Dūmu pylni pogolmi / juņs
„Tagad tikai nasaslimt ar visurguojieja sindromu,” nūsprīdu i izguoju pogolmā:Jau gondreiž trešū vosoru
Globoju es osoru
Nu tyvuo vaiga nūtrauktu
Zam spilventeņa globuotu.
Nu saulis slāptu, sorguotu,
Lai naizkolst pa gobolu
Tū vāroju ik vokoru
Un ītvorā tod īkaļu.
Pi sirds tū līknu, mīļoju
Un vuordu saucu, kvāloju
Pi durovom jau klauvēju
Nu tagad Tevi vakteju.
Snīdz sovu rūku brīdušū
Un lyupu sovu soldonū
Es sovu ryugtū osoru
Tev acī tagad rauduošu.
/Agata/
Nūzīd besa kūka leimeitis, nūzīd stuņdinīks, vacs palīk laiks. Pogolmā zemenis sorkst. Kastaņi pensejā. Sauleitei pubertate suokusēs – aust agri, rīt vālu. Mienesteņš tetovej zvaigznis. Duobuleņš kai pūkains pakluojs nūkluoj zuoluoju. Papardis zīds jau gataveibā uzspruogt. Eisa nakts i gara dīna. Gravitaceja spieceiga – valk gūvom tesmeņus iz zemi. Zeme pīnu mīļoj. Margrītenis zīd, juos cerej – kaids selekcionars izgudruos jom Faustus. Dažs lobs jau stuoda sieņs rudiņam. Tikai es – vysurguojiejs – šivereju pa sovu pogolmu, modeleju Juoņu vainagus, apkaroju slynkumu, laistu duorzu un ik vokoru pyrms mīga zam spylvyna līku osoru.
/Agata/
