Sergejs Kozlovs GADĪNĪ, KA MANE VYSPUOR NAV

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.
– Pasaver, – saceis Ezeits.
– Nui, – saceis Luoceits.
A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.
Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.
Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:
– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!
Luoceits pamuove ar golvu.
– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.
– A kur tu esi?
– A mane nav.
– Tai navar byut, – saceja Luoceits.
– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?
– Īšu da teve.
– Iz kurīni?
– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…
– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.
– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…
– Kū ta?
– Lomuot.
– Parkū ta?
– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.
– A kū nūrunuojom?
– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.
– Tok mane vysā nav. Saprūti?
– Tok redz kur tu siedi!
– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?
– Pi mane voi pi seve.
– Tys ir tod, ka es asu.
– Kai to, – saceja Luoceits.
– A ka mane vysā nav?
– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.
– I pi upis naasu.
– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!
– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.
– Skrīšu iz cytu mežu.
– I tī nav.
– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.
– Nav mane. Nikur nav.
– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzierssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.
– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?
– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?
– Nā, tu esi, a mane to nav.
Luoceits apklusa i sasavībe.
– Nu, Luoceit!
Luoceits nasaceja nikuo. Jis tik vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.