Sergejs Kozlovs KRAUKLIS

Pabyra smolks snīdzeņš i puorguoja, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.
Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma beja nūbuoliejs i palics gaišuoks.
Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.
Krauklis sēdēja iz zora i dūmuoja sovu senejū dūmu.
„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos i bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mijkrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”
Atguoja mijkrieslis.
“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.
Jis liduoja, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu kūku storpā.
“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”
Mežs eistyn beja tukšs i slapnis.
– Karrr-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.
– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.
– Kur?
– Eu kur, iz calma.
Jī obeji sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mijkrieslis.
– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.
– A kū tu jai saceisi?
– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu!”
– Ejam, – saceja Luoceits.
Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.
– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam čaja dzartu.
– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom pasaceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.
– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.
– I sieņtenis!
Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar sovom senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”
– Es čaja nadzeru., – jis saceja.
– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.
– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.
Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai. Sabīziejušajā mijkrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda iz zemis.
– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!
– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.
– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.
– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…
Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i nadūmuoja tikpat kai nikuo, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.