Latgalīšu popraksteiba

Dorba vajadzeibom aizavajadzēja tekstu latgaliski. Myusu dīnu cylvāku latgalīšu rokstu volūdā raksteitu tekstu. Na komentaru, a teiklā publiceitūs tekstu.

Te nu ari juosoka, ka rūkys nūsalaiž i sirds apsatak. Cylvāki, nu kū jius dorit? Jiusim nav sovys raksteibys? Jiusim nav golvys, ocu, pruota i sirdsapzinis? Gols golā – jius esit lupotys, kas nacīnej ni seve, ni sovys volūdys i juos viesturis?

Lelais vairums tekstu ir raksteiti piec dzierdis – kai runoju, tai rokstu. Pat Latvejis medejūs, Latvejis lelūs izdevnīceibu izlaistajuos gruomotuos.

Raksteit “acagrīžūs nu Rjāzakņis” (pareizi byutu “atsagrīžu nu Rēzeknis”) voi “munā zjamijā speidj sauļja” (munā zemē speid saule) ir taipat kai latvyski raksteit “pac labākais galdauc ir rōzā” voi “zveinieks Antōns pēc kīnō aclābinājās”.

Ortografeja ir nūsacejumi, raksteibys konvenceja. Lykumi. I latgalīšu rokstu volūdai ir taidi poši normeiti lykumi kai vysom normeitajom volūdom.

Nav jau nikaida džungļu tautenis voi tuksneša klaidūņu volūda, kam nav rokstu pīminekļu, literaturys, tekstu, raksteituoju. Latgalīšu rokstu volūdai ir kodificeitys normys, gramatikys, ortografejis nūsacejumi, raksteibys pīminekli, gruomotys, avīzis, sātyslopys.

Jius tok naesit nu nakurīnis. Jius esit nu Latgolys. Tod i rokstit sovā volūdā kai leli cylvāki, na napraškys bārni.

Školā navuica? Tod vuicīs pats! I prosi vaļstei, kab vuiceitu školā.

Naizīt avīzis i gruomotys? Tok meklej naudu i izdūd juos!

Namuoki raksteit? Bais, ka apsasmīs? Nu suoku aizej da psihologa voi cytaiž gluob sovu pošapziņu i tod pameklej koč voi itepat teiklā latgalīšu volūdys gramatiku, ortografejis nūsacejumus, latgalīšu lementara 1. daļu, lementara 2. daļu.

Ar lizeiku mutē naīlīs ni školuotuojs, ni profesors, ni Dīvs. Pošam juosavuica.

Latgalīšu volūda, kurā runojam i rokstam, nav myusu izdūmuota. Jimā runoj saime, draugi, sābri, jimā runuoja dzedi, prodzedi i jūs prodzedi. Ari myusu pomuzykys dzīsmēs skaņ myusu seņču volūda. Cīneit sovu volūdu popkulturys laikā nav anahronisms. Tys ir cīneit seve.

1908. godā Pīterburgā tyka izdūta pyrmuo pošu latgalīšu raksteituo gramatika – Ontona Skrindys „Латышская грамматика летгальскаго нартlьчiя — Latwìšu wolúdas gramatika”.

2008. godā analfabetisma nav palics a ni mozuok. I tī nav vaineiga ni vaļdeiba, ni saeima, ni cytplanetīši. Poši latgalīši sēd pi sovu datoreišu i ar sovom rūceņom roksta glupuosts.

Nui, labi, ka roksta! Ka tik roksta! Tok tys ir moza bārna leimiņs. Ka cylvākam vaira nav 5 i 6 godi, nu juo prosa vaira – na tik salikt kūpā burtus, a salikt jūs pareizi. Kab cyti varātu puorskaiteit i kab jis raksteitu pareizā rokstu volūdā.

Vaļdeiba, saeima i cytplanetīši ir lels spāks, tok volūda ir juoīsavuica kotram pošam. Ar sovu golvu, smadzinem, apziņu i gribeišonu. Koč voi pasokūt vaļstei, vaļdeibai i cytplanetīšim, ka es grybu īsavuiceit, zynuot, prast i maņ vajag tuos volūdys.

Latgalīšu grupa “Borowa MC” – sovā laikā latgalīšu kūpeibys, sova novatorisma i veiksmeigu sakriteibu deļ pasacāluse pi latvīšu muzykys dabasu. Jau seņ zynu, ka jī, vysmoz Aigars Runčis, postulej – kai runojam, tai dzīžam. Sok, labi, ka vyspuor latgaliski. Nui, pyrma puors godu tei beja lela aizadreiksteišona – dzīduot publiskā telpā latgaliski.

Tok tuo jau seņ ir par moz. Debeja beja spūdra, loba, nagaideita, svežņa i breineiga. Niu juoīt tuoļuok! Latgalīšim niu ir daudz grupu, kas dzīd latgaliski. Varbyut dzīd pat lobuok, cytaižuok, svežņuok.

Plyka dzīduošona ir bārna leimiņs. Dzīsmis pīraksteišona, kai dzierdi i kai saīt, ir bārna leimiņs.
Pīraksteit pareizi i padareit sovu volūdu bogotu – ar sovim aizmierstajim, nu mamys, tāva, babys, dzeda saklauseitajim, nu gruomotu īsavuiceitajim vuordim – tys ir lela i atbiļdeiga cylvāka lāmums.

Koč voi grupys sātyslopā atrūnamais dzīsmis “Dvēselis osorys” teksts, kur īlykts latgalīšu tautysdzīsmis citats “Aiz azara bolti bārzi sudrobeņa lapeņom”. Citats ir dzīduots i taitod raksteits tai, kai dzīsmis dzīduotuojs tū zyna i kai jis tū niu, myusu dīnuos runoj. Koč latgaliski ir vuordi “sudobrs”, “sudabreņš”, na fonetiskais puorcālums nu latvīšu volūdys – “sudrobs”, “sudrobeņš”, fonetiskūs lykumu deļ pamainūt “a” pret “o”. Leidzeigi kai “muoja” nu “māja”, koč pošim latgalīšim ir sovs vacais i da myusu dīnu dzeivais vuords “sāta”.

Vysleidza ar prīcu verūs, ka koč jūs sātyslopys sadaļā “dziesmu teksti” pamatā tūmār ir īvāruotys latgalīšu ortografejis normys. Saceisim, koč voi dzīsme “Es eju nu Latgolys”, tuoļuok tekstā “Es eju nu Latgalis”, kurys tekstu cytur teiklā, par pīmāru, latvīšu dzīšmu sātyslopā, var atrast vysuos īspiejamuos raksteibys versejuos – kai jau raksteituojam ir pasadzierdiejs, kai pasaruodiejs.

Pat pījemūt, ka vuords “Latgola” myusu dīnu jaunīšam var pasaruodeit svešs, muoksleigs i popkulturai nadereigs, a īrostuoks ir nu latvīšu volūdys puorjimtais “Latgale”, kuo ūtrū daļu izrunoj leidzeigi kai cyukys i teļa mīsys apzeimuojumu, vuordu “gale” (latvīšu literarajā volūdā analogs ir vuords “gaļa”, taitod SIA “Latgaļa” – Latvejis gale, bekona eksports i galis izstruoduojumu ražuošona).

Tok tekstūs, kū var atrast itymā sātyslopā, paļdis Dīvam, nav totaluo analfabetisma. Tik naviereibys i nazynuošonys klaidys. Taidys kai, par pīmāru, “spīgeļeits” ar meikstū “ļ”.
Verūs, ka lelā vairumā gadīņu teik īvāruots nūsacejums pyrms patskaņu “e”, “ē”, “i”, “ī” i divskaņu “ie”, “ei”, “iu” nameikstynuot leidzskaņu burtus. Tū varātu nūsaukt par raksteibys suokuma zalta lykumu, ar kū suokt.

2007. goda latgalīšu ortografejis nūsacejumūs ir raksteits:
“Meikstus leidzskaņu burtus ģ, ķ, ļ, ņ roksta, kod aiz jūs ir a, ā, au, o, u, ū, uo: kuģa, Ķuzāns, ļaut, ņaudēt, dat. rūtaļom, pļuove, lok. Seiļūs. Leidzskaņu burtus nameikstynoj, kod aiz jūs ir e, ē, i, ī voi ei, ie, iu: saule, lēkt, likt, kugis, līkt, neit, lieni, kiula, šliukt. Meikstus leidzskaņu burtus roksta, kod aiz jūs ir voi ir bejušys meikstynuotuojis skanis: atpakaļ, seņ, bruoļs (bet bruoli), akmiņs (bet akmini), viļņs (bet viļni), eņgeļs (bet eņgeli), ceļt, maļt, suņs, pīkaļne, Aņce, Jaņcs i tml.”

Nav juomeikstynoj? Kai tai? Es že dzieržu “ļepetņīks”, “ķiula”, “Ļeigū”.

Nav. Tī leidzskani eistineibā nav rikteigi meiksti. Latgalīts itū skaņu itymā vītā naizrunoj meikstu, tei pat ir problema, vuicūtīs runuot latvīšu literarajā volūdā. Atguodojit monologu nu Juoņa Streiča kinys “Limuzins Juoņu nakts kruosā” (citeju aptuvanai): “Es tak saku: “Kakis”! Viņa man saka: “Saki “kakis”! Bet es tak saku “kakis”!”

Tai ka cīnej sovu volūdu, ka cīnej seve i sovejūs, partū ka volūda ir latgaliskuos ideņtitatis svareiguokais bolsts, kas vysod īs leidza – pat tod, ka pūdi saduzs, svečturi salyuzs, lynu goldauti satrupēs. Pat postmodernajā postlaikā.

Partū ka latgalīšu popkultura vysleidza lītoj latgalīšu kulturys zeimis, latgalīšu skanis, burtus, vuordus, teikumus, tekstus, volūdu.

Voi varbyut latgalīšu volūda pasauļa globalajā teiklā www ir latgalīšu popraksteiba?

Kai dzieržu, tai rokstu. Kai runoju, tai rokstu. Kai muoku, tai maunu.