Svešī

Guoju nazkai pa piļsātu i dūmuoju.
Laidēs vysaidi pavasara gaisā parauti putyni. Kaijis leigonai lidinēja viers jumtu i iudiņu. Zvierbuli kai nūsabeidušu dzeivebeņu sauve īskrēja kryumā i sasakuove sovā storpā – laikam pavasars golvā. Bolūži, izrīzuši māgys i kustynuodomi golvys, izšpūrkstom spolvom staigalēja pa ītvi. A peilis zuoleitē pi kanala guoja pa div, pa div.
Nazkaids pavysam cyts gaiss. Pat piļsātā. Ni to breivuoks, ni to lobuoks, a cyts.

Teiklā puorskaitieju, ka napasenim nazkaidi dzāruoji nūsuovuši guļbu puori, kas jau bejs nūvejs ligzdu i sasataisiejs perēt.
Nu, tai goduos. Na vysi, kas ir īsaļūbiejuši, ir myužeigi.
Nu ūtrys pusis, cik guļbu dzeivoj iz pasauļa, cik nu jūs itymā godā nazkur pūrā ci azarā izperēs sovus cuoļus i sēs dzeiveibu, a teiklā roksta tikai par nūsautajim.
Ot tev ir Romeo, ot tev i Džuļjeta.
Teiklā roksta, ka itūs guļbus izbuozs i īliks muzejā. Tai rūnās legendys i literatura.

Nazkaidi deputati publiski paziņuojuši, ka ar Latvejis medejim jī niu runuos tik latvyski. S. Kalnīte, I. Druvīte i K. Šadurskis.
Guoju i dūmuoju. Saīt, ka jī ir īvieleiti saeimā deļtuo, kab runuotu sovā volūdā ari ar svešajim. Sok, tova poša vaine, ka nasaprūti. Ka laiceigai naīsavuicieji.
Interesnai – ka kaids saeimys deputats paziņuotu, ka iz prīšku ar sovys vaļsts medejim runuos tik sovā volūdā. Latgaliski.
Na vīnu ūtru runu kai Juoņs Tutyns i Anta Rugate, a sistematiskai.
Sok, poši vaineigi, ka naasat īsavuiciejuši.

Aizvakar brauču autobusā. Maņ sūplok sēdēja krīvs i skaitēja Latvejis krīvu avīzē sirdeigu rokstu par svešajim. Tī beja biļde. Cylvāki nazkū klīdze, plakati.
Jī beja streipainūs cītumnīku drēbēs. Jim iz pīru beja uzroksti. Jī nazkū demonstrēja voi protestēja pret nazkū. Sasarēja ar sovys vaļsts varu. Voi ari jūs kaids reidēja pret sovu vaļsti.
Alien. Daļa krīvu tai sauc seve. Jī ir nu cytys pusis i nagryb byut vydā voi varbyut jim nasaīt tī byut. Voi varbyut jim navajag. Voi ari tuo navajag tim, kas jūs reidej pret sovu vaļsti, Latveju.
Jī nagryb voi jūs najem. Jī ir cyti voi ari jim navajag cytu.

Aizvakar brauču tramvajā i pa teleponu runuoju latgaliski – kai ta cytaiž lai runoju ar sovu muoti. Jei tok ir muna mama, na jau uorzemneica.
Div latvīšu pusaudzis meituškys apklusa i klausējēs. Interesnai. Nazkas cyts.
Nui, Reigys eksotika – ni malnuo i ni dzaltonuo rase, ni pušvists i ni geji, pat ni mozuos mauleitis ar izkruosuotajom acim i eisajim brunčim, a latgalīši.
Tok jau tī poši latvīši, tik cyti – svešī.
Pyrma symta godu Naaizmierstule rakstēja: “Tu manis navaicoj, voi mīļoju tāvu svīdrim laisteitū zemi… Es latvīte asu!”
Nikas tok nav izamainiejs. Otkon i otkon juoatkuortoj, kab naaizsamierstu: es asu latvīte, latvīte, latvīte. Mes asam latvīši, latvīši, latvīši.

Naseņ guoju pa īlu. Aiz mane puors sūļu tuoļuok guoja īsaļūbiejs puoreits.
Kuorteigi latvīši. Bejuši “Rimi”, nūpierkuši iedīni i stīpe pylnu maisu. Guoja iz dzeivūkli, kas pajimts ak jau iz kredita.
Guoja i runuoja. Puiss ar sašutumu atzyna: “Visādi čangaļi salīduši Rīgā, tagad līdīs visādi čorti.” Meituška nasacēja ni nā, ni nui.
Puiss sacēja, ka nikaida gaisa. Latgalīši Reigu izputynuos. Meituška klusēja.
Tymā šaļtī mes guojom pa kvartalu ar pamastom sātom – bez lūgu, bez durovu, drupa i juka zemē. Var redzēt, ka nav saiminīka i cylvāku, kas jimuos dzeivuotu. Kai piec kara, kod vysi beja izkauti i izbāgaliejuši pa pasauli.
Reigā cylvāku ass par daudz. Tik kur ta jī ir.
Jau cik godu desmitu latgalīši ir bejs Latvejis dzeiveibys spāks. Vasalom sauvem iz bogatajom Kūrzemis sātom par kolpim, iz Reigu, par školuotuojim, par īriednim, uorstim, policistim. Tikt dzeivē iz prīšku – izavuiceit i dzeivuot.
Ka Latvejis armejā i policejā nabyutu latgalīšu? Ka Latvejā nikod nabyutu bejs latgalīšu?

Nazkai apsaskrēja dūša – ar kū ta cyti latvīši ir lobuoki par mani?
Saīt, ka es kai latgalīte asu svešuo i maņ nav tīseibu dzeivuot sovys vaļsts golvyspiļsātā?
Maņ byutu juodzeivoj rezervatā ci geto i juoslauc gūvi – partū ka latgalīšim ir juodzeivoj Latgolā i dzeraunē. Kai da viesturiskuo 1917.goda latgalīšu inteligencis lāmuma par pīsavīnuošonu puorejim latvīšim.

Ka vysi latgalīši dzeivuotu Latgolā, tod Latvejā (kas taitod nav Latgola) beidzūt byutu eists parāds. Nivīna svešuo i līkuo.
Iz Latgolu bagaturi brauktu kai safari – zvejuotu i medeitu, šmukūs meitu mekleitu, puorguleitu i aizbrauktu.
Ā, nui – jau tiuleņ majā pi Latgolys krystu byus maja dzīduojumi. Dīvam i Jumprovai Marijai par gūdu. Taida eksotika! Tai kai taidi mežuoni. Sēd sovuos dzeraunēs. Apsīn skustu i īt iz bazneicu. Tymsūneiba.
Tik filmēt i fotografēt!

Tod apsasmieju par puoreiti, kū satyku i dzierdieju iz īlys. Par jūs pīsauktajim čortim.
Niegerus i arabus puiss tok lomuoja na jau latvyski, a par čortim.
Te nu beja – svešī.

Vys tik dūmoju.
Meituška nasacēja ni vuorda, tik pīkryta sovam puišam. Nu kurīnis īt juos tāvs i muote.

Tik nazkaids ryugtums vys pruotā.
Cik iz pasauļa ir latvīšu, kab sasadaleitu eistajūs i svešajūs?
Kab eistūs lyktu omotūs, a naeistajim Latgolā taiseitu rezervatu?
Lela gon tei Latveja – vīna zeme iz prīšku voi atpakaļ. Drysa i Osveja, tod Pītālova (puorkristeita par Abrini), piečuok Latgola.

Pasauļam ir vysaidys garšys i smuordi.
Nazkas nu pavasara gaisa, kod peilis īt pa div, pa div i meklej vītys ligzdai nazkur Reigys centra kanalā. Jom pi kuojis, ka puori tyltam aizklyndzynoj tramvajs i apleik staigoj ļaužu symti. Dzeiveibai nav ni gola, ni molys. Ni dzeraunē, ni urbānajā pasaulī.

Piļsātā dzeivoj vysaidi ļauds: bogoti i nabogi, slymi i vasali, latvīši i peilis, suni i metalisti, reperi i invalidi, kači i bolūži, latgalīši i školuotuoji, zvierbuli i krīvi, čyguoni i puordevieji, klerki i niegeri, aktīri i sekretaris, prīšknīki i ubogi.
Dīvam vysaidu ļaužu gona.
Pajem nu kotra sorta pa sauvei i īsiej pavasarī.