Lauku cilvēkiem nepietiek ar maizi un TV šoviem

Dubnas pagastā 29.augustā notika Daugavpils rajona 7.Grāmatu svētki. Rajona bibliotēkas saņēma grāmatu dāvinājumu no Vides ministrijas, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā, kā arī no politiķiem, kas bija ieradušies uz diskusiju. Cilvēki no Dubnas, Višķiem, Nīcgales, Vaboles, Eglaines un citiem pagastiem diskusijā “Darbaspēka migrācija – attīstības tendences, ekonomiskie efekti, Eiropas pieredze problēmu risinājumā” vēlējās dzirdēt īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Oskara Kastēna, Saeimas deputātu Sarmītes Ķikustes (Jaunais laiks), Antas Rugātes (Tautas partija) un partijas “Jaunie demokrāti” pārstāvja Jāņa Graša viedokli.

Mēs vienmēr būsim nomalē

Iedzīvotājus interesēja atbildes uz jautājumiem par darba vietām, cilvēku aizplūšanu uz ārzemēm, valsts ieinteresētību viņu atgriešanās veicināšanā. Dubnas pagasta padomes priekšsēdētājs Ēvalds Stašulāns pastāstīja, ka šobrīd Īrijā un citur strādā aptuveni 35-40 pagasta iedzīvotāji. Daļa aizbraukusi nesen, kad būvniecības krituma dēļ zaudējuši darbu Rīgā. Pagaidām neviens nav atgriezies uz pastāvīgu dzīvi Dubnā.

Eglainiete Valentīna Bitiniece stāstīja, ka viņas mazmeitiņa, kas mācās Londonā, zvanījusi un teikusi, ka ļoti ilgojas pēc mājām un viņa noteikti atgriezīšoties Latvijā. Arī naujenietis Boļeslavs Purmalis teica, ka viņa dēls pēc darba Īrijā atgriezīšoties dzimtajā pagastā. Pretējās domās ir vaboliete Anita Vaivode, kuras dēls jau septiņus gadus strādā Vācijā: “Viņš neatgriezīsies. Ja man būtu spēks un veselība, es arī brauktu prom kopā ar mazmeitiņu. Brauciet prom, ja vien varat, jo šeit mēs nevienam neesam vajadzīgi. Mēs, rajona iedzīvotāji, neesam cilvēki, šeit pat bērnudārzu nav!” Dubnas iedzīvotāja, kas nevēlējās nosaukt savu vārdu, bija daudz skarbāka: “Es neesmu bijusi ārzemēs, tomēr acis man nav ar brunčiem apsegtas un es lasu un redzu, ka tur viesstrādnieki ir tikai vergi. Liela daļa sabiedrības Latvijā bija pret stāšanos ES un patlaban indivīda un valsts attiecības nav līdzvērtīgas. Vai ES paliks vai izjuks, mēs vienmēr būsim nomalē.”

Nozagt bērnību, lai atbalstītu valsti?

O.Kastēns pastāstīja, ka ministra sekretariātam ir rīcības plāns, ko šogad izskatīs valdība. Tajā paredzēts uzturēt kontaktus ar Latvijas iedzīvotājiem ārzemēs, informēt par darba iespējām dzimtenē. Finanšu ministrija esot izrādījusi sapratni jautājumā par ienākuma nodokļa starpību, tās nomaksa tikšot atcelta. Tā kā Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir augstāka, cilvēkiem, kas atgriežas no Īrijas, šobrīd nākas samaksāt valstij 5% starpību. Plāns veicināšot ekonomisko emigrantu atgriešanos. J.Grasis iebilda, ka dubultā nodokļu aplikšana ES nepastāv un jebkuru šādu prasību vajagot apstrīdēt tiesā. S.Ķikuste atzina, ka Latvijā atgriezīsies daudz mazāk cilvēku, salīdzinot ar iepriekšējo migrācijas vilni Eiropā, jo labklājības valstī piedzimis bērns augs laimīgs, nesaskaroties ar iztikas minimuma problēmu un nozagtu bērnību. A. Rugāte izteicās, ka cilvēkam esot goda lieta būt kopā ar savu valsti grūtā brīdī, tāpēc viņa atbalstot tos, kas paliek šeit, pārcieš visas grūtības un atrod risinājumu.
O.Kastēns uzsvēra, ka Īrijas iedzīvotāji atgriezās tad, kad valstī sākās ekonomikas augšupeja. Viņaprāt, Latvija vēl nav gatava tādam dialogam starp valdību, arodbiedrībām un darba devējiem, kāds notika Īrijā un panāca vienošanos par valsts attīstību.

Politiķi bija vienoti atzinumā, ka migrācija īstermiņā atrisina indivīda problēmas, bet valstij kopumā nenes neko labu, jo samazinās strādājošo skaits un nodokļu iemaksas nonāk citu valstu budžetā. Drīz darba tirgū ienāks 90.gados dzimusī paaudze no “demogrāfiskās bedres” un nebūs, kas maksā nodokļus un uztur pensionārus. Tomēr partiju pārstāvjiem nebija reālu risinājumu un ieteikumu, kā mainīt situāciju, ja neskaita utopiskas idejas par nodokļu samazināšanu un “vecās dziesmas” par algu palielināšanu, decentralizāciju, darbavietu radīšanu reģionos un īpašu atbalstu jauniem uzņēmumiem. Un pārdomu vērts ir arī višķēnietes Helmas Hansones ieteikums audzināt bērnus tā, lai viņi gribētu mācīties un neizjustu riebumu pret darbu.

Valoda un asinis pret normālu pensiju

Aprēķināts, ka 2060. gadā Eiropā pietrūks 50 miljoni darbaroku, ja saglabāsies pašreizējie migrācijas tempi no t.s. “trešajām valstīm”. Ja nu pēkšņi imigrācija tiktu ierobežota, strādājošo trūkums visai netālajā nākotnē būtu 110 miljoni. Savukārt, cilvēku vecumā virs 65 gadiem būs divreiz vairāk kā šobrīd un strādājošajiem viņi visi būs jāpabaro. Kaut arī mums šķiet, ka “vecās Eiropas” galvaspilsētās vairs nevar satikt vietējos, ES imigranti ir tikai 3,8% no iedzīvotāju kopskaita. O.Kastēns atzina, ka Latvijai ir 2 nākotnes scenāriji. Viens – turēt slēgtu darba tirgu. Bet – kur radīsies sociālās iemaksas? Otrs – atvērt darba tirgu, rēķināties ar iebraucēju integrēšanu, toties zināt, ka nesabruks pensiju un pabalstu sistēma. Protams, uzturēšanās atļauja jāsaņem cilvēkiem, kuru kvalifikācija un darbarokas patiešām ir vajadzīgas. Atgūsies būvniecības nozare, un atkal šeit lielāku algu dēļ brauks celtnieki no Moldovas. Darbinieki būs vajadzīgi pārstrādes rūpniecībā.

A.Rugāte kategoriski iebilda, ka bez imigrantiem nevarēs izmaksāt pensijas, jo patstāvīgai valstij pašai esot jātiek galā. Viesstrādniekiem, viņasprāt, jāpiemēro stingri nosacījumi, tai skaitā izglītība un valodas prasme jau pirms iebraukšanas Latvijā. Citādi mēs pat nepamanīšot, kā notiks asiņu sajaukšanās un mainīsies vērtību skala. S.Ķikuste izteicās, ka ar vērtībām nevar pabarot bērnus un būs jāpieņem smagi lēmumi – vai nu ievest strādniekus vai celt nodokļus. J.Grasis bija skeptisks, sakot, ka iebraucēji pasliktinās etniskās attiecības. Attieksme pret karu Gruzijā esot parādījusi, ka jau līdz šim nekāda integrācijā te nav notikusi. Tomēr biznesam nekāds patriotisms nepiemīt, ko apliecina lielo Eiropas uzņēmumu ražotņu pārcelšana uz Ķīnu, pie lētākām izmaksām.

Diskusijas nobeigumā eglainietis Valentīns Rogožins apvaicājās, kāpēc taupības laikā vajadzīgi daudzie TV šovi, kas tik daudz izmaksā. Neviens gan nepaskaidroja, ka komerctelevīzijas izmanto savus resursus kā vien vēlas un ne jau valsts budžets finansē TV šovus. O.Kastēns izteicās, ka “maizi un izpriecas” tauta prasa kopš senās Romas laikiem – maizītei pietiek un par TV jau nav nauda jāmaksā. Viņa ieteikums labāk skatīties TV nekā raizēties par neparedzamo nākotni, šķiet, bija visgodīgākā un patiesākā atbilde no visa šajā diskusijā dzirdētā.