavasarī un vasarā pakašovieši te bieži nāk lūgties un dziedāt. Ruds kaķis, Valentīnas mīlulis, glaužas pie saulē sasilušajiem vārtu stabiem. “Krusts ir vecs, no vīramātes stāstītā tikai zinu, ka mans vīrs bijis tik maziņš, kad rakuši to dziļo bedri, lai ieliktu krusta pamatni, viņš tur ievēlies iekšā. Visu laiku stāvēja, aizaudzēts ar ceriņkrūmiem, vienīgi bija nopuvis, jau šūpojās. Alberts bija sameklējis dzelzceļa sliežu gabalus, rausa bedri un lika tur iekšā, lai nostiprinātu. Vēlāk jau mēs ar Ritu atvedām no gatera, pielikām četrus stabus un nostiprinājām.”

BĒRNU ACIS

Valentīnas māja Pakašovā būvēta pagājušā gadsimta 20.gados, kad sādžas izgājušas uz viensētām. Tā gan ir viņas vīra māja, pati viņa te ieprecējusies 1961.gadā, no Dzjorgovas, kādus 10 km no šejienes. Sanācis tā, ka viņas brālis apprecējis Alberta māsu. Krustām nevajagot precēties, bet tad to neņēmuši vērā. Vīramātei bijis smags raksturs, bieži Valentīnai nācies būt par zibeņnovedēju. Dzimuši bērni, veseli pieci. Sākumā strādājusi par telefonisti Šķilbēnu sakaru nodaļā, vēlāk fermā par slaucēju. Mukauševas ferma bijusi patālu, gan ar velosipēdu braukusi, gan ziemā ar slēpēm, bet pavasaros, kad viss applūda, nācās brist kājām. Pati šuvusi bērniem drēbītes, nācies pat vīriešu uzvalkus šūt. Kad palikusi bez vīra, visus vīrieša darbus uzvēlusi saviem trauslajiem pleciem. Labi, ka Pakašovā cilvēki draudzīgi, kaimiņi izpalīdzējuši. “Te mēs dzīvojam roka rokā. Viss vieno, gan prieki, gan bēdas.

Visvairāk jau pašam sevi ir jālauž, lai nevēlētu ļaunu, lai neskaustu, būtu labestība citam pret citu. Vajag lielas ticības uz Dievu,” saka Valentīna.

Viņa lepojas, ka visi bērni pabeiguši augstskolu, izņemot Imantu un Aiju, kas agri izgājusi pie vīra. Jaunākā, Gunta, pat ieguvusi vairākus diplomus. Priecājas par to, ka visi bērni esot ļoti draudzīgi.

“Kur to gaišumiņu redzu? Bērnu acīs, viņu smaidos! Te man viņi visi smaidīgi. Astoņi mazbērni, vecākajiem jau būs divdesmit gadu. Par saviem bērniem priecājos, cik man viņus bija grūti audzināt, cik tagad viņi man prieku ir devuši. Cik man ir labi tagad, es tikai pateicos Dievam par to,” saka Valentīna.

ZIEMEĻLATGALES KARALIENE

Valentīna Keiša būs divkārtēja Folkloras balvas laureāte, šogad to saņems arī Upītes etnogrāfiskais ansamblis, kurā viņa dzied no tā pirmsākumiem, jau trīsdesmit gadu. Sākušas dažas sievas, tad sadzirdējis dzejnieks Antons Slišāns, savācis lielu ansambli, ar ko braukuši pa visu Latviju, pat Maskavā 1987.gadā pabijuši. Divas sievas vēl bija saglabājušas īstos, pašaustos Abrenes novada tautastērpus, pēc tiem sašuvušas arī pārējās. Upītes sievas var pazīt pēc karaliski baltajiem, cēlajiem tērpiem.

Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju Valentīna klausījusies gan radio Klasika, gan divas reizes televizorā skatījusies. Raudājusi, kad komponists Juris Karlsons viņu pieminējis.

“Es jau nezinu, kā tas Juris Karlsons mani sameklēja, toš jau ar Rutas Cibules (Balvu kultūras nodaļas vadītāja, Lielās folkloras gada balvas 2007 laureāte) starpniecību te viņš mani sameklēja. Citādi jau nebija. Viņa te komponistu vadāja pie vairākām sievām. Ruta piezvana, brauks Karlsons. Es saku, vai Dieviņ”, ko viņš te brauks uz manu melno māju. Ruta kliedz pretī, kam tavas sienas vajadzīgas, neviens uz tām neskatīsies, tu pati esi vajadzīga. Bet tāds vienkāršs, sirsnīgs cilvēks. Liekas, ka viņu pazīsti jau gadu gadiem. Un tāda pretimnākšana. Kā viņi mani iedrošināja, pa to Rīgu vadāja! Es že tur, kā vucins no gradusnīka! Pie rociņas mani vadāja, ar tādu pretimnākšanu, mīlestību, smaidu!”

Valentīna smejot atzīst, ka sākumā no tā Vakarblāzmas gabala neko daudz nesapratusi, vairāk drebinājusies, kā nodziedāt savu balsi. Tomēr ieklausījusies un sadzirdējusi cilvēka dzīves stāstījumu no bērnības līdz dzīves vakaram. Līdzīgu kā viņas dzīve.

“Es tikai lūdzu Dievu, lai tikai šoreizīti mani paglābj. “Dīviņ mīlū, izgluob mani itū reizi, vaira nikur naīzapeišu. Es jau Karlsonam teicu, vairuok nā, vyss, vyss, vyss! Kad tanī vakarā man komponists piezvanīja, es visu nakti negulēju, domāju, ak tu Dieviņ, nemāku ne rakstīt, ne bakstīt, bet ceļ mani par ķēniņu,” kautrīgi saka Valentīna. Baltā Ziemeļlatgales karaliene.