Kas rūpēsies par latgaliešu rakstu valodu?
30. jūnija “Latvijas Avīzē” publicēts Valsts valodas aģentūras (VVA) apmaksāts raksts “Valodas kopēju tradīciju turpinātājs”, kurā stāstīts par VVA izdotajiem populārzinātniskajiem rakstu krājumiem “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi”. Krājumi atspoguļo mūsdienu aktualitātes rakstu valodā un mutvārdu runā.
Kā uzsver raksta autore V. Ernstone, “Rakstu krājuma mērķauditorija – ikviens latviešu valodas lietotājs, kuru interesē latviešu literārās valodas normas, svešvārdu, jaunvārdu un terminu lietojums, kā arī runātā un rakstītā teksta valodas kvalitāte”.
Zināms, ka valsts valoda ir latviešu valoda, bet latgaliešu rakstu valoda ir valsts valodas vēsturiskais paveids. Nožēlojami, ka VVA ignorē valsts valodas vēsturisko paveidu un uzskata, ka latviešu valodas lietotājiem nav nepieciešama informācija par latviešu tautas otro rakstu tradīciju! Kur zināšanas smelties latviešu valodas lietotājam, kuru interesē latgaliešu literārās valodas normas? Vai jādibina Latgaliešu valodas aģentūra, kas speciāli informēs cilvēkus, kuri interesējas par latgaliešu literārās valodas normām, jaunvārdu un terminu lietojumu, runātā un rakstītā vārda kvalitāti? Situācija Latvijā ir absurda – viens dialekts (vidusdialekts) tiek pasludināts par valodu, bet otrs (augšzemnieku) tiek degradēts; vienai rakstu valodai ir sava aģentūra, bet otrai rakstu valodai nav nekā!
2007. gada 28. septembrī tika pieņemti “Latgaliešu pareizrakstības noteikumi”. Tā ir svarīga mūsdienu aktualitāte latviešu tautas valodniecībā, jo beidzot ir pabeigta latgaliešu rakstības reforma, kas aizsākās 20. gadsimta sākumā un tika pārtraukta pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā. Kāpēc šos noteikumus VVA nevarēja nopublicēt savā rakstu krājumā? Vai krājumā nepietika vietas apmēram piecām no abām pusēm apdrukātām A4 formāta lapām?
Iepriekš 2007. gada 20. jūlijā Ministru prezidents (toreiz Kalvītis) izdeva rezolūciju Nr.20/L-2263-jur, kas paredzēja Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar nepieciešamajām valsts institūcijām un sabiedriskajām organizācijām izveidot darba grupu un sniegt informāciju Ministru prezidentam par izstrādātajiem priekšlikumiem latgaliešu valodas saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai.
Zīmīgi, ka darba grupas sastāvā bija arī raksta “Valodas kopēju tradīciju turpinātājs” autore V. Ernstone. Diemžēl, bet Valsts valodas aģentūra, kas atrodas Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā, izdodot trešo rakstu krājumu “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi”, joprojām neredz un nenovēro nekādas izmaiņas latgaliešu rakstu valodas attīstībā, bet, ja kaut ko arī novēro, tad sabiedrību par to atļaujas neinformēt!
Ar sašutumu konstatēju, ka VVA interneta mājas lapā nav nekādas informācijas par latgaliešu rakstu valodu, par šīs valodas vēsturi un attīstības posmiem. Toties ir apgalvojums, ka VVA īsteno valsts valodas politiku. Un atziņa: “Katra valsts ir atbildīga par visu tās iedzīvotāju lietotajām valodām un tāpēc veic mērķtiecīgus pasākumus to saglabāšanai un attīstīšanai. Arī Latvijas valodas politikas mērķis ir garantēt visu tās iedzīvotāju valodu aizsardzību, īpašu gādību uzņemoties par divām unikālām valodām, kas radušās šajā zemē, – latviešu un lībiešu valodu.” Bet vai latgaliešu rakstu valoda nav unikāla un vai latgaliešu rakstu valoda nav radusies Latvijas zemē? Man ir sāpīgi, ka Latvijā ir institūcijas, kas rūpējas par krievu un nacionālo minoritāšu valodām, bet rūpes par latgaliešu valodu atstāj uz dažu entuziastu pleciem!
Latvijas Avīze / 2008-07-09
