Ratestis gods

RATESTIS GODS

Sateic cylvāku, jam pasaruoda dežursmaids, zyni, ka ni eists, bet vīnolga prīks. Sajem apsveikuma karteni, zyni, ka tei ir tikai pīkluojeiba, bet vīnolga prīks. Īslēdz radeju, tī skaņ kristeiguos dzīsmenis, zyni, ka tei ir tikai tradiceja, bet vīnolga prīks.

Paškiņkuoja (latv. – uzdāvināja) maņ ratesti (latv. – žurku), zynu, ka tys ir štrunts, bet maņ vīnolga prīks. Svoreigi ir navys kū, bet kas i deļ kam škiņkoj. I nūlīku itū ratesti sūplok cucikam iz sekcejis plaukta pyrms gruomotom.

Daudz maņ taidu štruntu, kurus varātu i izmest. Bet pateik maņ vīnkuorši dzeivis prīki. Īdzert olu ar draugim kopejneicā. Pasavērt vokorā futbolu. Nūpierkt jaunu, smuku kraklu.

Vīns maņ soka – „bet tys tok ir eislaiceigi, tys vyss mudri propūļs”. Ūtrs soka – „tys ir prostai, vajag meklēt kūta dziļuoku”.

Jī obi laikam dūmoj, ka es pats par tū nikod naasmu dūmuojs.

Ar kū atsaškir cylvāks, kurs nu reita izīt i apsasiež uobeļduorzā pi golda nu tuo, kurs aizīt nu reita paceli i tikai vokorā atīt atpakaļ i apsasiež pi tuo poša golda?

Jī vokorā atsarūn vīnā i tymā pošā punktā! Bet cik atškireigi jī obi ir! I ka kaids trešais vokorā atīt gostūs, jis tikai redz, ka siež te divi taidi, dzer čajeni i verās zvaigznēs… Jī pastuosta, kū darejuši pa dīnu, i jis var jim ticēt voi ari naticēt.

Taipoš kai muna dzeda stuosteitajā puorsokā par catūrtū tāva dālu.

Piec garim pīdzeivuojumim feja jū puorvērte ratestē. Otkon par cylvāku jis varēja palikt tikai tod, kod kaida sīvīte navys jamā īsamīļuos, tik daudz nabeja praseits, bet vysmoz nanūsabeis i īdūs maizis gabaleni. Piec otkon garim pīdzeivuojumim tai i saguoja, vīna sīvīte nu juo vairs nasabeida, gribēja īdūt maizis gabaleni, bet sātā nimoz maizis nabeja. Beja dūms, beja emocejis, bet maizis gabaleņa nabeja i taidys formalitatis dēļ nikas nasaguoja.

„Tod paceļsim šampanīša gluozis par tū, kab vysod pa rūkai byutu vajadzeigais štrunts, ar kura paleidzeibu var paruodeit cytim, kas atsarūn myusu sirdīs,” – tai parosti dzeds nūbeidze itū Jaunuo goda puorsoku.

Lai cik tu tuoli byutu austrumūs, tī tože var izīt i pasavērt iz austrumim.

I satikt cylvāku, kurs smaida, i byut strikti puorlīcynuotam, ka jis ir tovs draugs i gryb tev tikai tū lobuokū. I tei ir tei duovona, kurai navajag saglobuot čeku…? A puorejū var izatāluot – dadzynuosim virtualys svecis, kū, a?

Škiņkojit, škiņkojit maņ ratestis! Tikai – na zooveikalūs nūpierktuos! Nu dzeivajom byutnem tikai cylvāks var byut simbols.

Valentins Lukaševičs, “Latvijas Avīze”, 2008.goda janvars.