I vardive peikst, ka iz juos izmīdz

Pats vosorys korstums. Beidzūt.
Saule tai i sutynoj.

Tievanānu čulana cuoli jau izauguši. Jau kaunās sovā storpā. Nūsastota cyts pret cytu i lāc. Syt ūtram par golvu i čārc.
Tievanānu čulana – kam jūs nūpierkom Viļānu tiergā piec latgalīšu autoru tekstu skaitiejumu “Tievanānu nakts”, tautā saukta par Tievanānu čulanu.

Parkū čulanu? A partū, ka gaiši zylajā čulanā ir dzeivs muzejs i vysaidi breinumi. Lynu suseklis, ausšonys bierds, bļūda ar zyrga grūžim i zyrga dzanyuškys, attreiti streiči i zuoboku kaļovys, kūka bazmāns i sātā taiseita lela ciorka, škeleta golva Pītereits i čyguonu maskys, vaca radeja i ļustra, kadaki i suknis. Kuo vajag i kuo navajag. Vaira jau tuo, kuo vaira navajag – bejušūs laiku breinumi.

Tei jau taida kai tradiceja – kai latgalīšu dzeja pavasarī Tievanānūs, tai cuoli Viļānu tiergā. Sastdīņ teksti, svātdīņ bazneica i tiergs.
Paguojušā godā saguoja desmit broileru. Da vosorys beigu jau beja izauguši kai luovys, kaidi septeni kilogrami laikam.
Tys deļtuo, ka cuoļu krysttāvs Raibīs Suņs, nūbraucs iz Rēzekni struoduot sovu maiņu “Latgolys Radejā” jim veļtēja dzīsmi “Vystys un gaili”. Kai naaugt, ka jūs tai ļūbej.

Itymā godā nu cuoļu izaugs čapāsli. Cyts ar buordu, cyts ar biksem, cyts a grebeni kai pankam, cyts ar čupčiku, cyts ar capuri.
Kaidu tik nav. Septeni goboli, kotrs sovaiduoks! I pa spolvai, i raksturam!
Niu asu sātā pi mobiluo škārsteikla i dalikt kaidu bildi byutu gari puotori. Ka vyspuor dasalyktu.
Varbyut reit voi kuru cytu dīnu nūbraukšu da mudruoka škārsteikla i īlikšu ite Tievanānu cuoļu obrozu.
Šmuki to jī ir kai valni! Akurāt taidi kai jūs krysttāvs – Raibīs Suņs!

Šudiņ sakosom sīnu ūtrajā pļovā Tievanānūs.
Itymā pļovā nabeja tik daudz vardivu kai vakar upislejis pļovā. A tī kuo jūs beja! Koč losi i skalinē i ved iz tiergu!
Cyta lela, cyta moza, tok vysys palākbryunys, glumys i šmukys! I lāc až peiksteidamys pa ruguojim.

Atguoduoju vacū teicīni nu nazkaida spolvainūs (ci spuornuotūs) ideju kruojuma, kū sovā laikā izroku nu nazkurīnis deļ “Vosoruošonys”. “I vardive peikst, ka iz juos izmīdz.”
Školuotuoju vosorys kursi “Vosoruošona” ar laiku palyka par nūpītnu pasuokumu Latgolys kulturys dzeivē. Iz kursim brauce na tikai školuotuoji, a ļauds, kam interesj latgalīšu kultura.
Kursi beja loba dzela, ļaudim ar patyka, tik ka izputēja – nabeja kas jū pavalk.
Kotrai dzelai vajag zyrga. Nateik zyrga, i dzela izput.

Tok naba plyki entuziasti par sovu naudu i atreiz reizem raksteitūs projektu leidzeklim aizluopeis vaļsts izgleiteibys sistemys rūbus.
Ka Izgleiteibys i zynuotnis ministreja naredz vareibys školys programā īlikt vajadzeibu Latvejis jaunuotnei īsavuiceit raksteit i skaiteit latgaliski – kotram Latvejis cylvākam zynuot par ūtru vaļsts volūdys rokstu tradiceju i muocēt jimā puorskaiteit tekstus. To kū tī vaira.
Ka nav vajadzeibys vuiceit, deļkuo lai školuotuojs vuiceitūs pats. Vosora tok tik eisa.

Latgalīšu raksteibys vajag tikai trokajim i entuziastim, koč vaļsts iz papeira tok garantej latgalīšu volūdys kai viesturiska vaļsts volūdys paveida saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu.

Tys ir, vaļsts, paļdis Dīvam, nalīk skrytuļūs spryudziņus i namaisa, ka trokajim kuo vajag.
Tok vaļsts institucejis, kam tys byutu pīnuokums i kam byutu juostruodoj, kab mazynuotu sabīdreibā saspeiliejumu i veicynuotu demokratiskūs procesus sabīdreibā, gaida nazyn kuo.
Gaida, cikom goreigais separatisms puoraugs realajā?

Kur ir saspeiliejums, tī ir loba augsne taidim procesim.
Kur mīdz, tī i vardivis peikst.

Eistyn, ir šmuki, ka vaļsts institucejis īdūd naudys atseviškim projektim, tok projektus ir juoroksta trokajim.
A kam maņ taida vaļsts, ka vysleidza vyss juodora pošam, a ministrejis ir šmuki kuormi Reigā i pošpīteikamu īriedņu bors?

Kod vajadzeiba apgiut latgalīšu rokstu volūdu byus norma Latvejis školā?
Kod īriednis, kam juopījem naturalizacejis eksamens nu Latgolys krīva, muocēs jū pījimt vīneigajā latvīšu volūdys paveidā, kū tys krīvs muok i kū jam, dzeivojūt Latgolā ari vajag, – latgaliski?
Kod, par pīmāru, Latgolys pošvaļdeibu vieleišonu bileteni byus latgaliski kai 20. godu symta 20. godūs Latgolā?

Latvejā kai totalitarajā Boltkrīvejā, kur taipat iz papeira vaļsts šmuki aizstuov boltkrīvyskū, a dzeivē vysi runoj krīvyski i boltkrīvyskuo vajag entuziastim.
Vīneiguo atškireiba – publiski runojūt par tū Latvejā, nasyt policeja.

Tok Latvejā var izīt autoru kolektiva saraksteita bīza gruomota par Latvejis kulturviesturi, kur nav ni vuorda par Latgolys kulturviesturi. (Avotiņa A., Blūma D., Līdaka A, Ņefedova I., Šmite E. Latvijas kultūras vēsture. – R.: Zvaigzne ABC, 2003.)
Tikai par tū Latgolu, kas ir baltīšu Latgola – par pīmāru, latvyski raksteituos gruomotys.
Dūmuot, Latgola byutu kaida okupeituo teritoreja, kur nikod nav bejs ni sovys kulturys, ni viesturis.
Dūmuot, latgaliski raksteituo, izdūtuo, dūmuotuo nikod nav bejs.

Koč skaidrys – latgaliski raksteituo eistyn nav Latvejis kulturys telpā, partū ka pat vuiceits i Latvejis augstškolu veics latvīts namuok puorskaiteit latgaliski raksteita teksta, davar tikt pi latgalīšu kulturys olūta.
I pa šai dīnai latgaliski raksteitais atsarūn cytā kulturys telpā, aiz septeņu aizslāgtu durovu.
A atslāga ir Latvejis školā – īvuiceis voi naīvuiceis.

Kas tei par latvīšu inteligenci, kas namuok sovys volūdys? Nazyna ni sovys viesturis, ni kulturys?
Kas tei par tautu, kam Latveja beidzās nazkur pi Aivīkstis, a aiz juos, kai maņ i munim draugim ir vaicuojuši tok jau Latvejis vydsškolu veikuši jaunīši, Latvejis augstškolu studenti, varbyut nav ni elektreibys, ni veikalu, ni civilizacejis…
Par kaidu literaturu, volūdu, viesturi var runuot.

A teicīņs to taids: “I vardive peikst, ka iz juos izmīdz.”
Var jau vysaiž padūmuot, ari par vardivem, kas peikst, ka izlāc iz odu ruguoju voi juos ar gruobekli damīdz pi zemis, gruobdami sīna.

A dūmuots ak jau ir par cylvākim.
Vysu myužu var nūdzeivuot kluseņam. Tik pa pavasaram kūrkt pa muorku voi pa pīci godi dzīduot Dzīšmu svātkūs i lēkt Daņču svātkūs. Par pīci godi reizi izviļkt sovu tautyskū sukni i atguoduot, ka tok latvīši, ka Laimys zeimis i Pārkiuņa zeimis, ka sova dzeive, sova zynuošona, sova saprasšona.
Reizi par nazcik laika aizdzīduot “Rūžeņu”, “Tuoli dzeivoj” i sasajust – cik tok breineiga tei latgalīšu volūda i folklora. Tik nikuo navar ni saprast, ni puorskaiteit.

A tod kas nabejs izmīdz, vardive aizpiekst, ļauds pasaceļ kai vāplys.
To Tibetai vajag breiveibys, to Irakā navajag kara, to pošim napateik parāds sovā sātā.
Pasacyloj, pasacyloj i aprymst.
A kū jau tī – lobuok pa sovam, lobuok ar mīru, lobuok mīreigi.
Tok jau pošim vīn juodzeivoj. Kuo mes te, lobī ļauds, plēssimēs. Cikom plēssimēs, atīs cyti i vinnēs. Atīs krīvs i pajims vysu.

Nazparkū maņ myusudīnu Latvejis bāda ar vaļdeibys i īriedņu korupceju atguodynoj sīvys dzeivi ar dzāruoju veiru i leidzatkareibu nu alkoholisma.

Zyna, ka dzer i ka nūdzers, a sasamīrej, nūgloboj kaidu naudu iztikšonai i kluseņom dzeivoj.
Kū ļauds padūmuos, ka es tai – sadūšu jam par kupri, atjimšu naudu i varbyut izdzeišu nu sātys. Mani že ļauds struopēs i sauks par natikli – ka sova veira naveižoju apkūpt.

Tai i sīva mozgoj sova dzāruoja jiuzys, vaksavoj pībrystuos tupelis i luopej, pa gruovim vuoļojūtīs, saplāstū kopku.
Kū jau tī – lobs cylvāks, ka nadzer. Ka nadzer.

Tai i tauta – zyna, ka vaļdeibā jem kukuļus. Ka kukuļus jem īriedni, uorsti, policisti. Zyna, ka jem, a ūrkš nazkū pa koktim. Kai kuo aizavajag, saveikš sovu veikši, sovu paceņu i skrīšnim – kab sev lobuma izalyugtu. I poši jimtu, ka kas devs.
Zyna, a nikuo nasoka. Leidzatkareigi nu korupcejis, apsaindiejuši.

A kas tī besu klauseisīs, kam taisneibys pīruodeisi.
Ka daudzi cyluosīs, vysu pagaisynuosi. Da i pasauļs nasaprass – otkon vaļdeibys krize, otkon korupceja.

Vajag pa lobam. Vysi sovi. Navar pasaulī ceļt naslavi. Apgrīzs vēļ Eiropys naudys, padzierduši taidu našmukumu.
Tai jau lobi cylvāki tī deputati i prīšknīki. Redz, cik gudri runoj. Pavuiceiti, ļaudīs apsagrūza.
Tai jau lobi cylvāki, kam besi naudys jim bejs gona i najimtu, kur vajag i navajag. Kurs pasūlej naudys, tam i pakaļ skrīn. Kai dzāruojs pudelei.

Dzāruoja tik grobs izvuiceis. Kas cylvāku gluobs nu montkuoreibys?

Voi ir lela atškireiba – tikt apglobuotam ūzula kūka grobā par tyukstūšu latu voi prīdiskūka grobā par symtu latu? Voi varbyut tik ar sintetiskū drēbi apsystā i puškim izrūtuotā dieļu kastē?

Smierts ir vīneiguo monta, kas vysim sadaleita vīnaiž.

Tik tys, kas dzeivoj dzeraunē aiz meža i pūra, tai i aizīt kluseņom ar sirdi.
Ni jis peikst, ni prosa. Ni juo uotrī aizspiej, ni breivpruoteiguo veseleibys apdrūsynuošona, ni bazneickungs ar pādejū sakramentu.
Kurs jau Reigai tiuļuok, tū ratavoj i īlīk slimneicā. Ka ir līka nauda, jam i peili iznas, i vyss kai pi cylvāku.

A cytaiž – div pasaulis.
Dzeraune i centrs.

Maņ sova dzeive, deputatim sova.
Kai jī Reigā nacīnej munys volūdys, tai i nacīneis. Siedi dzeraunē i runoj ar sovu sābru latgaliski, a kur jau teic mīstā i runoj ar kaidu svešu, tī jau lobuok i pa krīvyskam.
Partū ka zyni – krīvs to par akcentu nikuo napuormess, a latvīts par akcentu pasasmīs i nūsauks par čangali.

Namuoki dzeivuot i izasist – partū tev i nadūd ni naudys kai bolsuotuojim saeimā, ni dvīļu kai guņsdziesiejim, ni cyta lobuma. Ni tev zemis pi Rāznys azara, ni meža Atspukā, ni teiruma i jaunys sātys.

Šliuc i iz prīšku ar sovu veižu mašynu pa dzeraunis ceļu.
Kod īs pogosta ci nūvoda vieleišonys, mož kandidati i sypnēs kaidu graņts skaudzi leluokajuos dūbēs.

Koč vaicuojums nav par celim i veikalim, par školom i volūdom, par medicinu i elektreibu.
Vaicuojums ir par cīnu pret ūtru cylvāku, pret juo dzeivi i vajadzeibom – nanūmiert bez laika švakys medicinys sistemys deļ, napalikt suonim švaka ceļa deļ, napalikt bez normalys izgleiteibys juos reformu i myužeiguos nadataiseišonys deļ, napalikt bez sovys volūdys, kulturys, viesturis i sovys zynuošonys izgleiteibys rūbu i vuiceituoju analfabetisma deļ.
Vaicuojums ir par atbiļdeibu. Atbiļdeibu par sovim vuordim, dorbim i nūlaideibu. Atbiļdeibu pret cylvākim.

Koč stuosts par Latvejis vālātuojim i īdzeivuotuojim ir stuosts par vardivem, kas dzeivoj kluseņom.
Ka veicās izbēgt, to dzeivoj. Ka nā, apād starks.
Bolsu padūd tikai tod, ka kaids izmyn viersā.

Koč stuosts par Latvejis vālātuojim i īdzeivuotuojim ir stuosts par perini vystu, kas kluseņom sēd i perej cuoļus.
Tu esi atbiļdeigs, kab jei vysod byutu gona iudiņa i iedīņa. Kab vystai pītyktu spāka izperēt cuoļus.
Partū ka jei dzeivoj cuoļu deļ. Treis nedelis vysta nadūmoj par sevi, sēd ni āduse ni dzāruse. Tiks cuoli, kotru siekleņu atdūs bārnim.
Kaidam ir juodūmoj ari par pošu vystu. Kab cuoli napagaistu.