Kur sauleitei sāta
Pīters dzeivoj pi Juosmera azara. Juo dzedam ar babu tī ir sāta. Jim ir ustoba, klāvs, pyune i pierts. Vēļ sātā ir div pašelis. Pi klāva i pi pyunis. Tī vysaida monta gona. Kuo tik tī nav.
Pi pyunis dzedam stuov molka i lītyskūki. Pašelei ir caurys sīnys, i viejs skrīn vydā i uorā. Dzeds soka, ka tai i vajag – kab na vieja, vysa molka propultu. I lītyskūki tože. Zam jumta jis ir sasits kūka kārtenis i salics tī gruobekļu kuotus, egliskūka mītus i vēļ vysaidus kūka gobolus. Nikod nazyni, kur nūderēs šlivys, kur paeglis stymbyns. A ka gadīnī lizeikys juotaisa?
Dzeds to pats lizeiku nataisa, nav bejs okuots. Da i kam jam tuos baileiguos nūsajimšonys. Vysaida cyta dorba gona. Tok vysi štrumenti ir salykti ūtrā pašelē pi klāva. Tī jam ir skaps ar vysaidim dzeļžim, noglom, skryuvem, bankom i baņceņom.
Nazkod palejis sābrūs dzeivuojs taids Kvāpānu Ontons. Lobs meisters bejs. Kur jau tī godi. Vysu besu pats muociejs sastrojēt – skapam durovys īlikt voi teļvīzeram kuoju daskryuvēt, syvānam sili sasist voi jumtam dieleišus nūmaineit. Da i pats škūrstynu sapruoviejs, pats i sev grobu sataisiejs, piertei greidu īlics i, eku, spraunūs vuorteņus stulpūs īkuors. Nu juo dzedam i palykuši itī lizeiku štrumenti i vysa zynuošona.
A ūtrā pašelē pi klāva dzeds tur teiklus, makšeris i vysaidys saimisteibys lītys. Nikod nazyni, kur kuo aizavajadzēs. Ēst naprosa, lai stuov. Ka aizavajadzēs, nabyus pa dzerauni juoskrīn kai taidam durakam. Dzeds nikod i naskrīn. Jam vyss ir. Skrīn cyti – to ēvelis, to vasara. Tod tik dzonoj, cikom sadzeņ atpakaļ. Pruota jau tim ļaudim nav – kur līk, tī i pamat. Lai propulst ar propuļšonu!
Tī stuov i Pītera ritiņs. Baba soka, ka taidā bardakā nikuo navar atrast, a dzeds vys nūryuc, ka jam sova znaja i nav kuo leist svešā maņteibā. Tī gon stuov i babys puču pūdi, skalinis i spani, tok jei vys soka, ka dzeda montam nav nikaida parāda.
Kotru sastdīni iz vokora pusi baba rauš ustobu. Jei saceļ bruņčus, apsprauda aiz jūstys i tusdama ruopoj pa greidu. Rūkā slapņa lupota, baba mozgoj greidu. A da tuo jei saber iz greidys dieļu žvyru i rikteigi tryn ar slūtys stymbynu. Až mute sorkona sasamat. Skrapst vīņ! Nateireiba lāc pa gaisu. Piec tam tik saslauka ar slapņu lupotu, a greida bolta, bolta.
Piec žvyra iz azarmali vysod juoīt Pīteram. Kai babai aizavajag, tai par reizis i juoskrīn ar bļaka bļūdeņu. Napatruopsi laikā aizskrīt, jau baba aizasyrda – i kur taidi jemās, kur taidi līkās. Īsarokuši sovuos dzeluos, dagunu gruomotā ībuozuši. Ūtram a ni paleigā napaīs!
A paraugi otkon par ustobu puorguojs. Par reizis baba syrduos, ka vysu pasauli pīluočoj – pa slapņu greidu ar nateirom kuojom. Ej tī saprūti tūs sīvīšu. Nikod jom nav labi.
– Pi dorba juosavuica jau nu bārna kuojis, – baba vys skandynoj reitā i vokorā. – I namaneisi, kai bārns par puisi paliks. A bez dorba tī pyrdyns byus, na veirs. Meitom tik prūtu grūzeit, na pi dzelys. Eistam veirīšam vyss juozyna. Vysi dorbi juomuok i juozyna. Kai ta cytaiž lai dzeivi nūdzeivoj. Tik pasauļam par apsmīkli.
Dzeds taidā reizē nūtuš vīn, tok bolsā nikuo nasoka. Kab jis na rikteigs veirs, voi ta baba juo sātā pacīstu. Veirīšam vyss juopatruop laikā. Vajag laikā patruopt i žvyra atnest, i slūtys padūt, i sova monta nūbirēt, kab babai zam kuoju nasasvaideitu.
– Jimšu i sasvīsšu gunī! – Baba vys soka, ka iz greidys palykuši kaidi Pītera papeiri. Bruoļa vastī žurnali, kaidi modeli voi izgraizeituos avīzis. Pīters kruoj mašynu biļdeitis. Jam vasala klade jau pylna. Mozuoks beja, lepēja vysys piec kuortys. Niu jis gudruoks. Kotrai markai sova lopa. Tī Audi, tī Renault, tī otkon Mazda. Pīters juos pazeist jau piec lukturu viņ.
Bruoļs vad avīzis i žurnalus nu sova dorba, jim tī slimneicā pasyuta iz vasala goda i cytaiž svīstu eļnē. Tok bruoļs salosa vysu i vad iz sātu. Pakurim. Kur ta cytaiž tūs papeiru pīsajimtu, vyss naudu moksoj. Paraugi pīpliess tuošu i skolu. Ar avīzi vys vīgļuok aizkūrt.
Cytaiž to jī nikuo postā napasyuta, naudys žāl. Pīters zyna, ka līkys naudys jim nikod nav. Dzeds tik tai soka, ka žāl. Lai nivīns napadūmuotu, ka jī bednai dzeivoj. Gona i pošim, i bārnim. Vysa gona. Ka jau kara laikus puordzeivuoja i sovetskūs godus, to kas ta niule. Tik ka tuos valna veseleibys a ni. A kuo ta jim cytaiž daudz vajag – sova gūteņa, syvāns, cuoleits. Ka tī i līku gruovmali naapkausteisi – vys jau vaci. Pasauļa vaira naapjuosi!
Koč napļauts nikas vysleidza napalīk. Baba pa vokorim jem guņku i īt papļautu gūvei zuolis iz nakts. Tod tuš, ka sirds trypastoj kai dūrna.
– Kai jei tev natrypastuos, itaidu gobolu nostu nasuse. Izataisa kai jauna mārga! Dūmuot, godu divdesmit. Zuolis jei pļaus! – dzeds purp i nūlīk izkapti vītā.
Nu reita to jis pats pīsacieļs vēļ zam saulis lākta i izpļuovs vysu garū gruovi da poša leluo ceļa. Lai mīrs. Lai baba nasavolkoj pa pasauli. Lai lobuok sīnā kolst, na tuos nostu volkuošonys pa puspasauli.
– Kur čorts i dzonoj pa pasauli slaisteitūs. Ka jau taida pļuovieja, pļauņ auzaitē! Poša lobuo bareiba propulst, a itei skraida pa gruovmalim sakoltušūs smylgu kausteidama! – dzeds pi brūkašku dūd babai suta. A tei nikuo. Tik gordūs blīņu izcapuse. Ar skrouksteigū maleņu. Taidi laikam tik babai saīt. I dzeds ād nu sirds, Pīteram tože rūka stīpās i stīpās iz bļūdys pusi. Cikom jau aizamat i gona.
Par tū mašynu lepeišonu baba to syrduos. Dzelu byutu dariejs, na bakstiejīs. Tok daudz nikuo nasoka. Puikam puika znaja. Lobuok lai mašynu verās, na skraida kur bez dzelys. Vys kū vaira izavuicēs. Baba sasvīž puorskaiteituos avīzis pečorkā pi plitys, a pyrma tuo ļaun Pīteram izgraizēt tū, kuo jam vajag.
Bāda tik, ka ūtrā lopys pusē ir kaidi iedīņu recepti. Tūs to gon baba sorgoj kai nu guņs i līk skaudzē. Jei to nikod nikuo svežņa ēst nataisa – buļbys da buļbys, kaida cyukys voi kod teļa galeite, kuopusti, sieņs, bīzpīns. Baba vysakuo muok. Jei pat mozūs sīreņus taisa – satryn ar cukru i ūlys dzaltonumu. Lai jau bārnam teik. Tik nu tūs receptu to nikuo nataisa, līk tik sovā etažerkā. A nudi var nūderēt. Nikod nazyni, kuo dzeivē aizavajag. Aizavajadzēs kaidu peirāgu, a kur ta tod rausi?
Ustobā nikuo cīši interesna nav. Tī vīnā koktā ir skaps, pi skapa dzeda i babys gulta, Pītera guļteņa i vēļ vīna gulta, kur guļ bruoļs Jurs, ka atbrauc iz sātu. Aiz zaborkys stuov teļvīzers i babys adekli. Pi teļvīzera Kvāpānu Ontona, lai jam vīgla smiļts, taiseituo etažerka. Stuov jau cik godu, ni švuorbojās, ni kuo. Ka jau dzelu cylvāks muok, to jam i saīt. Varēja jau vēļ padzeivuot, a kū padareisi – Dīvam tože lobu cylvāku vajag.
Gruomotu etažerkā Pīteram ir sovs plaukts, tī jis tur sovys mašynu kladis, kruosojamuos i vysaidys puosoku gruomotys. Vēļ jam ir albums ar karteņom, kur jis i Jurs ir mozeni. Juram karteņu ir vaira, vacuokuo bruoļa karteņuos ir i paps, i mama. Tī jī dora vysakū interesnu, smejās i braukoj nazkur pa pasauli. Ir kartenis, kur mama stuov pi nazkaida lela akmiņa, a Jurs mozeņš jai kliepī. Paps bejs pi aparata. Pītera tī nav, tik jī treis. I tod Pīters mozeņš, a mamys nav. Paps ar buordu. Tod tikai dzeds i baba.
Baba karteņuos izaver pavysam cytaiž. Jei nav tik rasna i tik leika. Jai karteņuos nav briļļu, a dzedam nav buordys. Albumūs vēļ ir pylns vysaidu svešu ļaužu, Pīters jūs napazeist. Baba nikod nasoka, kas jī taidi ir. Glaunī rodi i cauri. Jei palīk sirdeiga, ka Pīters verās tūs karteņu, partū lobuok nimoz nataiseit vaļā albuma. Nikuo šmuka tok tī taipat nav.
Ustobai pa vydu ir ceplis. Jū kurynoj zīmā, a cytureiz i pa vosoru, ka ilgi lejs leits i ustobā palics mitrys gaiss. Kuknē otkon ir leluo kruosne, kur baba cap maizi i ratu reizi buļbu i galis dasys. Vēļ kuknē ir plita, iz kurys jei vuorej ēst.
Lelajā ustobā poša golvonuo ir babys i dzeda gulta ar augstū golvysgali. Jam obejuos moluos ir rasnys i drupeit cyrmuļu apāstys kūka bumbys i kūkā grīzta sauleite pa vydu. Sauleite ir izkruosuota ar dzaltonu kruosu, rīvēs sasakruojuši putekli i nazkaidi malnumi. Juos stori suocās pi pošu spylvynu i īt iz vysom pusem.
Koktā pi lūga ir Pītera guļteņa. Tī sēd luocs Pecka ar vysu sovu saimi – ružovū Peckīni i mozajim Peckalānim. Baba soka, ka puikam pošam tī dreiži nabyus vītys, a lelais bruoļs Jurs vys vad i vad montys. Jis ir cīši lobs, tik reši brauc iz sātu.
Pīteram ir tik dzeds ar babu i Jurs. Mamys i papa jis naatguodoj, varbyut jūs nimoz nav i bejs. Jurs stuosta, kai ogruok jī vysi guojuši iz Juosmeri mauduotūs, ka atbraukuši gostūs, a Pīteram nasatic. Jī tok vysod ir dzeivuojuši ite. Deļkuo jim byutu juobrauc gostūs?
Vīnu gon Pīters atguodoj. Jis guļ iz deča, valk taida kai vēsme, a cytaiž ir cīši sylts, partū ka vysapleik speid sauleite. Mama, tei laikam ir mama, nūsalīc pi juo i nazkū soka, a vaira nav nikuo. Tik tei sauleite pruotā.
Kletkā pi guļtenis dzeivoj Pītera žurka Piška. Piškai ir bolta spolva i ružovs daguns. Vēļ jai ir breineigi gara aste, kas žurceņai paleidz nūturēt leidzsvoru, ka jei kuopelej kur naviņ i raušās Pīteram pa pīdurkni iz placa. Piška nivīnam nagryb ļauna, jei ir loba žurka. Tū zyna i Murka, babys kačs. Jis Piškys naaiztīk, koč cytaiž žurkys klāvā grīž tai, ka nasamat. Baba poša gon soka, ka žurka sātā ir nateireiba, tok nu reita, cikom Pīters vēļ guļ, Piškys kletkā īlīk iedīņa.
Baba ir cīši loba. Jai ir krunkaina mute i daguns ar taidu kai kupri, a iz tuo kupra aug spolvaina kuorpa. Mugurā babai vysod ir vylnys brunči i adeita kopka. Pošā korstajā vosorys laikā jei valk pučainuos kleitys, a vokorūs vysleidza apmauc kopku. Kopkys kabatā jai ir šņukauts i kompetys. Na daudz, a ir. Ka Pīters nav izdariejs nikuo švaka, baba jam īdūd kompetu. Ka jai ir nauda, nav nimoz juorauga byut cīši lobam. Ka gadiejīs kas na tai, baba tik nūsapyuš i soka, ka Dīveņš redz vysu. Lobu i ļaunu. Na cylvākam tuo sprīst, kū Dīvs struopēs voi aizmoksuos.
Vysa jis naredz vys. Kai ta Dīvs reizē radzātu, kai baba klāvā slauc Zīdali i lomojās par juos syudainū asti, a dzeds pi Juosmera skoloj pārnejūs kuopustu bucu i sviļpoj tuos našmukuos dzīsmis, par kū baba cīši syrduos? Jam tok byutu juoredz i Jurs, kas piļsātā vuicuos par dokturi, i sābru Pedze, kas ak jau guļ pīsadziers voi otkon merkavoj kū nūzagt i puordūt. Juoredz, kai aiz meža Kapustu Mare pliešās ar sovu vadaklu. Juoredz, kai Murka rauga nūgiut bezdeleigu, kai Piška grauž sovu bļūdu. Nā, tai navar byut, ka Dīvs radzātu tuo vysa i vēļ īsavārtu, kū kurs dora na pa jam. Da i vēļ atrostu laika nūstruopēt vysus nakryškuonus i slaistus.
Dzeds soka, ka cylvākim nav tī kuo jauktīs vydā, vys jau Dīvs pats zyna, kū dora, nav tok mozais bārns. A par Pedzi, kod jis mežā beja salics cylpys i tī tyka vydā vacuo Kucjka, jis beja cīši sirdeigs. Dzeds sunīni aproka tīpat mežmalī, kur nabeja taidu kūku sakņu kai mežā, i pi vakareņu golda ryuce, ka vys nazkod Dīvs taidu Pedzi struopēs – agri voi vieli. Baba atsacēja, ka nav kuo dabasūs leist. Ka tī i iz bez dzeda runuošonys gona kuorteibys. Ka kotrys vecs gribēs Dīva školēt, kas tī beiguos vaira parāda pastateis.
Parāda nav nikaida. To Raibalis kēde svaiduos iz pogolma vyds, to Murkys bļūdā īskuobs pīns, to klāvam aiztaiseitys durovys i bezdeleigys nateik pi bārnāku. Piška juovad staiguotu zuolē i juosaver, kab jei naaizbāgtu. Pīteram ir kuo jimtīs, cikom padora vysus dorbus.
A kur vēļ azarmalī juosalosa malnī akmisteni, kū Jurs gribēja deļ jaunuos podmarovkys ustobys golā. Ka sātai taiseis verandu, tī liks pundamentu. Jurs sacēja, ka car molu vajadzātu malnūs azara akmisteņu, kab byutu dekoraceja. Vaira jis natyka nikuo saciejs, a lai tik aizrunoj vēļ. Pīters tod izviļks sovu kuli, i bruoļs tod byus cīši prīceigs. Kai ta nā! Paraugi itūs akmiņu pīlasiejs, a Pīteram jau pruova kule. Dreiži navarēs paceļt. Dzedam ar babu jis nikuo nasoka. Jī taipat nasaprass i akmiņus ak jau sabērs ceļa dūbēs, kur piec leita sasastuoj iudiņs. Voi ta pyrmuo reize, ka jī nikuo nasaprūt.
Tai jau nabyutu nikaida vaine. Dzeds muok cīši skali sviļpt – tai, ka aizkreit auss. Jis īvuicēja Pīteram sviļpuot vysaidys dzīsmis. Nimoz navajag dzīduot – pasviļp i gotovs. Vēļ jam ir nazs ar trejim asminim. Pavasarūs jis pītaisēja vysaidu sviļpu, rasnu i tīvu. Cyta skanēja tai rešni, až treisēja lyupys, ka jū pyute. Cyta otkon spīdze kai ūds i nikuo pruoteiga tī navarēja dzierdēt. Lobuokuos beja tuos parupuos, kas vaira guoja iz smolkūs pusi. Tik kuorklu sviļpis mudri sakolta, koč Pīters juos globuoja pakrieslī iz zemis, kai dzeds beja vuiciejs. Kai kūkim tyka lopys, kuorklym uodys nūmaukt vaira navarēja i ar sviļpem beja cauri – globoj voi nagloboj. Niu juogaida da cytagods, kod kūkim otkon īs sulys.
Itymā pavasarī beja daudzi dorba. Iz pogolma izataisēja pruova pļančka – ni apleik apīt, ni puori brist. Baba vys gaidēja, kod atsalaiss zeme i sasyuks iudini vydā, a dīnys guoja i nikuo. Pa nakti vys dasola, i iudiņs stuovēja iz vītys. Dzeds sacēja, ka varātu parakt gruoveiti voi kū, kab laika bejs. Baba tik nūryuce, ka tam nakryškuonam kab tik atsabaksteit cauru dīnu i dorba napadareit. Kai pi pruoteiga dorba, tai stateidams nadastateisi, a vysaidu peņcekļušku i uoveišonūs – pyrmais par vysu dzerauni! Vuškai statiņa sapruovēt nasagaideisi, a strodam skvarešnīku vysod īguoduos pastateit. Kab tik kas čudnuoks, tys jau pa jam!
Tai baba ūrce, ūrce, cikom dzeds nūsaspļuove par itū iudiņa i dubļu dzelu i aizguoja iz klāvu cierptu vušku. Ka nav buobai pruota, to sova i naīliksi – poša luopuos pa dublim reits, vokors, tok pruota i rūkys nadaliks. Cik ta tī dorba gruoveiša parakt, tok nā – jai klāvā nazkas dag. Ot, valna buobys!
Īraudziejs Pītera, dzeds apsaruove i suoce sviļpuot. Otkon tuos bezkauneiguos dzīsmis. Labi, ka baba nadzierd. Jei aizguoja iz klāvu dacierpt pādejūs vušku. Jī obeji jēmēs pa klāvu kaidys treis dīnys, cikom tyka ar vysom vuškom golā. Kur ta tī zam vacuma vaira spāka pīsajimsi – itūs antakrytsus pi zemis nūturēt. Sporduos kai trokys, īt kai zivs pa gaisu!
Pa azarmali lelajā duorzā vuškom lobu lobuo dzeive, tik ka iz zīmys juopīpļaun sīna. I vēļ tei cierpšona, a kab juos bess! Baba nūsašpļuove dubļūs, nasdama vylnys maisu iz čulanu. Tiks vosora, otkon juolīk baļvā i juomozgoj – i rudiņa, i pavasara cierpums. Taipat vys kaida dzejteņa tiks, vys tim puikim voi puordūt. Zeču navar viņ pīsajimt – plieš kai troki. Da i kū tī besu nu pensejis izdzeivuotu, kab nabejs tuos vušku naudys. Taipat jau nūsajimšona, a sova kapeika teik. Kab na tuos, i dūmoj, kai mieneša beigu sagaideit, kai bārna izaudzēt. Itys vysā mozs, da i ūtram kaida tī iztikšona – syuda aļdzeņa da stipendeja.
Kab na vušku i Raibalis, zam pensejis dīnys skrītu pa pasauli kai Kapustīne. I kas tai luovai maiseitu kaida kustūņa paturēt – aiz Juosmera taida poša zeme kai ite. Tī poši muoli iz kolna i palejā dzeiva smiļkts, tik ka jai tī līknē zeme tukluoka i buļba lobuok augtu. A kas tev, dīveni, deve. Tik tuos prācys i saprasšonys, ka iz mēlis louka. Pi dorba jau nadasagius a ni. Tik ka ar vadaklu izalomuot i pa pasauli puorskrīt ar spletnem. Izabaruojuse kai gūvs. Ni jei dorba zyna, ni dorbs juos. Da kū tī! Baba aizcierta kliets durovys i aizguoja pi dzeda iz klāvu. Dubli nūpļuokšēja viņ zam kuoju.
Cikom baba ar dzedu pi vušku, Pīters roka gruovi. Beja juorauga naizrakt ni par dzili, ni sekli. Cytaiž iudiņs sasastuoja taidūs kai ezereņūs i nikur iz prīšku naguoja. Tī, kur iudiņa ceļā sasataisēja aizsprūsti i sasakruoja dubļu pyki i solmi, Pīters paroka vēļ. Iudiņs skrēja prūm, tik līknē aiz statiņa sasakruoja i tuoļuok natyka, a tī jau tiuleņ i pļova. Kas tī vaira kuo bāduot.
Pļaņčkā iz pogolma vyds iudiņa palyka kai cuoļam da vādara. Tys jau vaira nikuo namaisēja. Tys var gaideit i syltuoka laika, taipat prūm naaiztecēs.
Dzeds ar babu nūsaprīcuoja vīn. Tod jau puiss eims pruota godūs, ka muoks ar melioraceju tikt golā. Dzeds tik nūsacēja luopstys nūlikt vītā. Juosaradynoj pi parāda – sovi instrumenti puišam vysod juotur vītā. Baba až podlēce. Parāds jam! Pīdziņs pašelis ar vysaidu hlamu, ni tī gola, ni molys. Verīs vīn, pošam nūgrauduos iz golvys. Atsarads parāda vuiceituojs! Pošam sāta kai baile. Vysi kokti ar hlamu pīgryusti! Byutu sovu bagadzeļņu sakuortuojs, a to bais i vydā īt.
– Bagadzeļne! – dzeds nasalyka mīrā. – Kaida tī valna bagadzeļne! Bezparāda tu dzeivē redziejuse naesi, ka te runoj. Poša sovu hlamu pībuozuse, niu gudra runuot. Varātu sovys skalinis i veikšus kur cytur likt, nā, buožās pi lītyskūku! Bagadzeļne! – dzeds navarēja apsamīrēt. – Vys to tuo, to ituo īsavajag. To gruobekļa kuota, to kaidys reicenis kur dasist. I nikod nazyni, kur nūderēs. Vei, viņugod Kapustīne izsvīde brangū velismašynu, motors saputiejs. A tī vydā tok tik peina muceņa. Saber gryudus, vuoku viersā – a nivīna zmirka kluot natiks! Lai žurkys slaistuos voi grauž, vydā natiks. Až kai bankā!
Pīters daudz nasaklausēja. Tai jī vysod bļaukoj, kai tik aizīt runa par parādu i bezparādu. A piec šaļts jau otkon obeji runoj vīnā bolsā. Līleigs jis paleidzēja nest sacierptū vylnu iz tymsū čulanu, kur lelā skaudzē jau beja sakrauti maisi mozguošonai. Viņā koktā beja mozguotuo dzejs spriesšonai i sauceišonai. Tik ka pa zīmu vysa nabeja veikta – to tei sirds, to otkon mīgs apjem. Nav jau vaira pi vacuma tuos struoduošonys kai nazkod. Kai napaguleisi iz dīnys vyds sovys šaļts, tok dūmuot kai izvuoreits. Nazyni vaira, kai i vokora sagaideit.
Kuknē jī ar babu satyna lupateņā dzirklis. Lai stuov da cytys reizis. Baba nikuo nasacēja par Pītera sabrystajom kuojom, tik lyka izkarsēt korstā iudinī i apviļkt vylnys zečis. Tai nimoz nabeja tik švaki, Pīters dabuoja pat pīnu ar madu. I jei nikuo nasacēja, ka iz bikšu golu dzeivi dubli. Ka cylvāks ir struoduojs, jam nikuo nasoka daža par savuoļuotom drēbem. Paraugi cytaiž nateirs atīt – uodu par acim nūmauks!
Pīters pavaicuoja, parkū dzirklis taidys taukainys. Voi ta pyrms nūst likšonys juos juosazīž ar taukim? Baba saceja, ka nā. Tai jau ir, tauki aiztur ryusi i naļaun dzirklem par vosoru da cytys cierpšonys aizīt pūstā, a tei monta nu pošu vuškeņu. Baba īnese vydā puļči vylnys i īdeve Pīteram rūkā. Rūka palyka vysā taukaina! Dūmuot, ka jei byutu taukūs pamārcāta.
– Tys kab vuškys leitā napīmierktu i kab jom nabyutu solts, – baba muocēja gudrai pastuosteit.
– I kab nikaida kustūne jūs naāstu, – dzeds sacēja, plitys prīškā tāsdams kūka meņti putrys apmaiseišonai. – Kab zmeji nu taidys tauku smokys pa gobolu bāgtu.
– Tu namaisi puikam golvu ar sovim zmejim! Pošam cikom kuojā īcierss! – baba vys saklīdze. – Kaidi tev zmeji voi tuorpi nu tauku nūsabeis. Ka viersā izmeisi, to i īkūss. Na jau tys zmejs vuškai voi cylvākam viersā lēks voi pakaļ skrīs!
– Puika pats gona gudrys, – dzeds pasasmēja pi seve. – Pats zyna taisneibu i pats muok atškiert pļurksteišonu nu skaidrys volūdys.
Pīters zyna vysakuo, cytu godu jis jau īs školā. Tei nabyus taida rikteiga škola, tikai sagataveišonys klase, a tys jau nav nu svora. Vuiceibys ir nūpītna dzela. Školā cylvāks teik pi gudreibys.
Vysi soka, ka Pīteram ir gudra golva. I dzeds ar babu, i pīna mašynys Guste, i sovkoza prīkšnīks, ka jis atbrauc iz itū Juosmera pusi ar sovu autolauku i atvad maizi i kompetys.
Pīters pats muok nūpierkt vysu. Baba tik stuov pi autobusa durovu i sauc, a Pīteram vyss juosalīk kulē i juopadūd nauda – baba bez briļļu ni besa naredz. Da i kaida tī redzeišona, ka steiga voi kas. Sātā pi teļvīzera to nikuo, a ļaudīs nikaidys lelys redzeišonys navajag. Kur vēļ tys puika taids aceigs pasadevs. Propultu, propultu ar vysu penseju, kab Pītereits nasaviers leidza!
Bruoļs Jurs to vys smejās, ka tei vysa byušona ar redzeišonu i naredzeišonu aiz motu davylkta. Kai Kapustīnis suknis apsavērt, tai i acs vītā, i redzeišona. Kai nauda juoskaita, tai vyss propuļs beigts. Baba puktoj viņ, tok nikuo nasoka. Sova taisneiba tī ir. Kai īsavērt, ka kas na tai, jei redz vysu. I Pītera nasukuotū golvu, i malnū muti, i dzeda saplāstuos biksis.
Jurs tik vys īguodoj pavuiceit, ka bez školu tei Pītera gudruo golva kai začam slidys. Braukt varātu, a voi vajag. Da i kas začam slidu dūs.
Pa sprostam dzeivi nūdzeivuot var i bez školu, dzeds vys dasoka. A jaunim vajag izasist iz augšu. Tod i večus īguoduos, i sova Juosmera naaizmierss. Kas ta nu tūs dzāruoju ir, kas palykuši dzeraunē pakšus stateit. Dzeds vys purp par sābru puišim, kas ni sīvys meklej, ni par dzeivi guodoj. Tāvuzemis ļūbeituoji. Par krutkys pudeli kotram pyrmajam atdūs.
Pīters klausuos i zyna vysaidu dzelu. Kai seņ atpakaļ nu Latgolys padzyna krīvus i nūdybynuoja Latvejis vaļsti, kai mīsta ļauds dzīduoja pakaļ sorkonajim agitatorim, a piečuok skrēja pakaļ čiulim. Kai Uļmana laikā guoja, kai beja juoaudzej cukrabītis. Kai dzeds ar bruolim i tāvu iz muola kolna plēsēs ar tom bītem – jom tok saknis na taidys kai runkulim, a īt zemē vydā. Paraugi izpliess! Da i vēļ ar mašynku lopys juoapcierš, kab cakuleņa nasamaituotu i bīte byutu dereiga nūdūšonai. Tei mašynka stuov pašelē i niule. Nikod nazyni, kod aizavajadzēs.
Par vysaidim karim tože Pīters zyna – krīvim, vuocīšim, žydim, krīvim i poļakim. Kai vīni guoja i ūtri. Kai vysim maizis i špeka vajadzēja. Kai vīni suove ūtrus, a ūtrī trešūs, a pa tū vydu latvīšam vajadzēja palikt dzeivam. Pīters zyna, ka ite ir sovi krīvi, kas audzej garys buordys i dzeivoj sovuos dzeraunēs jau symtim godu, i ka ir cyti krīvi, kas atbraukuši ite piec kara i braukoj glaunuos mašynuos. Kai jī vysi pliešās kai valni i gryb nazyn kuo. A latvīša natur nikimā. I kur ta vēļ tī čiuli, kas nasās iz lela. Kaidu besu nav.
Pīters zyna, kai baba runoj, ka ir sirdeiga, i kai jei jūkojās, ka lobs pruots. Jis zyna, kod dzedam var ticēt, a kod juosasmej leidza. Tei zynuošona naatguoja par reizis. Cik saguoja, ka lelī par jū tik apsasmēja. Kod jis skrēja pi lūga vārtūs, kai Jaunais gods atīt, voi trušu butkā meklēja Leldīņu ūlu.
Pīters zyna vieja i iudiņa bolsu, kod viejs krosta smiļktī dzan viļņus i ar jim sanas kūka gabaleņus i putys. Jis muok atškiert bezdeleigu sirdeigū bolsu, kod juos dzonoj Murku, nu bezdeleigu prīceiguo bolsa, kod juos ustobys prīškā sasāst vodūs i dzīd par tū muoti, kas voda gostus, i bārnim, kas cap gali i kam vysi tauki satak gunī – vidžu-vidžu-čurks!
Vīna gon Pīters nazyna. Kur sauleitei sāta, kur jei pa nakti guļ, cikom naspeid pi dabasu. Kur sauleite nūsagloboj leita laikā, kab naizmierktu. Jis vaicuoja dzedam, a gudrys natyka. Dzeds tik nūsmēja, ka dabasūs, a vaira nikuo nastuostēja. Baba nimoz nasaklausēja, a lyka attaisēt vystu klieveņa durovys, kab juos piec diešonys tyktu uorā i da vokora pīlaseitu pylnys māgys zuolis i slīku.
Kab Pīteram bejuse mama, jei gon pastuosteitu, kur sauleite dzeivoj. Jei zynuotu vysa, i jai vysod byut gona laika parunuot ar Pīteri. Na tai kai dzedam ar babu, kas vysu laiku skrīn dorbūs, vokorūs žālojās par sirdi i kuojom, kreit gultā i guļ kruokdami da reita.
Kod jī obeji ir aizmyguši i Piška apsamīriejuse sovā kletkā i vaira naknīb ar zūbim Pītera pastīptajā pierstā, jis dūmoj par vysakū. Kai sauleite dzeivoj tī augšā. Kai jei nu reita pīsaceļ, mozgoj muti i ād brūkašku. Kai piečuok, kod jau ir nūkaļtiejuse rosu i sasiļdiejuse gaisu, sāst pi golda i paād tai pa rikteigam, kab da vokora byutu gona.
Sauleitei ak jau ir šmuks golds. Na taids kai sātā – pīdzeits ar taukim i apkluots ar voskadruonu, kas mudri sasagrīž i tarčej taidom našmukom ausim – tai, ka cauri var redzēt bryunū, rūbainū kūku. I gulta jei ak jau tože ir. Ar taidu lelu zalta sauli golvysgalī i zalta bumbulim suonūs. Taids pats šmuks kūka krāslys i skaps, kur stuov juos zalta kleitys.
Mama zynuotu, kur sauleite dzeivoj. Jei tok ari ir dabasūs. Varbyut jei īt da sauleitis gostūs, gastiņčam nas peirāgus i tod kūpā dzer čaju. Redzēt to navar. Cik Pīters ir dabasūs vierīs, nikuo nav redziejs. Acs apžylbst tai, ka vēļ lobu šaļti redzīs tik malns, a nikuo pruoteiga radzāts to gon nav nikod.
Naz, kur mama niule dzeivoj, ka naīt gostūs i da Pītera. Baba soka, ka vadaklys sapynā nav redziejuse ni reizi. Jau godi pīci apleik, a vys nikuo. Vys radzātu, vys vīgļuok tyktu. Deds tik saryuc iz juos. Kuo kairynojūte seve. Ni tī kas vaira leidzams, ni gluobams. Kas guojs, aizguojs. Unuki iz kuoju juopastota. Tū vīnu car augstškolu juoizvalk, a mozū koč školā palaist, koč tuos devenis klasis lai pabeidz, cikom sovi vēļ iz pasauļa i nav vīns kai piersts. Cikom bruoļs spākā sasajem i teik pi vītys.
Vīns jis tev, baba vys atcierš. Kur ta tī glaunī rodi, ka mozu bārnu večim atdeve. Tik i beja kai kuozuos ar smolkom suknem izalīleit i mašynys iz pogolma vyds kai paradā pastateit. Pylnu azarmali pībrauce, div dīnys dzeivuoja iz vysa gotova, vieļuok i radzāts natyka. Tik ka iz bieru rūkys padeve, a kas jūs tī vysu vaira īsavērt varēja. Mozū vēļ sūlēja pi seve jimt, jau tai kai aizrunuoja, kai nazkū sepinēja, a Juri gryud koč eļnē.
I īgryuduši byutu, – dzeds vys ryuc. – Kaidā bārnunomā prūm nu ocu. Cik nūsajimt vajadzēja, kab sātā pamastu. To taidi papeiri nakuorteibā, to cytaidi. Par vacim jī asūši, par naspieceigim. Kur tok tūreiz vēļ vaļsts dorbā obeji skaitējēs. Cikom jau kombinats naaizguoja par burbuli da gola.
Baba vys tuš nazkū zam daguna, neidama svīkstu. Karūte īt car kukšyna molom kloudzādama. Dzeds klausuos, klausuos. Tryn nazi voi dzenej kaidus skolus. To ciervam kuots juoīlīk, to gūvs apaušus puorruovuse. To tys, to itys. Taidā lelā saimisteibā gona dorba. Varātu jau nadareit. A kai dzeivuosi. Ka ni pošim vaira, to unukim juoredz vīgluokys dīnys.
Pīteram cīši napateik taida runuošona, jis rauga nasaklauseit, a bolsi vys īt cauri. Tys nav tai kai ar azara bolsu, kū var nadzierdēt, ka klausuos vieja. Voi kai ar bezdeleigys bolsu, kū var nasaklauseit, ka skaņ motori nu ceļa. Azars naklīdz tik stypri kai baba, ka ir aizasirdiejuse. Babys i dzeds navar aizrunuot, koč rauga vysaiž. Jī obeji pliešās i pliešās, a tod otkon sasarunoj tai mīleigai. Jurs vys smejās, ka tei pliesšonuos asūte sportam, kab dzeive interesnuoka.
Jūceigi gon. Sātā nivīns tūs sportu pa teļvīzeri nasaver. Dzedam napateik, ka leli puiši spāka godūs pa teirumu dzonoj nazkaidu syuda bumbeņu. Guojuši sīna pļautu, na vysaidus futbolus spieliejuši. Kurs jau ir struoduotuojs, tam nikaidu sportu navajag, a kurs nu dobys slaists, tam i masīra, i uorsta vajag.
Taipat nu tūs latvīšu sportistu nikuo nav – nav tī tolka i vārtūs, i laika kavātu, jis soka. Kai jau ruodīs – niu jau byus kaida vīta voi kas, kai jau pa prīšku skrīn voi sliepoj, tai, spruodzini taidi, to kuoju sagryuž, to izastuoj. Pruoteigi cylvāki jau tī naītu vysa pasauļa prīškā pa teļvīzeri uoveitūs. Nav jau breinums, ka vysaidi lubraki iz laukuma teik i tik tierej vaļsts naudu sovim sportim. Byutu peņsionerim īdavuši voi mozim bārnim.
Pīteram taida runuošona pavysam napateik. Dūmuot, ka jim byutu nazkam iz kokla juodzeivoj. Baba tože vysod soka, ka nav kuo žāluotūs. Divejis rūkys ir, veseleiba, paļdis Dīvam, turīs. Kū tī vaira. Voi ta dzeivs dabasūs izskrīsi voi eļnē pi smutu tiksi. Taipat juodzeivoj. Sova gūvs, vuška, ciuceņa juopatur. Bārni juoizvuica. Tod jau varēs i slymuot, i nazyn kū. Koč grobā i leist.
Baba taisuos iz nazkaidu lelū slymuošonu, a vys rauga nasaslimt. Vosor jei īt iz azara pļovom laseit čaja. Pīters par sorgu leidza – skalini panest, stuņdinīkā pasavērt. Tik Piškys navar jimt leidza – ka naaizbāg. Kur vaira pļovā i zuolēs atrassi. Propuļs ar vysu kaklinīku.
Ot jau mūdis atroduši – žurkai apaušus iz mugurys likt. Nu suoku baba čortuojuos viņ par taidu kustūni, koč i Jura duovynuotu. Byutu koč kačalāna atness, i to vaira poļzis byutu. A tod sasamīrēja. Dzeiveiba viņ ir, koč i rībeiga. Rūkā jimt nagribēja ni parkū. To jau vardive iz pļovys lobuoka. A ēst to padeve. Dīvam vysaidu kustūņu vajag. Kam tik taidu bīdāklu kletkā juotur – atroduši breinuma. Klāvs pylns ar žurkom, navar veikt i travēt, a ite žurka kletkā ībuozta i vēļ ar vitaminim baroj.
Vylks ruovs tūs vitaminus – ogruok cylvāks izauga i nūmyra bez vysaidu vitaminu. I pats bess juo naruove. Niu jau vysim mūde pajimta – to zuolis, to vitamini. Kas ta ogruok beja – aizguoja iz pūru piec dzierviņu, peisā pīlauze avīšu. Pīvuorēja keiseļa i čaja i vysi dzeivi palyka. A kam jau beja mierstamais, tys i damyra. Niu izdūmuojuši i operacejis, i sazyn kaidu besu. Dokturu pylns pasauļs pīsaplidiejs, vysi nu ļaužu slimeibu dzeivoj.
Baba vys čortojās, ka da doktura baileigi gara braukšona. Vysa dīna propuluse, skaiti kai čūkstā ībuozta. Cikom aizbrauc, rynduos izasiedi, cikom jau atsakroti iz sātu. Šeilaiks slymuot var tik vasals cylvāks. Kuram kotram kriekļam nav kuo tī i merkavuot – esi vacs, tok i miersti zemē. Na pasauļam par apsmīkli pa slimneicom vuoļojīs.
Tok Jura jei podčavoj kai nazyn kuo – pa sovom školom i dorbim nūsaskriejs kūds kai nabogs. Ni taidam mīra, ni kuorteigys paiesšonys – kū tī nu sātys pīsajimsi leidza, a vys jaunam vysakuo vajag. Pošūs spāka godūs puiss īt, a caurom dīnom pi gruomotu juosēd. Kas tī saīs, kas nā. Tok jau zam vacuma mož īraudzeisi. Jei tai runoj i var dzierdēt, ka nu napacīteibys nazyna i, kur liktīs, kur byut. Byus Jurs dokturs, byus saimē sova byušona. Vysys sābru buobys tod redzēs – i izvylka, i izaudzēja, i iz kuoju pastatēja, i vēļ kai izškoluoja. Cyts bagaturu dāls pa sātu slaistuos, a Jurs pošā leluokajā školā vydā tics i dreiži jau veiks. Kas tī palics – eksameni da suņa aste!
Dzedam dasamat kuoss i jis tieš tai, ka buordys gols treis. – Nasaun zvierbuļa, kas vēļ nav izparāts. Cikom nav veics školys, pa pasauli nasaploti!
Baba aizacierš. – Es tev plotūs voi kū? Ka sātā kū pasoku, vysa i plateišonuos!
– Kū ta pa sātu. Ak jau i pi autolaukys pļurksti, i pi dokturu. Kurs bess teve nazyna! – dzeds burkš zam daguna.
– Apsaaudziejs kai sābru uozs – par staraveri taisuos voi kas, ka buordys naveižoj nūskiut. – Baba jau palykuse sirdeiga i runoj čārkdama. – Cikom jau vēļ dorbā guoja, koč seve pīpasēja, vys ar odekolonim lējēs i koč nedelī reizi nūsaskiva piec cylvāka. Niu kai vacs bīdāklys – apaudzs i slaistuos pa sātu.
– Da kū tu, buoba, zyni nu buordys. Zīmā syltuoks. Da i mozuok nūsajimšonys. Paraugi poša skivusēs dīn dīnā, tod valna radzātu!
– Es tev skivusēs! Sasaviers pa teļvīzeri iz jaunūs mārgu izskiutūs vuoveru, niu maņ te skiusīs. Es teve naaiztīku, tu munys skiušonuos mīrā līc! Valna tu redziejs naesi! Īraudzeitu i pats nūsabeitu. Da kuo tī beitīs. Pasaver spīgelī, da ni taidu čortu īraudzeisi! Apaudzs kai sābru uozs i slaistuos apleik!
Dzeds tik atmat ar rūku i dora sovu dorbu. Kū tī vysa pasauļa atsaviersi voi buobu runuošonys pīsaklauseisi. Taids jom i dorbs – tēst i tēst. Parunuos i aizmierss.
Tai jau saīt. Par šaļts baba jau runoj par cytu. Nej svīkstu i navar saprast, kas kust mudruok – lizeika kastrulī voi mēle pa muti
– Kapustīnis vadakla, dzie, laikam otkon stuovūklī. A ni iz teiruma naredz. Vyss aizaudzs, otkon rudiņ usnis viņ putēs, – baba jau sakiuluse svīkstu, lizeika vaira nakloudz pi pastruļa molu, ka šļakst viņ. – Pīdzemdēs bārna, puordzers naudu. Par laika i jauns jau kluot. I kur buobai spāka jemās. Bārnu, bārnu. Jau cik jūs vaļdeiba jai pajāmuse, a vys otkon. Pasauļs īt propuļšonā. Izkastrēt taidys, lai nazyna lobuma. To skrīn kai kucis.
Baba apsaraun pusbolsā i ar ļundurku dalej jaunajam svīkstam solta iudiņa. Juoizskoloj div treis reizis, tod lobuok stuov. Panejis jei jau saliejuse kruškuos i nūsmolsta ar svīsta nejamū kūka lizeiku dzaltanuos svīksta pickenis.
– Bārns otkon sasaklausēs vysaidu breinumu, otkon nazynuosi, kai mutis aizbuost. Kū dzierd, tys vyss iz mēlis. – Baba verās iz Pītera i soka, tok navar saprast – jam voi dzedam. Mož poša sev.
– Kū tī – bārnam bārna saprasšona. Tik taids izdzierss, tik jau piec šaļts naatguoduos! – dzeds vys rauga apmīrēt. Jis trīp iz maizis svīkstu, grīž škēli kubiceņūs i līk mutē. Protezi na prīca, kū ta sakūdēt var, tok nasajūdeisi to jau nikuo lela.
– Kab tik večim napalikt bārna pruotā, – baba nūpurp zam daguna, līdama cyuku spanī svīksta sulys. – Cikom jau itī obeji pi pruota īs. Jurs to, skait, jau dokturs, tik ka škola juoveic i lobuoka dorba juodaboj.
Jei salīk svīkstu bļūdā i sataisa ar lūka lizeikys molu viersā iz juo sauleiti. Iznas siņcēs, viersā izlykuse škīvi. Pīteram nuosīs īsasyt paneju smoka – drupeit skuoba, drupeit solkona. Panejuos juomozgoj mute, paliks boltuoka. Nikaidi raibumi viersā nasamess. A dzeds soka, ka lobuma navar maituot – juodzer vydā i cauri.
– A kas vēļ nu ituo saīs? – baba ir īguojuse kuknē. Dzeds verās iz juos i dzer sovu kopeju. – Golva to gudra, a vys iz kuoju vēļ juopastota. – Dzedam jau laikam aizamets. Pādejū maizis riceņu nūlīk naapāstu. Ar acim otkon vaira kai ar vādaru.
– Nui, elnis byušona. Vuicīs i vuicīs. Cik tūs školu juopuorīt, cik bikšu juonūplieš! – jis soka i pīsaceļ nu golda.
Baba aplej i sev kopeju i aplīk ar spotkeņu, kab lobuok īsavylktu. Reita dorbi apdareiti, īdzers kopejis i liksīs kaidu strēčeiti atstīpt kuoju.
– Da i otkon nūsadauziejs pa uorīni kai čapāslys. Otkon drēbis ar plemem. Cik merkavoj īstuostēt, tik jau otkon kur īlein. I kur tī dubli i nateireiba jemās. To nazkaida eļļa, to kvāpi.
– Da kū tī. Cikom jau mozs, cikom i bārna byušona. Vysa juoredz, vysur juoīlīn. Tiks leluok, i namaneisi, kai izaugs. Te puika, te jau puiss. – dzeds daīt da golda i pasaver sovā kopeja kruškā. Vaira nav ni lasis. Jis nūlīk krušku iz plitys molys i verās uorā pa lūgu. – Taisuos tai kai iz leita. Nikuo nasamierks?
– Vyss, dūmuot, sanasts ustobā. Nasaleis to jau. Kuo tī vaira pīskrīsi. Kuo tī besa pīgluobsi. Ka par varis īsi, vysa prāca propuļs!
Kod dzeds aizguojs iz gultu, baba vys maisa sovu kopeju, verās pa lūgu i nasoka nikuo. Juos mute vysa vīnuos grumbuos. Byudi meiksti i spolvaini, ar taidu kai seiku spaļveņu. Jei verās pa lūgu. Gaisma kreit iz juos byudu, iz daguna, iz skusta.
– Byus, byus leits. Vys iz mīga valk. – Jei runoj kai pi seve, a verās iz Pītera. – Paesi kaidu šaļteņu vīns. Ka gadīnī gulātu īsi, to damet durovys. Lai vysaidi dzāruoji i zagli naīpluovoj. Esi tok mets, dasnīgsi? – baba vaicoj, koč zyna, ka Pīters muok vysu. I durovys aizmest, i lūgu dataisēt, i cepļam zasauku aizsaut i duravenis dataisēt, ka guņs izakuriejuse i vaira nasagailej zyluos čada līsmis.
Vydā nav nikaidys siedeišonys. Juoredz, voi vyss sanasts zam jumta. Pīters losa pa pogolmu izsvaideituos reikys i dieļa golus – dzeds taisa vystom dātivis i pīnosuojs materiala. Ka saleis, nabyus labi. Dodzs ar acim verās jam pakaļ, atsasieds pi sovys butkys. Suņam korsts.
Cikom kas, jis jau pīlāc kuojuos i skrīn vysā kēdis garumā. Nu suokuma ryuc, sabūzs spolvu, tod aizarej. Tod jau rej aizavylkdams, kēdē kuordamīs. Pīters īt vārtūs, kas par byušonu, a nu klāva gola jau atsaslīn Pedze. Jis īt nadrūsai, kai tauksteidamīs. Otkon pīdziers. Baba lomuosīs, dzeds dzeis paceļu. Cikom jau cyta gola nabyus – dūs čarku, vērsīs, kai izdzer, nūsaklauseis juo glupuos runys i gaideis, cikom aizaslīs prūm. Lobuma tī nikaida. Tik kur tūs ļaužu pīsajimsi. Īs sīna laiks, vajadzēs i Pedzis paleigā. Puordzartom īkšom, steivs i nūkūdiejs. Tok vys jau puiša cylvāks – ar sokumim sīna padūt voi daturēt.
Pedze leigojās pīdziers i murmulej zam daguna. Dodzs rej vīnā rīšonā.
– Ak tu, kryumu bārns. Kur tovi veči, ka pasaulī palaiduši i nasaver. Ak tu, kryumu bārns. Pa pasauli pīlaseits.
Pīters klausuos saulē damīgtom acim. Juo moti juņa saulē jau paspiejuši izdegt. Mīsa vieja i saulis aprauta. Acs lelys. Puorīt vēsme par pogolmu, īsašveikst lopys i saule jau raunās aiz muokūņu. Mīsu puorjem kai šārpys. Solts. Eistyn byus leits.
Pedze verās i smejās sovu dūrnū dzāruma smīklu, – Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš. Pa pasauli pluovoj. Ni saimis zyna, ni bārna. Pasaulī tieteņš!
Pedze atsasieds iz ustobys gaņku i dzenej sova. Jis verās iz Pītera, i juo bolsā ir nazkas rībeigs. Pīters bāgtu, tok iz kurīni. Klāvā nav nikuo, vyss tukšs. Raibale gonūs aiz vacuo muorka, vuškys sadzeitys tuolejā duorzā. Syvāni saguojuši klāva golā zam šlivu i ūrc zam leita. Namīreigai trynās. Bezdeleigys nosojās iz prīšku i atpakaļ, pa šaļtei aizaklīdz. Nav ni Murkys, ni Piškys. Dodzs rej vysā bolsā. Pīters daītu da juo, a bais. Kas tī suņa zyna. Dodzs to lobs, Pītera nakūstu. A var kēdē īraut. Da i jis nasavārtu. Laksteitu i skrītu. Ka suņs rej, jis Pītera naredz.
Pedze pīsacieļs i rauga tikt ustobā. Gruobstuos ap kļamku i vys atsaver iz Pītera.
– Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš.
Pīteram žāl dzeda ar babu. Jī niu tik aizguojuši gulēt. Tok viersā izguojs nazkas taids, ka jis navar ni pakustēt. Navar aizīt Pedzem prīškā, aizcierst jam durovys zam daguna, aizmest kļamkys i tod lai jis dauozuos aiz aizmastūs durovu.
Kam Pīters uorā guoja. Byutu palics ustobā, aizmets durovys, kai baba lyka, nikaids Pedze natyktu kluot. Pīters stuov i verās. Niu jis navar nikuo. Niu vyss ir cauri. Kab kurs nu lelūs izītu paliegā. Jam žāl babys i dzeda, tok mīrā jau tys dzāruojs nasaliks, cikom byus kū salauzs.
– Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš? – Pedze ņūrd zam daguna. Jis tū na Pīteram soka. Jis nazkū runoj, jis runoj pats sev. Pats deļ seve soka. Murmulej pa dzārumam i nikuo cyta.
Baba, pasamūduse nu mīga, izīt pa durovom i nūsastuoj iz slīkšņa. Nu suoku nikuo, jei tik verās iz Pedzis.
– Kur volkojīs, susātive taids! Jau pīsaliejs pylns, vys nav gona! – baba lomoj Pedzi, salykuse rūkys suonūs. Pučainuo kleita saburzeita, jei atsalaiduse gultā taipat ar vysom suknem. – Nikuo nadūšu! Ni čarkys, ni pusčarkys. Ej iz sātu! – jei bolsā gamanej i dzan Pedzis prūm.
– Kryumu bārns, kryumu bārns, – Pedze tūrkš zam daguna. – Kryumu bārns… – Jis navar viņ veikt atkuortuot.
– Naškeista dzāruojs, smyrdaklys taids! Voi īsi iz sātu! Bārnam te vysaidys glupeibys runuos. – baba niu ir aizasirdiejuse i jau bļaun bolsā. – Ej iz sātu, valna susātive!
Niu i dzeds ir izguojs uorā, tok Pedze vaira nasaver ni iz kuo. Īt prūm tīpat car klāva golu, kur pirmeņ atguojs. Nūnosuotī gumejnīki šliuc pa saulis izdadzynuotū zuoli, biksis izleidušys nu kaļovu.
Dodzs niu rej vēļ skaļuok. Pīteram ruodīs, ka suņs atsaraus nu kēdis. Kai dzeds pogolmā, suņs rej vīnā rīšonā. Jis Pedzis gotovs apēst, koč tys jau seņ aizguojs nu pogolma.
– Kas bejs, bejs. Kū tī ļaužu runuošonys zynuosi. – dzeds rauga apmīrēt babu. – Zam ocu Dīva cylvāki, a pa pasauli taidys spletnis nosoj, ka ni tu, ni es taidu myušam nazynuotu. Kas ir bejs i kuo nav bejs – vysa īguoduos! Koč ir i sova taisneiba jim. Taipat ir i acs, i auss. I redz, i dzierd. Taisneibys nanūglobuosi. Taipat gaismā tiks.
Dzeds nūsaver pakaļ Pedzei. Pi klāva saaugušys ņuotris, byus juoapkopoj ar izkapti. Ji daīt pi suņa. Juoparauga kaklinīks. Itai vīnu reizi jims i atsaraus. Tod zynuosi kai škodis moksuot.
– I kur taida dusme rūnās. Syuda suņs i tys zyna, kurs lobs cylvāks, kurs jau nalīta! – baba vys būrkš pi seve.
Pīters verās, kai Dodzs mīdzās pi dzeda kuoju, kai jis syt ar asti. Kai dzeds gluosta suni, kaidys jam vacys rūkys.
Baba stuov iz gaņku i brauka partukā rūkys. – Vys tī ļauds kuo zyna. Cik godu jau puorguojs, vys runoj, – baba soka dzedam i iz Pītera i nasaver. Bejs jis tī voi nabejs. Stuov iz pogolma vyds, a nivīns juo naredz.
– Da kū tī, malns, dzāruoja runys! Pīpļurkstēs vysa besa! Volkojās apleik i pliesnej. Pīsagruobsta pa pasauli nateireibys i bļuznej. Nateirs pats, nateira i volūda! – dzeds vysā sirdeigs. Plyukoj gūvs apaušus. – Tei, zmirka taida, ar vysu saraun. Kur taidys gūvs rūnās, tiņ koč ar druoti ap rogim!
– Paraugi tik aptiņs! Gūvs kai gūvs! Ka naveižoj apaušu sataiseit, ta kas tī vaineigs! Saregž nazkaidys pliutinis, tod breinojās, ka tryukst. Piņs nu lobūs striču, to i turēs, na ituos sovetskuos duraceibys. Puorpyvuši i puorbejuši tī šņūrki jau, a jam kab tik ībuozt!
– Da pa tevim vysu jaunu! Kur tuo jaunuo pīsajimsi! Itai iz lelceļa izvessi par vīnys vosorys!
– Lelceļa jam! Desmit reižu puorsaisteit to dzela. Ot jau gudreiba! Pīpyn nazkaidu pynaklu, ni jī tur, ni kuo! Gūvs, tik verīs viņ, otkon duorzā i duorzā. Nūēss vysu plyku, tod to byus. Taupeituosj atsarads!
– Da kuo tu, buoba, zyni! – dzeds jau vysā sirdeigs, meistej rūkā apaušus.
Niu Pīters vaira nasaklausa, skrīn iz azarmali. Smylgys cierš pa kuojom, nazkas īsadur kuojā. Pa besim vysu! Parkū jam nivīns nikuo nasoka.
Azarā atspeid saule, smiļktīs dag kuojis. Pīters stuov i verās. Parkū jam nikuo nasoka. Kur juo mama. Iudiņs ir solts i sytās pi saulē sakorsušūs kuoju.
Pīters nūtupst i cauri pierstim byrdynoj slapņuos smiļkts. Juos saleipst taidom kai plēksnem, byrzt rūkuos, saulē speid, sasalej kūpā. Pīters gruob slapņūs smiļkšu sauvi i svīž azarā. Lai teik!
Parkū nivīns nikod nikuo nasoka. Jis ir vīns pats iz pasauļa. Jis vaicoj viejam, iudiņam, saulei. Kur mama. Pīters ir nasaprasšonā, parkū vyss ir tai. Tai nazkai na tai. Ni tai i ni itai, a nazkai tai.
Bruoļs tuoli i atbrauc par daudz reši, jis struodoj Reigā par sanitaru slimneicā. Dzeds ar babu ir meili, a svareigūs lītu jī taipat nasaprūt. Jī vys runoj tik kotrys par sovu i ūtra nasaklausa a ni.
Jis sēd laipys golā i verās iudinī. Matās tymss, nu Juosmera vinis pusis atīt leita padebeši. Te saule, te vyss sasamets jau vysā malns. Pīters verās tymsajā azara iudinī, dybyna i naredz.
Pīters zyna, ka bruoļam ite dziļums da kryušu. Ka jis ir izamauoduojs da seita, atsaspīž iz laipys gola i ar spāku izlāc nu iudiņa, vyss slapnis. Bruoļam ir bolta uoda, iz uodys zūsuoda i laseitis. Piec mauduošonuos jis ir solts. Sēd iz laipys i kaļtej motus.
Iudinī skraida nazkaidi ziernūkli, taidi kai iudiņa miereituoji, tik mozuoki. Zib viņ. Kai jūs iudiņs naaprej. Ka itai mīreigi sēd, var īsavērt vysa kuo. Tī maudoj mozuos zivtenis, tī vardive izbuozuse golvu i aizkūrc. Jai smīkleigi byudi – tai gludi, a tai jau ar boltim pyušlim. Ka vardivi nūgiun, jai vaira nav tūs pyušļu.
Laivā škeļvinejās iudiņs. Apglumiejuši dieli, nazkaida zaļa žuļkts staipuos gar laivys molom. Iz beņča tuorpu banka, laikam palykuse nu nedelis suoku. Tuorpi ak jau saulē sakoltuši. Nav pasaulī nikuo šmuka.
Pīters verās azarā i dūmoj. Nu kam vysam vajadzēja tai saīt. Baba otkon lomojās ar dzedu, i nav nivīna cyta. Jī ak jau i naredz, ka Pītera nav sātā. Pliešās sovā storpā i cauri.
Voi mama tože tai plēsēs at tāvu. I kur jī niule, ka jūs nav.
Laipa nūsaleigoj, Pīters sasaraun i atsaver. Ak jau dzeds atguojs vastu iz sātu. Leis, ruodīs, aizīt suonim, ak jau nikuo nabyus. Tok voi ta lelūs nazyni – kab tik pa jūs pruotam. Pa sovam nikod nikuo navar byut.
Iz lapys ir Jurs! Puorsamaucs dzeraunis drēbēs, mugurā vacī šorti. Jau sātā nu Reigys! Bruoļs, juo bruoļs ir sātā!
Pīters kauneigai pīsaceļ. Kū niu. Pīktdīne. Kai jis tai aizmersa. Gaidēja jau cik nedeļu, a šudiņ aizmiersa.
Jis nazyna, kur liktīs, i stuov laipys golā. Grybātūs dasaglaust, a kai jis tai. Jurs padūmuos, ka mozais bārns. Da i kam vajadzeigs. Jurs padūmuos, ka kas nūtics. A nikuo tok nav bejs. Nikuo taida.
Jurs atsasāst tīpat sūplok. Jam kuojis snīdzās da poša iudiņa. Īmiercs kuojis azara iudinī, jis kustynoj kuoju pierkstus. Suoc kuļsteit iudini, drabazgys īt pa gaisu, laipa leigojās, Jurs smejās.
Itai Pīters tože muok. Jis stīpās i rauga dasnīgt ar pierstu golim iudiņa, a nikai nasaīt. Laikam iudiņs apsieds. Jau pats juņa vyds, mudri juoīt pi sīna.
Jurs sagiun mozū bruoli aiz placa, – Susurs tu, naīkreit! – jis soka i smejās. – Pakaļ jau naliekšu!
Jis smejās, a Pīters zyna – bruoļs lēks. Bruoļs var puormaut azaru, bruoļs var vysu. Jis muok pļaut zuoli, jis atnas gūvei zuolis nostu, ka nūleigoj vīn. Baba nas pamazeņam, dzeds vad ar tačku, a Jurs nūsasmej, sagruob i atnas par reizis. Baba tik nūsaklīdz – Puorsastīpsi, bārns! – A jis tik nūsasmej i pagiun spaņus, tačku voi kastis i nūlīk pi vītys. Cyta dzela, ka bruoļs sātā. Vysi dorbi atsavad. Kur dzeds ar pruotu i pamazeņam, tī bruoļs ar spāku i par reizis.
– Parkū Pedze tai sacēja? Par tū kryumu bārnu. – Pīters naiztur i vaicoj. Reiz par reizi juoteik pi skaidreibys.
Bruoļs klusej. Jis sēd sūpluok i nikuo nasoka, laikam dūmoj. Pīteram palīk bais, varbyut bruoļs nikuo nazyna. Varbyut Pīters nimoz nav juo bruoļs. Mož jū atroda kryumūs i atnese iz sātu.
– Pedze ir dzāruojs! – bruoļs davalk sev kluot mozū bruoli. Tys ļaunās i dasakļaun cīšuok kluot. – Pedze ir vacs dzāruojs, Pedze ir duraks. Pats guļa pa kryumim, viņugod beja slimneicā ar atsaļdeitom nīrem.
Pīters atguodoj gon. Dzeds nūsalomuoja i atvede Pedzis suni. Tys beja izagaladniejs da smierts i kryta reit vuoreituos buļbys. Reja kai gali, nazynuoja māra. Baba zīde jam ar zeļonku koklu, kur stričs beja nūtriņs uodu da jāluma. Suņs kauce, a aizbēgt navarēja – dzeds turēja aiz skausta. Kaklinīka tam suņam nabeja, tikai kaprona stričs, kas beja īsagrīzs uodā i īsavieļs spolvā.
Dzeds suni palaide vaļā, i jis, asti īruovs pakalē aizbāga aiz pakša. Tod otkon leida āstu. Kod Pedze atguoja nu slimneicys, suņs jū nu suoku aprēja, tod skrēja lyzguot muti. Pedze rauduoja.
Dzeds gribēja izlomuot tū dzāruoju, a nasacēja nikuo. Tik beja aplics suņam jaunu kaklinīku, nu uodys. Lai koč tik tuo lobuma. Vysa pasauļa naizgluobsi. Nabyus ituo, byus cyts suņs.
Kai tys suņs tyka vaļā nu saitys, vys skrēja gostūs. Dodzs vysod rēja, rēja, a suņs nikuo – tik paslaptiņ lein, kab tyktu pi kaida gorduma. Baba nasacēja nikuo, tik īlēja jam kaidys zupys voi putrys. Lai jau ād, cikom var.
– Myusu mama ir dabasūs, – Jurs otkon aizarunoj i rauga ar kuojis eiksi dasnīgt laivys gola. Jam nasaīt, koč nikuo daudz natryukst. – Jei beja loba, teve cīši ļūbēja.
Jurs vys tur Pīteri ap placim, i tys ļaunās. Ir tai syltai i labi, ka bruoļs tepat. Mama ļūbēja Juri tože. Jei vysus ļūbēja.
– Jī ar papu tyka avarejā. Paps beja vaineigs, naīsavēre rikteigi ceļa. Tyka zam smoguos mašynys. Niu jis pats seve komoj.
Jurs runoj kluseņom, i ruodīs, ka jam ir bais par tū vysu runuot. Ka jis naļūbej tuo stuosteit, a vajag. Pīters mīdzās jam kluot.
– Paps izguoja nu cītuma i aizbrauce iz uorzemem. Jis syuta naudu dzedam ar babu, a gostūs da myusu atīt beistās.
Jurs ir dasnīdzs laivys ar lobuos kuojis eiksi, pavalk sev cīšuok kluot, tod gryuž. Vyss až nūtreis, a laiva maun prūm. Nūžvadz kēde, tuoli jei natiks, tik azara viļni sytās pi juos suonu i aiz jūs palīk slapni zali pādi. Laiva tymā vītā speid kai ar ļaku.
– Jis atīs kod naviņ da mane i teve, da sova tāva ar muoti. Paps atīs. Da sova tāva i muotis. Da myusu dzeda ar babu.
Bruoļs sūlej, i Pīteram ruodīs, ka tai i byus. Vīnu dīnu pogolmā īīs paps i aizvess Pīteri sev leidza. Jurs varātu, a jam nav tik daudz laika, kab nūsajimtu ar bruoli – lekcejis, dorbs. Jam saītu vīnam četruos sīnuos sēdēt. Kū tī daudz nu piļsātys radzātu.
– A cyti rodi? – Pīters nasalīk mīrā. – Parkū nivīna poša nav?
Juram laikam tics solts, jis ir sacieļs kuojis iz laipys i saruovs sev kluot. Iz lytku matās zūsuoda. Iz izbaliejušuo kūka palīk tymsi iudiņa pādi. Dzeislys izdzeitys saulē, var redzēt, kai kūks audzs.
Baba taidā reizē soka, ka nu mauduošonuos dasamets zūsiņs i dzan apsamaukt syltuok. Dzeds soka, ka iudinī var tikai tik ilgi sēdēt, cikom uoda nanūsamat kai zūsynam. Jis izamauduojs sēd krostā i gaida, cikom Pīteram apniks broduot pa iudini, kuļt šļakatys i staiguot iz rūku pa azara dybynu.
Jurs slauka ar pierstu iudiņa lasis nu kuoju. Piersti gari. Jis byus kirurgs. Kod jis veiks itū školu, tod jam byus juoīt praksē. Tod jis struoduos vēļ vaira i izavuicēs da gola. Vēļ ilgi juosavuica. Kod bruoļs pabeigs vuiceitīs i dabuos loba dorba, jis Pīteri jims da seve. Vys jau kai naviņ izdzeivuos par obejim. Pīters jau muok skaiteit da symta iz prīšku i atpakaļ, jis muok drukuotūs burtus. Baba pa smīklam īvuicēja, pa zīmys vokorim. Jis nikuo nav aizamierss, koč dzeds smēja vīn par taida jaunskunga golvu. Da školys reižu desmit aizmiersškys. Nav vys. Muok smiļktīs izviļkt i Jura, i sovu burtu, muok pīraksteit, kai kuru sauc. Vaclavs. Jadviga. Jurs. Pīters.
– Cyti rodi nasās iz lela. Tāva jī nikod nav ļūbiejuši. – Jurs nūsoka, samīdzs zūbus. Vuordi nu juo izatryn kai par spāku. – Tai goduos. Jī ir, a jūs nav. Myusim jim nav juodaruoda. Jūs taidu nimoz nav. Ir dzeds ar babu, ir ciocis Magda i Zina, jūs meitys. Onkuļs Jezups. Mes asam vīns deļ ūtra!
Bruoļs pīsaceļ kuojuos i īt pa laipu iz molu. Pīters pakaļ. Kū bruoļs, tū i jis. Nūkuops iz zemis, Jurs saglauž motus, nūskoloj iudinī kuojis – nazkas dalips. Verās, varās nazkuo iudinī, tod pagruob bruoli i izceļ kikuradzē.
Jī obeji skrīn kolnā iz sātu. Lobs gon bruoļs! Pīters ar rūkom apjem juo golvu. Eisi i sprūgaini moti, auss. Skrīnūt jis gryuši elpoj i reizē rauga runuot ar mozū bruoli.
– Vokorā brauksim viežuotu! Juomeklej syltuos drēbis! Skoli!
Pīters nikod nav viežuojs. Jis nazyna, kai tys byus. Kur jī paliks. Jurs vysod brauce tik ar dzedu. Sāda iz ritiņu i mikrieslī laide prūm. Cytureiz Pīters vēļ redzēja, cytureiz vaira nā. Baba beja aizdzynuse gulātu.
Jurs sprīž ar dzedu, kur niu lobuokuos vītys. Jim lelūs veiru runys. Baba taida kai prīceiga. Nasoka nikuo i zīž maizis, bārnam var īsagribēt. Da i pošim. Nakts soltys, iudiņs pavāss.
Pīters, daguojs pi Piškys kletkys, dadur jai ar pierstu. Žurka atsasāst iz pakalis kuoju, škurynoj ūsys i ūšņoj Pītera pierstu. Buys voi nabyus kas garšeigs?
– Dzierdzi, Piška! Mes brauksim viežūs! Mes ar dzedu i bruoli.
Pi pyunis dzedam stuov molka i lītyskūki. Pašelei ir caurys sīnys, i viejs skrīn vydā i uorā. Dzeds soka, ka tai i vajag – kab na vieja, vysa molka propultu. I lītyskūki tože. Zam jumta jis ir sasits kūka kārtenis i salics tī gruobekļu kuotus, egliskūka mītus i vēļ vysaidus kūka gobolus. Nikod nazyni, kur nūderēs šlivys, kur paeglis stymbyns. A ka gadīnī lizeikys juotaisa?
Dzeds to pats lizeiku nataisa, nav bejs okuots. Da i kam jam tuos baileiguos nūsajimšonys. Vysaida cyta dorba gona. Tok vysi štrumenti ir salykti ūtrā pašelē pi klāva. Tī jam ir skaps ar vysaidim dzeļžim, noglom, skryuvem, bankom i baņceņom.
Nazkod palejis sābrūs dzeivuojs taids Kvāpānu Ontons. Lobs meisters bejs. Kur jau tī godi. Vysu besu pats muociejs sastrojēt – skapam durovys īlikt voi teļvīzeram kuoju daskryuvēt, syvānam sili sasist voi jumtam dieleišus nūmaineit. Da i pats škūrstynu sapruoviejs, pats i sev grobu sataisiejs, piertei greidu īlics i, eku, spraunūs vuorteņus stulpūs īkuors. Nu juo dzedam i palykuši itī lizeiku štrumenti i vysa zynuošona.
A ūtrā pašelē pi klāva dzeds tur teiklus, makšeris i vysaidys saimisteibys lītys. Nikod nazyni, kur kuo aizavajadzēs. Ēst naprosa, lai stuov. Ka aizavajadzēs, nabyus pa dzerauni juoskrīn kai taidam durakam. Dzeds nikod i naskrīn. Jam vyss ir. Skrīn cyti – to ēvelis, to vasara. Tod tik dzonoj, cikom sadzeņ atpakaļ. Pruota jau tim ļaudim nav – kur līk, tī i pamat. Lai propulst ar propuļšonu!
Tī stuov i Pītera ritiņs. Baba soka, ka taidā bardakā nikuo navar atrast, a dzeds vys nūryuc, ka jam sova znaja i nav kuo leist svešā maņteibā. Tī gon stuov i babys puču pūdi, skalinis i spani, tok jei vys soka, ka dzeda montam nav nikaida parāda.
Kotru sastdīni iz vokora pusi baba rauš ustobu. Jei saceļ bruņčus, apsprauda aiz jūstys i tusdama ruopoj pa greidu. Rūkā slapņa lupota, baba mozgoj greidu. A da tuo jei saber iz greidys dieļu žvyru i rikteigi tryn ar slūtys stymbynu. Až mute sorkona sasamat. Skrapst vīņ! Nateireiba lāc pa gaisu. Piec tam tik saslauka ar slapņu lupotu, a greida bolta, bolta.
Piec žvyra iz azarmali vysod juoīt Pīteram. Kai babai aizavajag, tai par reizis i juoskrīn ar bļaka bļūdeņu. Napatruopsi laikā aizskrīt, jau baba aizasyrda – i kur taidi jemās, kur taidi līkās. Īsarokuši sovuos dzeluos, dagunu gruomotā ībuozuši. Ūtram a ni paleigā napaīs!
A paraugi otkon par ustobu puorguojs. Par reizis baba syrduos, ka vysu pasauli pīluočoj – pa slapņu greidu ar nateirom kuojom. Ej tī saprūti tūs sīvīšu. Nikod jom nav labi.
– Pi dorba juosavuica jau nu bārna kuojis, – baba vys skandynoj reitā i vokorā. – I namaneisi, kai bārns par puisi paliks. A bez dorba tī pyrdyns byus, na veirs. Meitom tik prūtu grūzeit, na pi dzelys. Eistam veirīšam vyss juozyna. Vysi dorbi juomuok i juozyna. Kai ta cytaiž lai dzeivi nūdzeivoj. Tik pasauļam par apsmīkli.
Dzeds taidā reizē nūtuš vīn, tok bolsā nikuo nasoka. Kab jis na rikteigs veirs, voi ta baba juo sātā pacīstu. Veirīšam vyss juopatruop laikā. Vajag laikā patruopt i žvyra atnest, i slūtys padūt, i sova monta nūbirēt, kab babai zam kuoju nasasvaideitu.
– Jimšu i sasvīsšu gunī! – Baba vys soka, ka iz greidys palykuši kaidi Pītera papeiri. Bruoļa vastī žurnali, kaidi modeli voi izgraizeituos avīzis. Pīters kruoj mašynu biļdeitis. Jam vasala klade jau pylna. Mozuoks beja, lepēja vysys piec kuortys. Niu jis gudruoks. Kotrai markai sova lopa. Tī Audi, tī Renault, tī otkon Mazda. Pīters juos pazeist jau piec lukturu viņ.
Bruoļs vad avīzis i žurnalus nu sova dorba, jim tī slimneicā pasyuta iz vasala goda i cytaiž svīstu eļnē. Tok bruoļs salosa vysu i vad iz sātu. Pakurim. Kur ta cytaiž tūs papeiru pīsajimtu, vyss naudu moksoj. Paraugi pīpliess tuošu i skolu. Ar avīzi vys vīgļuok aizkūrt.
Cytaiž to jī nikuo postā napasyuta, naudys žāl. Pīters zyna, ka līkys naudys jim nikod nav. Dzeds tik tai soka, ka žāl. Lai nivīns napadūmuotu, ka jī bednai dzeivoj. Gona i pošim, i bārnim. Vysa gona. Ka jau kara laikus puordzeivuoja i sovetskūs godus, to kas ta niule. Tik ka tuos valna veseleibys a ni. A kuo ta jim cytaiž daudz vajag – sova gūteņa, syvāns, cuoleits. Ka tī i līku gruovmali naapkausteisi – vys jau vaci. Pasauļa vaira naapjuosi!
Koč napļauts nikas vysleidza napalīk. Baba pa vokorim jem guņku i īt papļautu gūvei zuolis iz nakts. Tod tuš, ka sirds trypastoj kai dūrna.
– Kai jei tev natrypastuos, itaidu gobolu nostu nasuse. Izataisa kai jauna mārga! Dūmuot, godu divdesmit. Zuolis jei pļaus! – dzeds purp i nūlīk izkapti vītā.
Nu reita to jis pats pīsacieļs vēļ zam saulis lākta i izpļuovs vysu garū gruovi da poša leluo ceļa. Lai mīrs. Lai baba nasavolkoj pa pasauli. Lai lobuok sīnā kolst, na tuos nostu volkuošonys pa puspasauli.
– Kur čorts i dzonoj pa pasauli slaisteitūs. Ka jau taida pļuovieja, pļauņ auzaitē! Poša lobuo bareiba propulst, a itei skraida pa gruovmalim sakoltušūs smylgu kausteidama! – dzeds pi brūkašku dūd babai suta. A tei nikuo. Tik gordūs blīņu izcapuse. Ar skrouksteigū maleņu. Taidi laikam tik babai saīt. I dzeds ād nu sirds, Pīteram tože rūka stīpās i stīpās iz bļūdys pusi. Cikom jau aizamat i gona.
Par tū mašynu lepeišonu baba to syrduos. Dzelu byutu dariejs, na bakstiejīs. Tok daudz nikuo nasoka. Puikam puika znaja. Lobuok lai mašynu verās, na skraida kur bez dzelys. Vys kū vaira izavuicēs. Baba sasvīž puorskaiteituos avīzis pečorkā pi plitys, a pyrma tuo ļaun Pīteram izgraizēt tū, kuo jam vajag.
Bāda tik, ka ūtrā lopys pusē ir kaidi iedīņu recepti. Tūs to gon baba sorgoj kai nu guņs i līk skaudzē. Jei to nikod nikuo svežņa ēst nataisa – buļbys da buļbys, kaida cyukys voi kod teļa galeite, kuopusti, sieņs, bīzpīns. Baba vysakuo muok. Jei pat mozūs sīreņus taisa – satryn ar cukru i ūlys dzaltonumu. Lai jau bārnam teik. Tik nu tūs receptu to nikuo nataisa, līk tik sovā etažerkā. A nudi var nūderēt. Nikod nazyni, kuo dzeivē aizavajag. Aizavajadzēs kaidu peirāgu, a kur ta tod rausi?
Ustobā nikuo cīši interesna nav. Tī vīnā koktā ir skaps, pi skapa dzeda i babys gulta, Pītera guļteņa i vēļ vīna gulta, kur guļ bruoļs Jurs, ka atbrauc iz sātu. Aiz zaborkys stuov teļvīzers i babys adekli. Pi teļvīzera Kvāpānu Ontona, lai jam vīgla smiļts, taiseituo etažerka. Stuov jau cik godu, ni švuorbojās, ni kuo. Ka jau dzelu cylvāks muok, to jam i saīt. Varēja jau vēļ padzeivuot, a kū padareisi – Dīvam tože lobu cylvāku vajag.
Gruomotu etažerkā Pīteram ir sovs plaukts, tī jis tur sovys mašynu kladis, kruosojamuos i vysaidys puosoku gruomotys. Vēļ jam ir albums ar karteņom, kur jis i Jurs ir mozeni. Juram karteņu ir vaira, vacuokuo bruoļa karteņuos ir i paps, i mama. Tī jī dora vysakū interesnu, smejās i braukoj nazkur pa pasauli. Ir kartenis, kur mama stuov pi nazkaida lela akmiņa, a Jurs mozeņš jai kliepī. Paps bejs pi aparata. Pītera tī nav, tik jī treis. I tod Pīters mozeņš, a mamys nav. Paps ar buordu. Tod tikai dzeds i baba.
Baba karteņuos izaver pavysam cytaiž. Jei nav tik rasna i tik leika. Jai karteņuos nav briļļu, a dzedam nav buordys. Albumūs vēļ ir pylns vysaidu svešu ļaužu, Pīters jūs napazeist. Baba nikod nasoka, kas jī taidi ir. Glaunī rodi i cauri. Jei palīk sirdeiga, ka Pīters verās tūs karteņu, partū lobuok nimoz nataiseit vaļā albuma. Nikuo šmuka tok tī taipat nav.
Ustobai pa vydu ir ceplis. Jū kurynoj zīmā, a cytureiz i pa vosoru, ka ilgi lejs leits i ustobā palics mitrys gaiss. Kuknē otkon ir leluo kruosne, kur baba cap maizi i ratu reizi buļbu i galis dasys. Vēļ kuknē ir plita, iz kurys jei vuorej ēst.
Lelajā ustobā poša golvonuo ir babys i dzeda gulta ar augstū golvysgali. Jam obejuos moluos ir rasnys i drupeit cyrmuļu apāstys kūka bumbys i kūkā grīzta sauleite pa vydu. Sauleite ir izkruosuota ar dzaltonu kruosu, rīvēs sasakruojuši putekli i nazkaidi malnumi. Juos stori suocās pi pošu spylvynu i īt iz vysom pusem.
Koktā pi lūga ir Pītera guļteņa. Tī sēd luocs Pecka ar vysu sovu saimi – ružovū Peckīni i mozajim Peckalānim. Baba soka, ka puikam pošam tī dreiži nabyus vītys, a lelais bruoļs Jurs vys vad i vad montys. Jis ir cīši lobs, tik reši brauc iz sātu.
Pīteram ir tik dzeds ar babu i Jurs. Mamys i papa jis naatguodoj, varbyut jūs nimoz nav i bejs. Jurs stuosta, kai ogruok jī vysi guojuši iz Juosmeri mauduotūs, ka atbraukuši gostūs, a Pīteram nasatic. Jī tok vysod ir dzeivuojuši ite. Deļkuo jim byutu juobrauc gostūs?
Vīnu gon Pīters atguodoj. Jis guļ iz deča, valk taida kai vēsme, a cytaiž ir cīši sylts, partū ka vysapleik speid sauleite. Mama, tei laikam ir mama, nūsalīc pi juo i nazkū soka, a vaira nav nikuo. Tik tei sauleite pruotā.
Kletkā pi guļtenis dzeivoj Pītera žurka Piška. Piškai ir bolta spolva i ružovs daguns. Vēļ jai ir breineigi gara aste, kas žurceņai paleidz nūturēt leidzsvoru, ka jei kuopelej kur naviņ i raušās Pīteram pa pīdurkni iz placa. Piška nivīnam nagryb ļauna, jei ir loba žurka. Tū zyna i Murka, babys kačs. Jis Piškys naaiztīk, koč cytaiž žurkys klāvā grīž tai, ka nasamat. Baba poša gon soka, ka žurka sātā ir nateireiba, tok nu reita, cikom Pīters vēļ guļ, Piškys kletkā īlīk iedīņa.
Baba ir cīši loba. Jai ir krunkaina mute i daguns ar taidu kai kupri, a iz tuo kupra aug spolvaina kuorpa. Mugurā babai vysod ir vylnys brunči i adeita kopka. Pošā korstajā vosorys laikā jei valk pučainuos kleitys, a vokorūs vysleidza apmauc kopku. Kopkys kabatā jai ir šņukauts i kompetys. Na daudz, a ir. Ka Pīters nav izdariejs nikuo švaka, baba jam īdūd kompetu. Ka jai ir nauda, nav nimoz juorauga byut cīši lobam. Ka gadiejīs kas na tai, baba tik nūsapyuš i soka, ka Dīveņš redz vysu. Lobu i ļaunu. Na cylvākam tuo sprīst, kū Dīvs struopēs voi aizmoksuos.
Vysa jis naredz vys. Kai ta Dīvs reizē radzātu, kai baba klāvā slauc Zīdali i lomojās par juos syudainū asti, a dzeds pi Juosmera skoloj pārnejūs kuopustu bucu i sviļpoj tuos našmukuos dzīsmis, par kū baba cīši syrduos? Jam tok byutu juoredz i Jurs, kas piļsātā vuicuos par dokturi, i sābru Pedze, kas ak jau guļ pīsadziers voi otkon merkavoj kū nūzagt i puordūt. Juoredz, kai aiz meža Kapustu Mare pliešās ar sovu vadaklu. Juoredz, kai Murka rauga nūgiut bezdeleigu, kai Piška grauž sovu bļūdu. Nā, tai navar byut, ka Dīvs radzātu tuo vysa i vēļ īsavārtu, kū kurs dora na pa jam. Da i vēļ atrostu laika nūstruopēt vysus nakryškuonus i slaistus.
Dzeds soka, ka cylvākim nav tī kuo jauktīs vydā, vys jau Dīvs pats zyna, kū dora, nav tok mozais bārns. A par Pedzi, kod jis mežā beja salics cylpys i tī tyka vydā vacuo Kucjka, jis beja cīši sirdeigs. Dzeds sunīni aproka tīpat mežmalī, kur nabeja taidu kūku sakņu kai mežā, i pi vakareņu golda ryuce, ka vys nazkod Dīvs taidu Pedzi struopēs – agri voi vieli. Baba atsacēja, ka nav kuo dabasūs leist. Ka tī i iz bez dzeda runuošonys gona kuorteibys. Ka kotrys vecs gribēs Dīva školēt, kas tī beiguos vaira parāda pastateis.
Parāda nav nikaida. To Raibalis kēde svaiduos iz pogolma vyds, to Murkys bļūdā īskuobs pīns, to klāvam aiztaiseitys durovys i bezdeleigys nateik pi bārnāku. Piška juovad staiguotu zuolē i juosaver, kab jei naaizbāgtu. Pīteram ir kuo jimtīs, cikom padora vysus dorbus.
A kur vēļ azarmalī juosalosa malnī akmisteni, kū Jurs gribēja deļ jaunuos podmarovkys ustobys golā. Ka sātai taiseis verandu, tī liks pundamentu. Jurs sacēja, ka car molu vajadzātu malnūs azara akmisteņu, kab byutu dekoraceja. Vaira jis natyka nikuo saciejs, a lai tik aizrunoj vēļ. Pīters tod izviļks sovu kuli, i bruoļs tod byus cīši prīceigs. Kai ta nā! Paraugi itūs akmiņu pīlasiejs, a Pīteram jau pruova kule. Dreiži navarēs paceļt. Dzedam ar babu jis nikuo nasoka. Jī taipat nasaprass i akmiņus ak jau sabērs ceļa dūbēs, kur piec leita sasastuoj iudiņs. Voi ta pyrmuo reize, ka jī nikuo nasaprūt.
Tai jau nabyutu nikaida vaine. Dzeds muok cīši skali sviļpt – tai, ka aizkreit auss. Jis īvuicēja Pīteram sviļpuot vysaidys dzīsmis. Nimoz navajag dzīduot – pasviļp i gotovs. Vēļ jam ir nazs ar trejim asminim. Pavasarūs jis pītaisēja vysaidu sviļpu, rasnu i tīvu. Cyta skanēja tai rešni, až treisēja lyupys, ka jū pyute. Cyta otkon spīdze kai ūds i nikuo pruoteiga tī navarēja dzierdēt. Lobuokuos beja tuos parupuos, kas vaira guoja iz smolkūs pusi. Tik kuorklu sviļpis mudri sakolta, koč Pīters juos globuoja pakrieslī iz zemis, kai dzeds beja vuiciejs. Kai kūkim tyka lopys, kuorklym uodys nūmaukt vaira navarēja i ar sviļpem beja cauri – globoj voi nagloboj. Niu juogaida da cytagods, kod kūkim otkon īs sulys.
Itymā pavasarī beja daudzi dorba. Iz pogolma izataisēja pruova pļančka – ni apleik apīt, ni puori brist. Baba vys gaidēja, kod atsalaiss zeme i sasyuks iudini vydā, a dīnys guoja i nikuo. Pa nakti vys dasola, i iudiņs stuovēja iz vītys. Dzeds sacēja, ka varātu parakt gruoveiti voi kū, kab laika bejs. Baba tik nūryuce, ka tam nakryškuonam kab tik atsabaksteit cauru dīnu i dorba napadareit. Kai pi pruoteiga dorba, tai stateidams nadastateisi, a vysaidu peņcekļušku i uoveišonūs – pyrmais par vysu dzerauni! Vuškai statiņa sapruovēt nasagaideisi, a strodam skvarešnīku vysod īguoduos pastateit. Kab tik kas čudnuoks, tys jau pa jam!
Tai baba ūrce, ūrce, cikom dzeds nūsaspļuove par itū iudiņa i dubļu dzelu i aizguoja iz klāvu cierptu vušku. Ka nav buobai pruota, to sova i naīliksi – poša luopuos pa dublim reits, vokors, tok pruota i rūkys nadaliks. Cik ta tī dorba gruoveiša parakt, tok nā – jai klāvā nazkas dag. Ot, valna buobys!
Īraudziejs Pītera, dzeds apsaruove i suoce sviļpuot. Otkon tuos bezkauneiguos dzīsmis. Labi, ka baba nadzierd. Jei aizguoja iz klāvu dacierpt pādejūs vušku. Jī obeji jēmēs pa klāvu kaidys treis dīnys, cikom tyka ar vysom vuškom golā. Kur ta tī zam vacuma vaira spāka pīsajimsi – itūs antakrytsus pi zemis nūturēt. Sporduos kai trokys, īt kai zivs pa gaisu!
Pa azarmali lelajā duorzā vuškom lobu lobuo dzeive, tik ka iz zīmys juopīpļaun sīna. I vēļ tei cierpšona, a kab juos bess! Baba nūsašpļuove dubļūs, nasdama vylnys maisu iz čulanu. Tiks vosora, otkon juolīk baļvā i juomozgoj – i rudiņa, i pavasara cierpums. Taipat vys kaida dzejteņa tiks, vys tim puikim voi puordūt. Zeču navar viņ pīsajimt – plieš kai troki. Da i kū tī besu nu pensejis izdzeivuotu, kab nabejs tuos vušku naudys. Taipat jau nūsajimšona, a sova kapeika teik. Kab na tuos, i dūmoj, kai mieneša beigu sagaideit, kai bārna izaudzēt. Itys vysā mozs, da i ūtram kaida tī iztikšona – syuda aļdzeņa da stipendeja.
Kab na vušku i Raibalis, zam pensejis dīnys skrītu pa pasauli kai Kapustīne. I kas tai luovai maiseitu kaida kustūņa paturēt – aiz Juosmera taida poša zeme kai ite. Tī poši muoli iz kolna i palejā dzeiva smiļkts, tik ka jai tī līknē zeme tukluoka i buļba lobuok augtu. A kas tev, dīveni, deve. Tik tuos prācys i saprasšonys, ka iz mēlis louka. Pi dorba jau nadasagius a ni. Tik ka ar vadaklu izalomuot i pa pasauli puorskrīt ar spletnem. Izabaruojuse kai gūvs. Ni jei dorba zyna, ni dorbs juos. Da kū tī! Baba aizcierta kliets durovys i aizguoja pi dzeda iz klāvu. Dubli nūpļuokšēja viņ zam kuoju.
Cikom baba ar dzedu pi vušku, Pīters roka gruovi. Beja juorauga naizrakt ni par dzili, ni sekli. Cytaiž iudiņs sasastuoja taidūs kai ezereņūs i nikur iz prīšku naguoja. Tī, kur iudiņa ceļā sasataisēja aizsprūsti i sasakruoja dubļu pyki i solmi, Pīters paroka vēļ. Iudiņs skrēja prūm, tik līknē aiz statiņa sasakruoja i tuoļuok natyka, a tī jau tiuleņ i pļova. Kas tī vaira kuo bāduot.
Pļaņčkā iz pogolma vyds iudiņa palyka kai cuoļam da vādara. Tys jau vaira nikuo namaisēja. Tys var gaideit i syltuoka laika, taipat prūm naaiztecēs.
Dzeds ar babu nūsaprīcuoja vīn. Tod jau puiss eims pruota godūs, ka muoks ar melioraceju tikt golā. Dzeds tik nūsacēja luopstys nūlikt vītā. Juosaradynoj pi parāda – sovi instrumenti puišam vysod juotur vītā. Baba až podlēce. Parāds jam! Pīdziņs pašelis ar vysaidu hlamu, ni tī gola, ni molys. Verīs vīn, pošam nūgrauduos iz golvys. Atsarads parāda vuiceituojs! Pošam sāta kai baile. Vysi kokti ar hlamu pīgryusti! Byutu sovu bagadzeļņu sakuortuojs, a to bais i vydā īt.
– Bagadzeļne! – dzeds nasalyka mīrā. – Kaida tī valna bagadzeļne! Bezparāda tu dzeivē redziejuse naesi, ka te runoj. Poša sovu hlamu pībuozuse, niu gudra runuot. Varātu sovys skalinis i veikšus kur cytur likt, nā, buožās pi lītyskūku! Bagadzeļne! – dzeds navarēja apsamīrēt. – Vys to tuo, to ituo īsavajag. To gruobekļa kuota, to kaidys reicenis kur dasist. I nikod nazyni, kur nūderēs. Vei, viņugod Kapustīne izsvīde brangū velismašynu, motors saputiejs. A tī vydā tok tik peina muceņa. Saber gryudus, vuoku viersā – a nivīna zmirka kluot natiks! Lai žurkys slaistuos voi grauž, vydā natiks. Až kai bankā!
Pīters daudz nasaklausēja. Tai jī vysod bļaukoj, kai tik aizīt runa par parādu i bezparādu. A piec šaļts jau otkon obeji runoj vīnā bolsā. Līleigs jis paleidzēja nest sacierptū vylnu iz tymsū čulanu, kur lelā skaudzē jau beja sakrauti maisi mozguošonai. Viņā koktā beja mozguotuo dzejs spriesšonai i sauceišonai. Tik ka pa zīmu vysa nabeja veikta – to tei sirds, to otkon mīgs apjem. Nav jau vaira pi vacuma tuos struoduošonys kai nazkod. Kai napaguleisi iz dīnys vyds sovys šaļts, tok dūmuot kai izvuoreits. Nazyni vaira, kai i vokora sagaideit.
Kuknē jī ar babu satyna lupateņā dzirklis. Lai stuov da cytys reizis. Baba nikuo nasacēja par Pītera sabrystajom kuojom, tik lyka izkarsēt korstā iudinī i apviļkt vylnys zečis. Tai nimoz nabeja tik švaki, Pīters dabuoja pat pīnu ar madu. I jei nikuo nasacēja, ka iz bikšu golu dzeivi dubli. Ka cylvāks ir struoduojs, jam nikuo nasoka daža par savuoļuotom drēbem. Paraugi cytaiž nateirs atīt – uodu par acim nūmauks!
Pīters pavaicuoja, parkū dzirklis taidys taukainys. Voi ta pyrms nūst likšonys juos juosazīž ar taukim? Baba saceja, ka nā. Tai jau ir, tauki aiztur ryusi i naļaun dzirklem par vosoru da cytys cierpšonys aizīt pūstā, a tei monta nu pošu vuškeņu. Baba īnese vydā puļči vylnys i īdeve Pīteram rūkā. Rūka palyka vysā taukaina! Dūmuot, ka jei byutu taukūs pamārcāta.
– Tys kab vuškys leitā napīmierktu i kab jom nabyutu solts, – baba muocēja gudrai pastuosteit.
– I kab nikaida kustūne jūs naāstu, – dzeds sacēja, plitys prīškā tāsdams kūka meņti putrys apmaiseišonai. – Kab zmeji nu taidys tauku smokys pa gobolu bāgtu.
– Tu namaisi puikam golvu ar sovim zmejim! Pošam cikom kuojā īcierss! – baba vys saklīdze. – Kaidi tev zmeji voi tuorpi nu tauku nūsabeis. Ka viersā izmeisi, to i īkūss. Na jau tys zmejs vuškai voi cylvākam viersā lēks voi pakaļ skrīs!
– Puika pats gona gudrys, – dzeds pasasmēja pi seve. – Pats zyna taisneibu i pats muok atškiert pļurksteišonu nu skaidrys volūdys.
Pīters zyna vysakuo, cytu godu jis jau īs školā. Tei nabyus taida rikteiga škola, tikai sagataveišonys klase, a tys jau nav nu svora. Vuiceibys ir nūpītna dzela. Školā cylvāks teik pi gudreibys.
Vysi soka, ka Pīteram ir gudra golva. I dzeds ar babu, i pīna mašynys Guste, i sovkoza prīkšnīks, ka jis atbrauc iz itū Juosmera pusi ar sovu autolauku i atvad maizi i kompetys.
Pīters pats muok nūpierkt vysu. Baba tik stuov pi autobusa durovu i sauc, a Pīteram vyss juosalīk kulē i juopadūd nauda – baba bez briļļu ni besa naredz. Da i kaida tī redzeišona, ka steiga voi kas. Sātā pi teļvīzera to nikuo, a ļaudīs nikaidys lelys redzeišonys navajag. Kur vēļ tys puika taids aceigs pasadevs. Propultu, propultu ar vysu penseju, kab Pītereits nasaviers leidza!
Bruoļs Jurs to vys smejās, ka tei vysa byušona ar redzeišonu i naredzeišonu aiz motu davylkta. Kai Kapustīnis suknis apsavērt, tai i acs vītā, i redzeišona. Kai nauda juoskaita, tai vyss propuļs beigts. Baba puktoj viņ, tok nikuo nasoka. Sova taisneiba tī ir. Kai īsavērt, ka kas na tai, jei redz vysu. I Pītera nasukuotū golvu, i malnū muti, i dzeda saplāstuos biksis.
Jurs tik vys īguodoj pavuiceit, ka bez školu tei Pītera gudruo golva kai začam slidys. Braukt varātu, a voi vajag. Da i kas začam slidu dūs.
Pa sprostam dzeivi nūdzeivuot var i bez školu, dzeds vys dasoka. A jaunim vajag izasist iz augšu. Tod i večus īguoduos, i sova Juosmera naaizmierss. Kas ta nu tūs dzāruoju ir, kas palykuši dzeraunē pakšus stateit. Dzeds vys purp par sābru puišim, kas ni sīvys meklej, ni par dzeivi guodoj. Tāvuzemis ļūbeituoji. Par krutkys pudeli kotram pyrmajam atdūs.
Pīters klausuos i zyna vysaidu dzelu. Kai seņ atpakaļ nu Latgolys padzyna krīvus i nūdybynuoja Latvejis vaļsti, kai mīsta ļauds dzīduoja pakaļ sorkonajim agitatorim, a piečuok skrēja pakaļ čiulim. Kai Uļmana laikā guoja, kai beja juoaudzej cukrabītis. Kai dzeds ar bruolim i tāvu iz muola kolna plēsēs ar tom bītem – jom tok saknis na taidys kai runkulim, a īt zemē vydā. Paraugi izpliess! Da i vēļ ar mašynku lopys juoapcierš, kab cakuleņa nasamaituotu i bīte byutu dereiga nūdūšonai. Tei mašynka stuov pašelē i niule. Nikod nazyni, kod aizavajadzēs.
Par vysaidim karim tože Pīters zyna – krīvim, vuocīšim, žydim, krīvim i poļakim. Kai vīni guoja i ūtri. Kai vysim maizis i špeka vajadzēja. Kai vīni suove ūtrus, a ūtrī trešūs, a pa tū vydu latvīšam vajadzēja palikt dzeivam. Pīters zyna, ka ite ir sovi krīvi, kas audzej garys buordys i dzeivoj sovuos dzeraunēs jau symtim godu, i ka ir cyti krīvi, kas atbraukuši ite piec kara i braukoj glaunuos mašynuos. Kai jī vysi pliešās kai valni i gryb nazyn kuo. A latvīša natur nikimā. I kur ta vēļ tī čiuli, kas nasās iz lela. Kaidu besu nav.
Pīters zyna, kai baba runoj, ka ir sirdeiga, i kai jei jūkojās, ka lobs pruots. Jis zyna, kod dzedam var ticēt, a kod juosasmej leidza. Tei zynuošona naatguoja par reizis. Cik saguoja, ka lelī par jū tik apsasmēja. Kod jis skrēja pi lūga vārtūs, kai Jaunais gods atīt, voi trušu butkā meklēja Leldīņu ūlu.
Pīters zyna vieja i iudiņa bolsu, kod viejs krosta smiļktī dzan viļņus i ar jim sanas kūka gabaleņus i putys. Jis muok atškiert bezdeleigu sirdeigū bolsu, kod juos dzonoj Murku, nu bezdeleigu prīceiguo bolsa, kod juos ustobys prīškā sasāst vodūs i dzīd par tū muoti, kas voda gostus, i bārnim, kas cap gali i kam vysi tauki satak gunī – vidžu-vidžu-čurks!
Vīna gon Pīters nazyna. Kur sauleitei sāta, kur jei pa nakti guļ, cikom naspeid pi dabasu. Kur sauleite nūsagloboj leita laikā, kab naizmierktu. Jis vaicuoja dzedam, a gudrys natyka. Dzeds tik nūsmēja, ka dabasūs, a vaira nikuo nastuostēja. Baba nimoz nasaklausēja, a lyka attaisēt vystu klieveņa durovys, kab juos piec diešonys tyktu uorā i da vokora pīlaseitu pylnys māgys zuolis i slīku.
Kab Pīteram bejuse mama, jei gon pastuosteitu, kur sauleite dzeivoj. Jei zynuotu vysa, i jai vysod byut gona laika parunuot ar Pīteri. Na tai kai dzedam ar babu, kas vysu laiku skrīn dorbūs, vokorūs žālojās par sirdi i kuojom, kreit gultā i guļ kruokdami da reita.
Kod jī obeji ir aizmyguši i Piška apsamīriejuse sovā kletkā i vaira naknīb ar zūbim Pītera pastīptajā pierstā, jis dūmoj par vysakū. Kai sauleite dzeivoj tī augšā. Kai jei nu reita pīsaceļ, mozgoj muti i ād brūkašku. Kai piečuok, kod jau ir nūkaļtiejuse rosu i sasiļdiejuse gaisu, sāst pi golda i paād tai pa rikteigam, kab da vokora byutu gona.
Sauleitei ak jau ir šmuks golds. Na taids kai sātā – pīdzeits ar taukim i apkluots ar voskadruonu, kas mudri sasagrīž i tarčej taidom našmukom ausim – tai, ka cauri var redzēt bryunū, rūbainū kūku. I gulta jei ak jau tože ir. Ar taidu lelu zalta sauli golvysgalī i zalta bumbulim suonūs. Taids pats šmuks kūka krāslys i skaps, kur stuov juos zalta kleitys.
Mama zynuotu, kur sauleite dzeivoj. Jei tok ari ir dabasūs. Varbyut jei īt da sauleitis gostūs, gastiņčam nas peirāgus i tod kūpā dzer čaju. Redzēt to navar. Cik Pīters ir dabasūs vierīs, nikuo nav redziejs. Acs apžylbst tai, ka vēļ lobu šaļti redzīs tik malns, a nikuo pruoteiga radzāts to gon nav nikod.
Naz, kur mama niule dzeivoj, ka naīt gostūs i da Pītera. Baba soka, ka vadaklys sapynā nav redziejuse ni reizi. Jau godi pīci apleik, a vys nikuo. Vys radzātu, vys vīgļuok tyktu. Deds tik saryuc iz juos. Kuo kairynojūte seve. Ni tī kas vaira leidzams, ni gluobams. Kas guojs, aizguojs. Unuki iz kuoju juopastota. Tū vīnu car augstškolu juoizvalk, a mozū koč školā palaist, koč tuos devenis klasis lai pabeidz, cikom sovi vēļ iz pasauļa i nav vīns kai piersts. Cikom bruoļs spākā sasajem i teik pi vītys.
Vīns jis tev, baba vys atcierš. Kur ta tī glaunī rodi, ka mozu bārnu večim atdeve. Tik i beja kai kuozuos ar smolkom suknem izalīleit i mašynys iz pogolma vyds kai paradā pastateit. Pylnu azarmali pībrauce, div dīnys dzeivuoja iz vysa gotova, vieļuok i radzāts natyka. Tik ka iz bieru rūkys padeve, a kas jūs tī vysu vaira īsavērt varēja. Mozū vēļ sūlēja pi seve jimt, jau tai kai aizrunuoja, kai nazkū sepinēja, a Juri gryud koč eļnē.
I īgryuduši byutu, – dzeds vys ryuc. – Kaidā bārnunomā prūm nu ocu. Cik nūsajimt vajadzēja, kab sātā pamastu. To taidi papeiri nakuorteibā, to cytaidi. Par vacim jī asūši, par naspieceigim. Kur tok tūreiz vēļ vaļsts dorbā obeji skaitējēs. Cikom jau kombinats naaizguoja par burbuli da gola.
Baba vys tuš nazkū zam daguna, neidama svīkstu. Karūte īt car kukšyna molom kloudzādama. Dzeds klausuos, klausuos. Tryn nazi voi dzenej kaidus skolus. To ciervam kuots juoīlīk, to gūvs apaušus puorruovuse. To tys, to itys. Taidā lelā saimisteibā gona dorba. Varātu jau nadareit. A kai dzeivuosi. Ka ni pošim vaira, to unukim juoredz vīgluokys dīnys.
Pīteram cīši napateik taida runuošona, jis rauga nasaklauseit, a bolsi vys īt cauri. Tys nav tai kai ar azara bolsu, kū var nadzierdēt, ka klausuos vieja. Voi kai ar bezdeleigys bolsu, kū var nasaklauseit, ka skaņ motori nu ceļa. Azars naklīdz tik stypri kai baba, ka ir aizasirdiejuse. Babys i dzeds navar aizrunuot, koč rauga vysaiž. Jī obeji pliešās i pliešās, a tod otkon sasarunoj tai mīleigai. Jurs vys smejās, ka tei pliesšonuos asūte sportam, kab dzeive interesnuoka.
Jūceigi gon. Sātā nivīns tūs sportu pa teļvīzeri nasaver. Dzedam napateik, ka leli puiši spāka godūs pa teirumu dzonoj nazkaidu syuda bumbeņu. Guojuši sīna pļautu, na vysaidus futbolus spieliejuši. Kurs jau ir struoduotuojs, tam nikaidu sportu navajag, a kurs nu dobys slaists, tam i masīra, i uorsta vajag.
Taipat nu tūs latvīšu sportistu nikuo nav – nav tī tolka i vārtūs, i laika kavātu, jis soka. Kai jau ruodīs – niu jau byus kaida vīta voi kas, kai jau pa prīšku skrīn voi sliepoj, tai, spruodzini taidi, to kuoju sagryuž, to izastuoj. Pruoteigi cylvāki jau tī naītu vysa pasauļa prīškā pa teļvīzeri uoveitūs. Nav jau breinums, ka vysaidi lubraki iz laukuma teik i tik tierej vaļsts naudu sovim sportim. Byutu peņsionerim īdavuši voi mozim bārnim.
Pīteram taida runuošona pavysam napateik. Dūmuot, ka jim byutu nazkam iz kokla juodzeivoj. Baba tože vysod soka, ka nav kuo žāluotūs. Divejis rūkys ir, veseleiba, paļdis Dīvam, turīs. Kū tī vaira. Voi ta dzeivs dabasūs izskrīsi voi eļnē pi smutu tiksi. Taipat juodzeivoj. Sova gūvs, vuška, ciuceņa juopatur. Bārni juoizvuica. Tod jau varēs i slymuot, i nazyn kū. Koč grobā i leist.
Baba taisuos iz nazkaidu lelū slymuošonu, a vys rauga nasaslimt. Vosor jei īt iz azara pļovom laseit čaja. Pīters par sorgu leidza – skalini panest, stuņdinīkā pasavērt. Tik Piškys navar jimt leidza – ka naaizbāg. Kur vaira pļovā i zuolēs atrassi. Propuļs ar vysu kaklinīku.
Ot jau mūdis atroduši – žurkai apaušus iz mugurys likt. Nu suoku baba čortuojuos viņ par taidu kustūni, koč i Jura duovynuotu. Byutu koč kačalāna atness, i to vaira poļzis byutu. A tod sasamīrēja. Dzeiveiba viņ ir, koč i rībeiga. Rūkā jimt nagribēja ni parkū. To jau vardive iz pļovys lobuoka. A ēst to padeve. Dīvam vysaidu kustūņu vajag. Kam tik taidu bīdāklu kletkā juotur – atroduši breinuma. Klāvs pylns ar žurkom, navar veikt i travēt, a ite žurka kletkā ībuozta i vēļ ar vitaminim baroj.
Vylks ruovs tūs vitaminus – ogruok cylvāks izauga i nūmyra bez vysaidu vitaminu. I pats bess juo naruove. Niu jau vysim mūde pajimta – to zuolis, to vitamini. Kas ta ogruok beja – aizguoja iz pūru piec dzierviņu, peisā pīlauze avīšu. Pīvuorēja keiseļa i čaja i vysi dzeivi palyka. A kam jau beja mierstamais, tys i damyra. Niu izdūmuojuši i operacejis, i sazyn kaidu besu. Dokturu pylns pasauļs pīsaplidiejs, vysi nu ļaužu slimeibu dzeivoj.
Baba vys čortojās, ka da doktura baileigi gara braukšona. Vysa dīna propuluse, skaiti kai čūkstā ībuozta. Cikom aizbrauc, rynduos izasiedi, cikom jau atsakroti iz sātu. Šeilaiks slymuot var tik vasals cylvāks. Kuram kotram kriekļam nav kuo tī i merkavuot – esi vacs, tok i miersti zemē. Na pasauļam par apsmīkli pa slimneicom vuoļojīs.
Tok Jura jei podčavoj kai nazyn kuo – pa sovom školom i dorbim nūsaskriejs kūds kai nabogs. Ni taidam mīra, ni kuorteigys paiesšonys – kū tī nu sātys pīsajimsi leidza, a vys jaunam vysakuo vajag. Pošūs spāka godūs puiss īt, a caurom dīnom pi gruomotu juosēd. Kas tī saīs, kas nā. Tok jau zam vacuma mož īraudzeisi. Jei tai runoj i var dzierdēt, ka nu napacīteibys nazyna i, kur liktīs, kur byut. Byus Jurs dokturs, byus saimē sova byušona. Vysys sābru buobys tod redzēs – i izvylka, i izaudzēja, i iz kuoju pastatēja, i vēļ kai izškoluoja. Cyts bagaturu dāls pa sātu slaistuos, a Jurs pošā leluokajā školā vydā tics i dreiži jau veiks. Kas tī palics – eksameni da suņa aste!
Dzedam dasamat kuoss i jis tieš tai, ka buordys gols treis. – Nasaun zvierbuļa, kas vēļ nav izparāts. Cikom nav veics školys, pa pasauli nasaploti!
Baba aizacierš. – Es tev plotūs voi kū? Ka sātā kū pasoku, vysa i plateišonuos!
– Kū ta pa sātu. Ak jau i pi autolaukys pļurksti, i pi dokturu. Kurs bess teve nazyna! – dzeds burkš zam daguna.
– Apsaaudziejs kai sābru uozs – par staraveri taisuos voi kas, ka buordys naveižoj nūskiut. – Baba jau palykuse sirdeiga i runoj čārkdama. – Cikom jau vēļ dorbā guoja, koč seve pīpasēja, vys ar odekolonim lējēs i koč nedelī reizi nūsaskiva piec cylvāka. Niu kai vacs bīdāklys – apaudzs i slaistuos pa sātu.
– Da kū tu, buoba, zyni nu buordys. Zīmā syltuoks. Da i mozuok nūsajimšonys. Paraugi poša skivusēs dīn dīnā, tod valna radzātu!
– Es tev skivusēs! Sasaviers pa teļvīzeri iz jaunūs mārgu izskiutūs vuoveru, niu maņ te skiusīs. Es teve naaiztīku, tu munys skiušonuos mīrā līc! Valna tu redziejs naesi! Īraudzeitu i pats nūsabeitu. Da kuo tī beitīs. Pasaver spīgelī, da ni taidu čortu īraudzeisi! Apaudzs kai sābru uozs i slaistuos apleik!
Dzeds tik atmat ar rūku i dora sovu dorbu. Kū tī vysa pasauļa atsaviersi voi buobu runuošonys pīsaklauseisi. Taids jom i dorbs – tēst i tēst. Parunuos i aizmierss.
Tai jau saīt. Par šaļts baba jau runoj par cytu. Nej svīkstu i navar saprast, kas kust mudruok – lizeika kastrulī voi mēle pa muti
– Kapustīnis vadakla, dzie, laikam otkon stuovūklī. A ni iz teiruma naredz. Vyss aizaudzs, otkon rudiņ usnis viņ putēs, – baba jau sakiuluse svīkstu, lizeika vaira nakloudz pi pastruļa molu, ka šļakst viņ. – Pīdzemdēs bārna, puordzers naudu. Par laika i jauns jau kluot. I kur buobai spāka jemās. Bārnu, bārnu. Jau cik jūs vaļdeiba jai pajāmuse, a vys otkon. Pasauļs īt propuļšonā. Izkastrēt taidys, lai nazyna lobuma. To skrīn kai kucis.
Baba apsaraun pusbolsā i ar ļundurku dalej jaunajam svīkstam solta iudiņa. Juoizskoloj div treis reizis, tod lobuok stuov. Panejis jei jau saliejuse kruškuos i nūsmolsta ar svīsta nejamū kūka lizeiku dzaltanuos svīksta pickenis.
– Bārns otkon sasaklausēs vysaidu breinumu, otkon nazynuosi, kai mutis aizbuost. Kū dzierd, tys vyss iz mēlis. – Baba verās iz Pītera i soka, tok navar saprast – jam voi dzedam. Mož poša sev.
– Kū tī – bārnam bārna saprasšona. Tik taids izdzierss, tik jau piec šaļts naatguoduos! – dzeds vys rauga apmīrēt. Jis trīp iz maizis svīkstu, grīž škēli kubiceņūs i līk mutē. Protezi na prīca, kū ta sakūdēt var, tok nasajūdeisi to jau nikuo lela.
– Kab tik večim napalikt bārna pruotā, – baba nūpurp zam daguna, līdama cyuku spanī svīksta sulys. – Cikom jau itī obeji pi pruota īs. Jurs to, skait, jau dokturs, tik ka škola juoveic i lobuoka dorba juodaboj.
Jei salīk svīkstu bļūdā i sataisa ar lūka lizeikys molu viersā iz juo sauleiti. Iznas siņcēs, viersā izlykuse škīvi. Pīteram nuosīs īsasyt paneju smoka – drupeit skuoba, drupeit solkona. Panejuos juomozgoj mute, paliks boltuoka. Nikaidi raibumi viersā nasamess. A dzeds soka, ka lobuma navar maituot – juodzer vydā i cauri.
– A kas vēļ nu ituo saīs? – baba ir īguojuse kuknē. Dzeds verās iz juos i dzer sovu kopeju. – Golva to gudra, a vys iz kuoju vēļ juopastota. – Dzedam jau laikam aizamets. Pādejū maizis riceņu nūlīk naapāstu. Ar acim otkon vaira kai ar vādaru.
– Nui, elnis byušona. Vuicīs i vuicīs. Cik tūs školu juopuorīt, cik bikšu juonūplieš! – jis soka i pīsaceļ nu golda.
Baba aplej i sev kopeju i aplīk ar spotkeņu, kab lobuok īsavylktu. Reita dorbi apdareiti, īdzers kopejis i liksīs kaidu strēčeiti atstīpt kuoju.
– Da i otkon nūsadauziejs pa uorīni kai čapāslys. Otkon drēbis ar plemem. Cik merkavoj īstuostēt, tik jau otkon kur īlein. I kur tī dubli i nateireiba jemās. To nazkaida eļļa, to kvāpi.
– Da kū tī. Cikom jau mozs, cikom i bārna byušona. Vysa juoredz, vysur juoīlīn. Tiks leluok, i namaneisi, kai izaugs. Te puika, te jau puiss. – dzeds daīt da golda i pasaver sovā kopeja kruškā. Vaira nav ni lasis. Jis nūlīk krušku iz plitys molys i verās uorā pa lūgu. – Taisuos tai kai iz leita. Nikuo nasamierks?
– Vyss, dūmuot, sanasts ustobā. Nasaleis to jau. Kuo tī vaira pīskrīsi. Kuo tī besa pīgluobsi. Ka par varis īsi, vysa prāca propuļs!
Kod dzeds aizguojs iz gultu, baba vys maisa sovu kopeju, verās pa lūgu i nasoka nikuo. Juos mute vysa vīnuos grumbuos. Byudi meiksti i spolvaini, ar taidu kai seiku spaļveņu. Jei verās pa lūgu. Gaisma kreit iz juos byudu, iz daguna, iz skusta.
– Byus, byus leits. Vys iz mīga valk. – Jei runoj kai pi seve, a verās iz Pītera. – Paesi kaidu šaļteņu vīns. Ka gadīnī gulātu īsi, to damet durovys. Lai vysaidi dzāruoji i zagli naīpluovoj. Esi tok mets, dasnīgsi? – baba vaicoj, koč zyna, ka Pīters muok vysu. I durovys aizmest, i lūgu dataisēt, i cepļam zasauku aizsaut i duravenis dataisēt, ka guņs izakuriejuse i vaira nasagailej zyluos čada līsmis.
Vydā nav nikaidys siedeišonys. Juoredz, voi vyss sanasts zam jumta. Pīters losa pa pogolmu izsvaideituos reikys i dieļa golus – dzeds taisa vystom dātivis i pīnosuojs materiala. Ka saleis, nabyus labi. Dodzs ar acim verās jam pakaļ, atsasieds pi sovys butkys. Suņam korsts.
Cikom kas, jis jau pīlāc kuojuos i skrīn vysā kēdis garumā. Nu suokuma ryuc, sabūzs spolvu, tod aizarej. Tod jau rej aizavylkdams, kēdē kuordamīs. Pīters īt vārtūs, kas par byušonu, a nu klāva gola jau atsaslīn Pedze. Jis īt nadrūsai, kai tauksteidamīs. Otkon pīdziers. Baba lomuosīs, dzeds dzeis paceļu. Cikom jau cyta gola nabyus – dūs čarku, vērsīs, kai izdzer, nūsaklauseis juo glupuos runys i gaideis, cikom aizaslīs prūm. Lobuma tī nikaida. Tik kur tūs ļaužu pīsajimsi. Īs sīna laiks, vajadzēs i Pedzis paleigā. Puordzartom īkšom, steivs i nūkūdiejs. Tok vys jau puiša cylvāks – ar sokumim sīna padūt voi daturēt.
Pedze leigojās pīdziers i murmulej zam daguna. Dodzs rej vīnā rīšonā.
– Ak tu, kryumu bārns. Kur tovi veči, ka pasaulī palaiduši i nasaver. Ak tu, kryumu bārns. Pa pasauli pīlaseits.
Pīters klausuos saulē damīgtom acim. Juo moti juņa saulē jau paspiejuši izdegt. Mīsa vieja i saulis aprauta. Acs lelys. Puorīt vēsme par pogolmu, īsašveikst lopys i saule jau raunās aiz muokūņu. Mīsu puorjem kai šārpys. Solts. Eistyn byus leits.
Pedze verās i smejās sovu dūrnū dzāruma smīklu, – Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš. Pa pasauli pluovoj. Ni saimis zyna, ni bārna. Pasaulī tieteņš!
Pedze atsasieds iz ustobys gaņku i dzenej sova. Jis verās iz Pītera, i juo bolsā ir nazkas rībeigs. Pīters bāgtu, tok iz kurīni. Klāvā nav nikuo, vyss tukšs. Raibale gonūs aiz vacuo muorka, vuškys sadzeitys tuolejā duorzā. Syvāni saguojuši klāva golā zam šlivu i ūrc zam leita. Namīreigai trynās. Bezdeleigys nosojās iz prīšku i atpakaļ, pa šaļtei aizaklīdz. Nav ni Murkys, ni Piškys. Dodzs rej vysā bolsā. Pīters daītu da juo, a bais. Kas tī suņa zyna. Dodzs to lobs, Pītera nakūstu. A var kēdē īraut. Da i jis nasavārtu. Laksteitu i skrītu. Ka suņs rej, jis Pītera naredz.
Pedze pīsacieļs i rauga tikt ustobā. Gruobstuos ap kļamku i vys atsaver iz Pītera.
– Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš.
Pīteram žāl dzeda ar babu. Jī niu tik aizguojuši gulēt. Tok viersā izguojs nazkas taids, ka jis navar ni pakustēt. Navar aizīt Pedzem prīškā, aizcierst jam durovys zam daguna, aizmest kļamkys i tod lai jis dauozuos aiz aizmastūs durovu.
Kam Pīters uorā guoja. Byutu palics ustobā, aizmets durovys, kai baba lyka, nikaids Pedze natyktu kluot. Pīters stuov i verās. Niu jis navar nikuo. Niu vyss ir cauri. Kab kurs nu lelūs izītu paliegā. Jam žāl babys i dzeda, tok mīrā jau tys dzāruojs nasaliks, cikom byus kū salauzs.
– Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš? – Pedze ņūrd zam daguna. Jis tū na Pīteram soka. Jis nazkū runoj, jis runoj pats sev. Pats deļ seve soka. Murmulej pa dzārumam i nikuo cyta.
Baba, pasamūduse nu mīga, izīt pa durovom i nūsastuoj iz slīkšņa. Nu suoku nikuo, jei tik verās iz Pedzis.
– Kur volkojīs, susātive taids! Jau pīsaliejs pylns, vys nav gona! – baba lomoj Pedzi, salykuse rūkys suonūs. Pučainuo kleita saburzeita, jei atsalaiduse gultā taipat ar vysom suknem. – Nikuo nadūšu! Ni čarkys, ni pusčarkys. Ej iz sātu! – jei bolsā gamanej i dzan Pedzis prūm.
– Kryumu bārns, kryumu bārns, – Pedze tūrkš zam daguna. – Kryumu bārns… – Jis navar viņ veikt atkuortuot.
– Naškeista dzāruojs, smyrdaklys taids! Voi īsi iz sātu! Bārnam te vysaidys glupeibys runuos. – baba niu ir aizasirdiejuse i jau bļaun bolsā. – Ej iz sātu, valna susātive!
Niu i dzeds ir izguojs uorā, tok Pedze vaira nasaver ni iz kuo. Īt prūm tīpat car klāva golu, kur pirmeņ atguojs. Nūnosuotī gumejnīki šliuc pa saulis izdadzynuotū zuoli, biksis izleidušys nu kaļovu.
Dodzs niu rej vēļ skaļuok. Pīteram ruodīs, ka suņs atsaraus nu kēdis. Kai dzeds pogolmā, suņs rej vīnā rīšonā. Jis Pedzis gotovs apēst, koč tys jau seņ aizguojs nu pogolma.
– Kas bejs, bejs. Kū tī ļaužu runuošonys zynuosi. – dzeds rauga apmīrēt babu. – Zam ocu Dīva cylvāki, a pa pasauli taidys spletnis nosoj, ka ni tu, ni es taidu myušam nazynuotu. Kas ir bejs i kuo nav bejs – vysa īguoduos! Koč ir i sova taisneiba jim. Taipat ir i acs, i auss. I redz, i dzierd. Taisneibys nanūglobuosi. Taipat gaismā tiks.
Dzeds nūsaver pakaļ Pedzei. Pi klāva saaugušys ņuotris, byus juoapkopoj ar izkapti. Ji daīt pi suņa. Juoparauga kaklinīks. Itai vīnu reizi jims i atsaraus. Tod zynuosi kai škodis moksuot.
– I kur taida dusme rūnās. Syuda suņs i tys zyna, kurs lobs cylvāks, kurs jau nalīta! – baba vys būrkš pi seve.
Pīters verās, kai Dodzs mīdzās pi dzeda kuoju, kai jis syt ar asti. Kai dzeds gluosta suni, kaidys jam vacys rūkys.
Baba stuov iz gaņku i brauka partukā rūkys. – Vys tī ļauds kuo zyna. Cik godu jau puorguojs, vys runoj, – baba soka dzedam i iz Pītera i nasaver. Bejs jis tī voi nabejs. Stuov iz pogolma vyds, a nivīns juo naredz.
– Da kū tī, malns, dzāruoja runys! Pīpļurkstēs vysa besa! Volkojās apleik i pliesnej. Pīsagruobsta pa pasauli nateireibys i bļuznej. Nateirs pats, nateira i volūda! – dzeds vysā sirdeigs. Plyukoj gūvs apaušus. – Tei, zmirka taida, ar vysu saraun. Kur taidys gūvs rūnās, tiņ koč ar druoti ap rogim!
– Paraugi tik aptiņs! Gūvs kai gūvs! Ka naveižoj apaušu sataiseit, ta kas tī vaineigs! Saregž nazkaidys pliutinis, tod breinojās, ka tryukst. Piņs nu lobūs striču, to i turēs, na ituos sovetskuos duraceibys. Puorpyvuši i puorbejuši tī šņūrki jau, a jam kab tik ībuozt!
– Da pa tevim vysu jaunu! Kur tuo jaunuo pīsajimsi! Itai iz lelceļa izvessi par vīnys vosorys!
– Lelceļa jam! Desmit reižu puorsaisteit to dzela. Ot jau gudreiba! Pīpyn nazkaidu pynaklu, ni jī tur, ni kuo! Gūvs, tik verīs viņ, otkon duorzā i duorzā. Nūēss vysu plyku, tod to byus. Taupeituosj atsarads!
– Da kuo tu, buoba, zyni! – dzeds jau vysā sirdeigs, meistej rūkā apaušus.
Niu Pīters vaira nasaklausa, skrīn iz azarmali. Smylgys cierš pa kuojom, nazkas īsadur kuojā. Pa besim vysu! Parkū jam nivīns nikuo nasoka.
Azarā atspeid saule, smiļktīs dag kuojis. Pīters stuov i verās. Parkū jam nikuo nasoka. Kur juo mama. Iudiņs ir solts i sytās pi saulē sakorsušūs kuoju.
Pīters nūtupst i cauri pierstim byrdynoj slapņuos smiļkts. Juos saleipst taidom kai plēksnem, byrzt rūkuos, saulē speid, sasalej kūpā. Pīters gruob slapņūs smiļkšu sauvi i svīž azarā. Lai teik!
Parkū nivīns nikod nikuo nasoka. Jis ir vīns pats iz pasauļa. Jis vaicoj viejam, iudiņam, saulei. Kur mama. Pīters ir nasaprasšonā, parkū vyss ir tai. Tai nazkai na tai. Ni tai i ni itai, a nazkai tai.
Bruoļs tuoli i atbrauc par daudz reši, jis struodoj Reigā par sanitaru slimneicā. Dzeds ar babu ir meili, a svareigūs lītu jī taipat nasaprūt. Jī vys runoj tik kotrys par sovu i ūtra nasaklausa a ni.
Jis sēd laipys golā i verās iudinī. Matās tymss, nu Juosmera vinis pusis atīt leita padebeši. Te saule, te vyss sasamets jau vysā malns. Pīters verās tymsajā azara iudinī, dybyna i naredz.
Pīters zyna, ka bruoļam ite dziļums da kryušu. Ka jis ir izamauoduojs da seita, atsaspīž iz laipys gola i ar spāku izlāc nu iudiņa, vyss slapnis. Bruoļam ir bolta uoda, iz uodys zūsuoda i laseitis. Piec mauduošonuos jis ir solts. Sēd iz laipys i kaļtej motus.
Iudinī skraida nazkaidi ziernūkli, taidi kai iudiņa miereituoji, tik mozuoki. Zib viņ. Kai jūs iudiņs naaprej. Ka itai mīreigi sēd, var īsavērt vysa kuo. Tī maudoj mozuos zivtenis, tī vardive izbuozuse golvu i aizkūrc. Jai smīkleigi byudi – tai gludi, a tai jau ar boltim pyušlim. Ka vardivi nūgiun, jai vaira nav tūs pyušļu.
Laivā škeļvinejās iudiņs. Apglumiejuši dieli, nazkaida zaļa žuļkts staipuos gar laivys molom. Iz beņča tuorpu banka, laikam palykuse nu nedelis suoku. Tuorpi ak jau saulē sakoltuši. Nav pasaulī nikuo šmuka.
Pīters verās azarā i dūmoj. Nu kam vysam vajadzēja tai saīt. Baba otkon lomojās ar dzedu, i nav nivīna cyta. Jī ak jau i naredz, ka Pītera nav sātā. Pliešās sovā storpā i cauri.
Voi mama tože tai plēsēs at tāvu. I kur jī niule, ka jūs nav.
Laipa nūsaleigoj, Pīters sasaraun i atsaver. Ak jau dzeds atguojs vastu iz sātu. Leis, ruodīs, aizīt suonim, ak jau nikuo nabyus. Tok voi ta lelūs nazyni – kab tik pa jūs pruotam. Pa sovam nikod nikuo navar byut.
Iz lapys ir Jurs! Puorsamaucs dzeraunis drēbēs, mugurā vacī šorti. Jau sātā nu Reigys! Bruoļs, juo bruoļs ir sātā!
Pīters kauneigai pīsaceļ. Kū niu. Pīktdīne. Kai jis tai aizmersa. Gaidēja jau cik nedeļu, a šudiņ aizmiersa.
Jis nazyna, kur liktīs, i stuov laipys golā. Grybātūs dasaglaust, a kai jis tai. Jurs padūmuos, ka mozais bārns. Da i kam vajadzeigs. Jurs padūmuos, ka kas nūtics. A nikuo tok nav bejs. Nikuo taida.
Jurs atsasāst tīpat sūplok. Jam kuojis snīdzās da poša iudiņa. Īmiercs kuojis azara iudinī, jis kustynoj kuoju pierkstus. Suoc kuļsteit iudini, drabazgys īt pa gaisu, laipa leigojās, Jurs smejās.
Itai Pīters tože muok. Jis stīpās i rauga dasnīgt ar pierstu golim iudiņa, a nikai nasaīt. Laikam iudiņs apsieds. Jau pats juņa vyds, mudri juoīt pi sīna.
Jurs sagiun mozū bruoli aiz placa, – Susurs tu, naīkreit! – jis soka i smejās. – Pakaļ jau naliekšu!
Jis smejās, a Pīters zyna – bruoļs lēks. Bruoļs var puormaut azaru, bruoļs var vysu. Jis muok pļaut zuoli, jis atnas gūvei zuolis nostu, ka nūleigoj vīn. Baba nas pamazeņam, dzeds vad ar tačku, a Jurs nūsasmej, sagruob i atnas par reizis. Baba tik nūsaklīdz – Puorsastīpsi, bārns! – A jis tik nūsasmej i pagiun spaņus, tačku voi kastis i nūlīk pi vītys. Cyta dzela, ka bruoļs sātā. Vysi dorbi atsavad. Kur dzeds ar pruotu i pamazeņam, tī bruoļs ar spāku i par reizis.
– Parkū Pedze tai sacēja? Par tū kryumu bārnu. – Pīters naiztur i vaicoj. Reiz par reizi juoteik pi skaidreibys.
Bruoļs klusej. Jis sēd sūpluok i nikuo nasoka, laikam dūmoj. Pīteram palīk bais, varbyut bruoļs nikuo nazyna. Varbyut Pīters nimoz nav juo bruoļs. Mož jū atroda kryumūs i atnese iz sātu.
– Pedze ir dzāruojs! – bruoļs davalk sev kluot mozū bruoli. Tys ļaunās i dasakļaun cīšuok kluot. – Pedze ir vacs dzāruojs, Pedze ir duraks. Pats guļa pa kryumim, viņugod beja slimneicā ar atsaļdeitom nīrem.
Pīters atguodoj gon. Dzeds nūsalomuoja i atvede Pedzis suni. Tys beja izagaladniejs da smierts i kryta reit vuoreituos buļbys. Reja kai gali, nazynuoja māra. Baba zīde jam ar zeļonku koklu, kur stričs beja nūtriņs uodu da jāluma. Suņs kauce, a aizbēgt navarēja – dzeds turēja aiz skausta. Kaklinīka tam suņam nabeja, tikai kaprona stričs, kas beja īsagrīzs uodā i īsavieļs spolvā.
Dzeds suni palaide vaļā, i jis, asti īruovs pakalē aizbāga aiz pakša. Tod otkon leida āstu. Kod Pedze atguoja nu slimneicys, suņs jū nu suoku aprēja, tod skrēja lyzguot muti. Pedze rauduoja.
Dzeds gribēja izlomuot tū dzāruoju, a nasacēja nikuo. Tik beja aplics suņam jaunu kaklinīku, nu uodys. Lai koč tik tuo lobuma. Vysa pasauļa naizgluobsi. Nabyus ituo, byus cyts suņs.
Kai tys suņs tyka vaļā nu saitys, vys skrēja gostūs. Dodzs vysod rēja, rēja, a suņs nikuo – tik paslaptiņ lein, kab tyktu pi kaida gorduma. Baba nasacēja nikuo, tik īlēja jam kaidys zupys voi putrys. Lai jau ād, cikom var.
– Myusu mama ir dabasūs, – Jurs otkon aizarunoj i rauga ar kuojis eiksi dasnīgt laivys gola. Jam nasaīt, koč nikuo daudz natryukst. – Jei beja loba, teve cīši ļūbēja.
Jurs vys tur Pīteri ap placim, i tys ļaunās. Ir tai syltai i labi, ka bruoļs tepat. Mama ļūbēja Juri tože. Jei vysus ļūbēja.
– Jī ar papu tyka avarejā. Paps beja vaineigs, naīsavēre rikteigi ceļa. Tyka zam smoguos mašynys. Niu jis pats seve komoj.
Jurs runoj kluseņom, i ruodīs, ka jam ir bais par tū vysu runuot. Ka jis naļūbej tuo stuosteit, a vajag. Pīters mīdzās jam kluot.
– Paps izguoja nu cītuma i aizbrauce iz uorzemem. Jis syuta naudu dzedam ar babu, a gostūs da myusu atīt beistās.
Jurs ir dasnīdzs laivys ar lobuos kuojis eiksi, pavalk sev cīšuok kluot, tod gryuž. Vyss až nūtreis, a laiva maun prūm. Nūžvadz kēde, tuoli jei natiks, tik azara viļni sytās pi juos suonu i aiz jūs palīk slapni zali pādi. Laiva tymā vītā speid kai ar ļaku.
– Jis atīs kod naviņ da mane i teve, da sova tāva ar muoti. Paps atīs. Da sova tāva i muotis. Da myusu dzeda ar babu.
Bruoļs sūlej, i Pīteram ruodīs, ka tai i byus. Vīnu dīnu pogolmā īīs paps i aizvess Pīteri sev leidza. Jurs varātu, a jam nav tik daudz laika, kab nūsajimtu ar bruoli – lekcejis, dorbs. Jam saītu vīnam četruos sīnuos sēdēt. Kū tī daudz nu piļsātys radzātu.
– A cyti rodi? – Pīters nasalīk mīrā. – Parkū nivīna poša nav?
Juram laikam tics solts, jis ir sacieļs kuojis iz laipys i saruovs sev kluot. Iz lytku matās zūsuoda. Iz izbaliejušuo kūka palīk tymsi iudiņa pādi. Dzeislys izdzeitys saulē, var redzēt, kai kūks audzs.
Baba taidā reizē soka, ka nu mauduošonuos dasamets zūsiņs i dzan apsamaukt syltuok. Dzeds soka, ka iudinī var tikai tik ilgi sēdēt, cikom uoda nanūsamat kai zūsynam. Jis izamauduojs sēd krostā i gaida, cikom Pīteram apniks broduot pa iudini, kuļt šļakatys i staiguot iz rūku pa azara dybynu.
Jurs slauka ar pierstu iudiņa lasis nu kuoju. Piersti gari. Jis byus kirurgs. Kod jis veiks itū školu, tod jam byus juoīt praksē. Tod jis struoduos vēļ vaira i izavuicēs da gola. Vēļ ilgi juosavuica. Kod bruoļs pabeigs vuiceitīs i dabuos loba dorba, jis Pīteri jims da seve. Vys jau kai naviņ izdzeivuos par obejim. Pīters jau muok skaiteit da symta iz prīšku i atpakaļ, jis muok drukuotūs burtus. Baba pa smīklam īvuicēja, pa zīmys vokorim. Jis nikuo nav aizamierss, koč dzeds smēja vīn par taida jaunskunga golvu. Da školys reižu desmit aizmiersškys. Nav vys. Muok smiļktīs izviļkt i Jura, i sovu burtu, muok pīraksteit, kai kuru sauc. Vaclavs. Jadviga. Jurs. Pīters.
– Cyti rodi nasās iz lela. Tāva jī nikod nav ļūbiejuši. – Jurs nūsoka, samīdzs zūbus. Vuordi nu juo izatryn kai par spāku. – Tai goduos. Jī ir, a jūs nav. Myusim jim nav juodaruoda. Jūs taidu nimoz nav. Ir dzeds ar babu, ir ciocis Magda i Zina, jūs meitys. Onkuļs Jezups. Mes asam vīns deļ ūtra!
Bruoļs pīsaceļ kuojuos i īt pa laipu iz molu. Pīters pakaļ. Kū bruoļs, tū i jis. Nūkuops iz zemis, Jurs saglauž motus, nūskoloj iudinī kuojis – nazkas dalips. Verās, varās nazkuo iudinī, tod pagruob bruoli i izceļ kikuradzē.
Jī obeji skrīn kolnā iz sātu. Lobs gon bruoļs! Pīters ar rūkom apjem juo golvu. Eisi i sprūgaini moti, auss. Skrīnūt jis gryuši elpoj i reizē rauga runuot ar mozū bruoli.
– Vokorā brauksim viežuotu! Juomeklej syltuos drēbis! Skoli!
Pīters nikod nav viežuojs. Jis nazyna, kai tys byus. Kur jī paliks. Jurs vysod brauce tik ar dzedu. Sāda iz ritiņu i mikrieslī laide prūm. Cytureiz Pīters vēļ redzēja, cytureiz vaira nā. Baba beja aizdzynuse gulātu.
Jurs sprīž ar dzedu, kur niu lobuokuos vītys. Jim lelūs veiru runys. Baba taida kai prīceiga. Nasoka nikuo i zīž maizis, bārnam var īsagribēt. Da i pošim. Nakts soltys, iudiņs pavāss.
Pīters, daguojs pi Piškys kletkys, dadur jai ar pierstu. Žurka atsasāst iz pakalis kuoju, škurynoj ūsys i ūšņoj Pītera pierstu. Buys voi nabyus kas garšeigs?
– Dzierdzi, Piška! Mes brauksim viežūs! Mes ar dzedu i bruoli.