Kas atvainosies par «stulbo Latgali»?

Cēlonis šīm un citām latgaliskumu pazemojošām darbībām ir sens, tas pamazām gruzd un nākotnē var eksplodēt ar nepatīkamu blīkšķi.

Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijas audzēkņi, kuri necienīgi izturējās pret savu klasesbiedreni un viņas vecākiem, nonāks policijas uzskaitē, vainīgo bērnu vecāki maksās soda naudu. Uz šo gadījumu nosodoši reaģēja arī salīdzinoši liela latgaliešu sabiedrības daļa, kas uzskata, ka tika aizskarts ne tikai cietušās meitenes, bet arī Latgales un Latgales novada iedzīvotāju gods! Būtu tikai taisnīgi, ja vainīgie skolēni un viņu vecāki atvainotos arī par šo nodarījumu.

Arī es, tikai tāpēc, ka esmu latgalietis, no citiem studentiem un vienaudžiem esmu saņēmis augstprātīgu attieksmi un nievājošus apzīmējumus: puskrievs, čangalis, otrās šķiras latvietis un tamlīdzīgus. Pēc laika, kad cilvēki ieraudzīja, ka esmu tāds pats “vidējais” latvietis, ne īpaši labāks vai sliktāks, tad, protams, viedoklis mainījās uz pozitīvo pusi un šādus apvainojumus vairs nedzirdēju. 50% gadījumu šo negatīvo apzīmējumu izplatītāji bija rīdzinieki.

Zīmīgi, ka vairākos gadījumos šo negatīvo uzskatu paudēju senči paši bija cēlušies no Latgales, un acīmredzot, lai parādītu savu neapstrīdamo piederību, viņuprāt, vērtīgākajai rīdzinieku, vidzemnieku (citu novadu) vai “tīrasiņu” latviešu kārtai, šie jaunieši agresīvi noliedza savas saknes, nicināja un apvainoja latgaļu etnosa pārstāvjus.

Ja latvieši līdzīgi izturētos pret cittautiešiem, tad cilvēktiesību aizstāvji aizrādītu, ka tā ir nevienlīdzīga attieksme un, iespējams, pat nacionālā naida kurināšana, bet, ja kāds latvietis šādi pazemo citu latvieti ar latgaliešu (vai kurzemnieku, zemgaliešu) saknēm, tad tā ir “ģimenes” iekšējā un privātā lieta, mazas nesaskaņas vai pārpratums, bet nekādā gadījumā ne diskriminācija vai, nedod dievs, etnocīds.

Patiesībā tā ir slēpta diskriminācija un par to neklusēsim! Pirmkārt, par šo diskriminējošo attieksmi ir atbildīgi vecāki, kuru domāšanu galvenokārt izkropļoja PSRS okupācija ar tautiskuma nolieguma propagandu. Otrkārt, atbildīga ir Izglītības un zinātnes ministrija, kas nav parūpējusies par Latgales novada vēstures mācīšanu skolās tādos pašos apjomos, kā māca, piemēram, par Kurzemes novada vēsturi; turklāt latgaliešu rakstu valodu un literatūru, kurām ir gandrīz 300 gadus vecas tradīcijas, skolās māca garāmejot, tikai pasakot, ka tādas disciplīnas eksistē. Treškārt, autoritārisma periods ir beidzies – latviešu sabiedrībai ir jāaizmirst sauklis: viena tauta, viena valoda, viens vadonis! Antidemokrātiskais diktators K. Ulmanis 1934. gadā izdarīja lielu noziegumu pret latgaliešu kultūru: no Latgales skolu mācību programmām izņēma priekšmetu “Latgaliešu izloksne”, aizliedza valsts iestādēm Latgalē darbvedībā izmantot latgaliešu izloksnes (starp citu, 1921. gada Ministru kabineta noteikumi deva tiesības(!) latgaliskās izloksnes lietot), vienas valodas vārdā uzsāka latgaliešu izlokšņu iznīcināšanu.

Visu šo iemeslu dēļ sabiedrībā ir iesakņojušies stereotipi: a) tā kā latgalieši no savām latgaliskajām izloksnēm ilgstoši un joprojām neatsakās, tad latgalieši ir pret latviešu tautu, pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un pret vienotu Latvijas valsti; b) visi latgaliešu nacionālisti ir separātisti, kuri darbojas Krievijas uzdevumā un interesēs; c) jaunākais stereotips – latgaliešu runas forma kā reģionālā valoda Latgalē automātiski pavērs durvis arī krievu valodai kā reģionālajai vai pat otrai oficiālajai valsts valodai Latvijā.

Tās ir pilnīgas muļķības un nepatiesība! Stereotipi ir sekas audzināšanai un vispārējajai neizglītotībai un neinformētībai!

Tūlīt kāds iebildīs, ka latvieši nedrīkst dalīties latgaliešos vai, piemēram, zemgaliešos, ka stipras nācijas vārdā ir jāupurējas un jāatsakās no latgaliskajām izloksnēm, ka lokālās atšķirības rada pamatu ienaidnieka “skaldi un valdi” politikai. Bet, dārgie latvieši, kādu tautu visvieglāk var sašķelt vairākās daļās? Protams, tādu, kur jau eksistē “augstākie” un “zemākie”, “stulbie” un “gudrie”, “kungi” un “kalpi”. Kā nodrošināt stipru, nesaskaldāmu nāciju? Kā panākt, lai latgaliešus kāds spēks nenošķir no latviešu tautas zara? Atbilde ir vienkārša – latgaliešu garīgajām un materiālajām vērtībām, latgaliskajām izloksnēm un Latgales novada vēsturei ir jākļūst par visas latviešu tautas un Latvijas kultūras kopīgu, neatņemamu un līdzvērtīgu bagātību. Tādi apzīmējumi kā “stulbā Latgale”, “Latgale, kur visapkārt maukas un bomži”, “Krievija”, “sūdu valstība” – aizvaino latgaliešus, rada savstarpējās nesaskaņas un latgaliešus padara nelīdzvērtīgus pārējo novadu latviešu vidū!

Laiks, kad varēja latgaliešus ļauni “apcelt” un izsmiet, ir beidzies. Mums, latgaliešiem, arī ir sava pašapziņa un pašcieņa, un mēs gribam, lai mūsu tiesības kādu etnisku motīvu dēļ nākotnē netiktu ierobežotas!

Roksts puorpublicāts nu laikroksta “Latvijas Avīze” 29.febraļa numura